VOL. LVII, No 4, ISSUE 267

Unikāls piemērsInformācija no ... kad no 1989. decembra līdz 1990. decembrim[LSDSP] priekšsēdētājs bija Valdis Šteins, vērojama[bija] tendence [to] pārvērst par labējunacionāli radikālu partiju, asi vēršoties pretreformkomunistiem. Vadlīnijās tika nosprausts,ka LSDSP rindās nedrīkst uzņemt bijušos komunistiskāspartijas biedrus vai ar Latvijas komunistiskopartiju saistītas personas, kas nozīmēja,ka partija slēgta praktiski visām personāmar akadēmisku izglītību un organizatoriskādarba pieredzi. Šī iemesla dēļ izcēlās konfliktsstarp Valdi Šteinu un Jāni Dinēviču, kuršuzskata, ka partijas rindās ir jāuzņem jebkuršnoderīgs kandidāts, neatkarīgi no viņa pagātnes.LSDSP sašķēlās divās frakcijās, kur J.Dinēviča viedokļa piekritēji atradās Rīgas organizācijā.1990. gada janvārī LSDSP vadība izslēdzaRīgas organizāciju. 1990. gada 1.-2. decembrīCīrulīšos (Cēsis) notika LSDSP 21. kongress,kurā V. Šteins zaudēja partijas priekšsēžaamatu un viņa vietā kā kompromisa figūratika ievēlēts dzejnieks Uldis Bērziņš. LSDSPšajā laika periodā bija 800 biedru. 1991. gada28.-29. decembrī pēc ĀK iniciatīvas LSDSP atkalapvienojāsar J. Dinēviča vadīto LSDP unnotika apvienotās LSDSP 22. kongress. Parpartijas priekšsēdētāju tika ievēlēts U. Bērziņš,par vietniekiem — Ē. Baldzēns, A. Mugurēvičs,J. Dinēvičs. (..) Īsi pirms LSDSP 23. kongresapartijas vicepriekšsēdis E. Baldzēns tika ievēlētspar partijas priekšsēdētāju. (..) [1993. g.]5. Saeimas vēlēšanās LSDSP nepārvarēja 4%barjeru. [1994. g.] par priekšsēdētāju 24. kongresātika ievēlēts J. Dinēvičs. (..) Neilgi pēc24. kongresa partija atkal sašķēlās divās naidīgāsfrakcijās. (..) Partijas 25. kongresā tikanolemts, ka jāveido koalīcija ar radniecīgāmpartijām un organizācijām. Kā partneri partijasvadība (..) izvirzīja J. Bojāra vadīto LDDP(..) 1995. gads izvērsās par LSDSP līderu cīņuar Juri Bojāru par ietekmi koalīcijā. (..) 1995.gada 26. kongresā par LSDSP priekšsēdētājutika ievēlēts Arnis Mugurēvičs. 1996. gada janvārīLSDSP CK ārkārtas sēdē tika konstatēts,ka partijā ir tikai 250 biedru. Partijas CK sastāvno 32 locekļiem taču pat uz ārkārtas sēdi ierodastikai 19. Visā Latvijā bija tikai 3 reāli strādājošasLSDSP organizācijas — Madonas, Cēsuun Preiļu rajonos. 1997. gada 25. oktobrī Rīgātika izveidota divu partiju — LSDP un LSDSPkoalīcija — Latvijas Sociāldemokrātu apvienība(LSDA). 1999. gada 29. maijā Rīgā LSDSP 31.kongress pieņēma lēmumu par trīs partiju —LSDSP, LSDP un LDP apvienošanos vienā partijā.Par priekšsēdētāju tika ievēlēts Juris Bojārs,par priekšsēdētāja biedriem — Egīls Baldzēnsun Valdis Lauskis. Neskatoties uz līderu iekšējiemkonfliktiem, kuru dēļ LSDSP nebija guvusipanākumus nevienā līdz šim veidotajā vēlēšanukampaņā, tieši esot šajā koalīcijā 1998.gada 7. Saeimas vēlēšanās partija guva pirmosnopietnos panākumus ar 123 056 vēlētāju balsīmiegūstot 14 deputātu posteņus (koalīcijaikopā) Saeimā. (..) Trīs gadus vēlāk, jau kāLSDSP līderis Juris Bojārs prata veidot partijasārpolitisko stratēģiju un izmantoja visus iespējamoslīdzekļus kā rezultātā arī 2001. gadapašvaldību vēlēšanās LSDSP ieguva 14 vietasRīgas Domē. Pēc uzvaras Rīgas Domes vēlēšanāsLSDSP izveidoja koalīciju ar PCTVL unTB/LNNK (drīz TB/LNNK no koalīcijas izstājās,un to aizstāja virkne mazu partiju). Ja Bojāravadībā izveidotā LSDSP ārpolitiskā stratēģijabija sekmīga, tad partijas iekšējais klimats —neveselīgs: LSDSP kārtējo reizi bija sadalījusiesdivās nometnēs no kurām vienu veidoja J.Bojāra sekotāji un otru — bijušās partijas elitespārstāvji. Partiju pameta Egīls Baldzēns unviņa sekotāji, izveidojot jaunu partiju LatvijasSociāldemokrātu Savienība. Pēc partijas šķelšanāsLSDSP 8. Saeimas vēlēšanās nevarējapārvarēt 4% barjeru, bet 2005. gada pašvaldībuvēlēšanās Rīgas Domē ieguva vairs tikai7 vietas. Partijas 37. kongresa laikā J. Bojāramnācās atkāpties no partijas vadītāja posteņa unkongress ievēlēja Guntaru Jirgensonu. 2009.gada oktobrī partijas LSDSP 41. kongress novērtējakā neapmierinošu gan LSDSP līdzšinējāpriekšsēdētāja Dinēviča, gan valdes darbību.Iemesls tam bija vairāk nekā pieticīgie rezultātiaizvadītajās pašvaldību un Eiropas Parlamenta(EP) vēlēšanās. No 118 pašvaldībām vēlētājiir atbalstījuši LSDSP sarakstu tikai 19 novados,kopumā ievēlot 37 deputātus. LSDSP kongresātika atzīts, ka stāvokli LSDSP, kurā patlabanir 996 biedri nevar atzīt par apmierinošu.Vairākās teritoriālās organizācijās periodiskistrādā valde, bet kopu sanāksmes netiek sasauktas,kā arī LSDSP centrālās valdes sēdesbieži vien nav notikušas kvoruma trūkuma dēļ,jo partijas aktīvisti tajās neuzskata par vajadzīgupiedalīties. LSDSP šajā gadā nebija pārstāvētane Saeimā, ne Rīgas domē, bet tās pārstāvisRihards Eigims tika atbrīvots no Daugavpilsmēra amata. Latvijas faktu 2009. gada rudenspartiju reitingu tabulās LSDSP vairs netikaiekļauta. 2010. gada 10. aprīlī partijas 42.kongresa delegāti ar 121 balsi par, 24 balsīmpret un vienam delegātam atturoties, nobalsojapar priekšvēlēšanu apvienības „Atbildība” izveidošanukopīgi ar bijušā eiroparlamentāriešaGuntara Krasta vadīto apvienību Libertas.lv unLatvijas Apvienotās Policistu apvienības priekšsēdētājaAgra Sūnas partiju Latvijas kustība„Solidaritāte”. Savukārt LSDSP priekšsēdētājavietnieki Atis Lejiņš un Ilmārs Gromuls, kāarī ģenerālsekretārs Ansis Dobelis, protestējotpret kongresa vairākuma balsojumu, paziņojapar atkāpšanos no amatiem. Vēlāk Atis Lejiņšnolēma kandidēt apvienības Vienotība vēlēšanusarakstā, nepakļaujoties LSDSP kongresalēmumam, taču no partijas viņu par to izslēdzatikai pēc vēlēšanām.Latvijas valsts politisko partiju vēsturē LSDSPir unikāls piemērs, kur līderu nesaskaņas unto dažādie uzskati ilgstošā laika periodā spēlētik negatīvu lomu partijas darbībā.o70