VOL. LVII, No 4, ISSUE 267

Māris BrancisSIMTGADNIEKSUN 3 MAZMEITASĢederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslasmuzejā atklāj (30.VI) prof. Eliasa skolniekaFriča Zandberga (1910-1972) un viņamazmeitu Ingemāras, Jutas un Lindas Treijudarbu izstādi Kopā. Prof. Jānis Siliņš Latvijasmākslas 2. sējumā (1990) raksta: ParādījiesKultūras fonda izstādēs ar žanriem, klusodabu un ainavām, Zandbergs vairs nav sastopamsizstādēs, un nav zināms, kas ar apdāvinātomākslinieku noticis. Šodien māk slinieksir kļuvis kaut cik zināms mazmeitu enerģiskāsrīcības dēļ.Latvijas Mākslas akadēmiju beigušais (1937)Fricis Zandbergs pieder pie tās nelaimīgāspaaudzes, kuru karš, došanās svešumā vai izsūtīšanauz Sibīriju skar vissāpīgāk. Kaut arīkritika 30. gadu beigās un vācu okupācijaslaikā viņu slavē kā daudzsološu gleznotāju,pašos pamatos viņš vēl nebija atradis savuizteiksmes veidu. Viņš izgāja radošo meklējumumoku ceļu. Viss bija tikai sācies. Tiesa,viņš bija Eliasa mīļākais skolnieks, kam uzticētaspat meistara darbnīcas atslēgas. Viņaglezniecība izceļas ar pastoziem otas triepieniem,ar smalku tonālo risinājumu, demokrātiskāmtēmām – plostu pludināšanu, zvejniekudzīvi, zemnieku ikdienu, tomēr tikai viņamvien piemītošās balss vēl pietrūkst. 30. gadosviņš strādā par skolotāju Gaujienā, vēlāk bijaskolu inspektors. Kara laikā Fricis Zandbergsmēģina dabūt darbu Rīgā, bet kolēģa nodevībapiespiež doties uz dzimtajām mājāmKandavas apriņķa Griepciema Klāvos. Mākslinieksiestājas (1943) leģionā, karo 15. divīzijassapieru bataljonā, izpelnīdamies I un IIpakāpes Dzelzs krustus, paliek Kurzemes cietoksnīun, karam beidzoties, pārrodas tēvamājās, bet tiek apcietināts un izsūtīts spaidudarbos uz Sibīriju. Atgriežas (1955) ar smagukreisās puses paralīzi Latvijā, kur, kā tautasienaidniekam, viņam liegta apmešanās Rīgāun – kas vēl smagāk – darbā pieņemšana. FricisZandbergs atsāk gleznot, pievērsdamiesiemīļotām tēmām – zvejniekiem, lauku ļaudīm,ainavām un klusajām dabām, galvenokārtziedu gleznojumiem, kas vērtējami visaugstāk.Žanra darbos bieži var novērot ValdaKalnrozes, Jāņa Liepiņa u.c. ietekmi, tikaiZandberga darbi ir krāsaināki. MāksliniekuPārnesums no iepriekšējās lppTrešās daļas rakstu vairums ir vinjetēm bagātiepizodu, novērojumu un sajūtu tēlojumiautores plaši izvērstajā pačalas stilā. (Patiatzīstas, ka īsas vēstules rakstīt arī neveicoties.)Laiksprīdis 2001-2003 ir visvairāk aprakstītais– 35 raksti, par pārējiem gadiemmazāk. Interešu loks plašs – lasītājs iepazīstasar Rīgas kultūras ainavu, sarīkojumiemLatviešu biedrībā, teātru izrādēm, galerijām,arī kafejnīcām, 11. tramvaja pasažieru izdarībām,dārzkopes priekiem un likstām Mežaparkāun daudz cita. Visam pa vidu pakāpeniskikuplojošā mazbērnu saime – Solveiga,Ingmārs, Jūlija.Aizrautībā ar mazbērniem un Mežaparku,pavīd arī daži aklie plankumi rakstītājas citkārtasajā notikumu uztverē. 2001. gads bijaRīgas 800 gadu jubilejas gads un dāsni aprakstītiar to saistītie notikumi – restaurētāBrīvības pieminekļa atklāšana, dziesmu undeju svētki, jubilejas svinības ar garo ēdienugaldu Raiņa bulvārī un uguņošanu. Lasītājamvisam tam jāpeld cauri drusku apmulsušam,jo tikai šīs notikumu virknes pašāsbeigās pieminēts, ka tam visam sakars arRīgas 800 gadu jubileju. Pārsteidz arī, ka tāgada 11. septembra pasaules trauma Latvijasdīķītī it kā nekādu vilni nebūtu izraisījusi,jo autore pārsteigta notikušo pilnībā uztvertikai oktobrī atgriežoties Amerikā. Viņu dzīvēšis septembris bija iezīmējies ar Solveigasgaitām Mežaparka bērnudārzā un Māras unOjāra auto ekskursiju pa Kurzemi, ne ar pušplēstunopūtu nenorādot uz kaut ko drausmīgutikai nedaudz tālāk. Vēlāk, 2004. gadarakstiņā „Latvijā putrojas”, iestūrējusi mazlietsava vīra Ojāra lauciņā – politisko norišuapskatē, autorei starp visām mūžīgajāmputrošanām, šķiet, pilnīgi nemanīts paslīdgarām tā pavasara monumentālais pagrieziens– Latvijas iekļaušanās Ziemeļatlantijasaliansē un Eiropas Savienībā.Ilgais ceļš mājup ir vienas vidējās paaudzeslatviešu trimdinieces meklējums pēc īstajāmmājām. Viņas (un savu) paaudzi es ar nolūkusaucu par „vidējo”, jo mūsu trimdas jaunāun visjaunākā paaudze ir tās, kuras mēspar trimdiniekiem esam izaudzinājuši. Tāpatkā tieši personiskā sirsnība ir tā augsne,kurā sakņojas Solveigas plaukstošā latviskumaapziņa, Māras Celles grāmatas forte irtās sirsnīgais cilvēcīgums un nepiespiestaisdabīgums.Dr. med. Juris Šlesers ir JG redakcijas loceklis un daudzurakstu autors. Dzīvo ASV, Bostonas pievārtē.26