VOL. LVII, No 4, ISSUE 267

Voldemārs AvensPAR ILMĀRURUMPĒTERUGleznotājs, grafiķis, dizainers, mākslas fotogrāfs,estrādes dziedonis un ģitārists IlmārsRumpēters dzimis (1929) Daugavpilī tiesībnieka,senatora Augusta Rumpētera ģimenē.Pēc bēgļu nometņu gadiem angļu okupācijaszonā Vācijā nonācis ASV, kur studē Ņuarkasmākslas skolā (Newark School of theArts) Ņudžersijā (New Jersey). Pēc tās beigšanasun obligātā kara dienesta ASV armijā,Ilmārs strādā par dizaineru kādā Ņujorkasiesaiņojumu pakalpojumu firmā, brīvā laikāveikdams privātus dizaina darbus gan latviešu,gan arī amerikāņu klientiem – grāmatuizdevējiem, grāmatu vāku pieprasītājiem unsabiedriskām organizācijām, kam vajadzīgilogo jeb zīmolu dizaini. Starptautisku ievērībugūst Rumpētera Jaunās Gaitas vāki. ŠveicesPatek Philippe: The International Magazine(2010,3), kas iznāk angļu, vācu, franču,itāļu, spāņu, japāņu un ķīniešu valodā, četrāslielformāta lappusēs reproducē krāsās 23JG vākus, no kuriem 14 ir Ilmāra (skat. JGmājas lapu un JG264:60). Kāda Brazīlijas dizainerufirma tos, kā izcilus piemērus, rādauz savas interneta parauglapas. Arī Japānā,Rumānijā un vēl citās pasaules malās JG vākiieguvuši ievērību. Abstraktā dizaina ievirzevadījusi mākslinieku arī viņa glezniecībā, kasvienmēr bijusi viņa sirdslieta un mīļākā nodarbošanās.Kad nav bijis jābrauc uz komerciālāsmākslas biroju Ņujorkā, uzvilktie gleznuaudekli viņam bijuši tie labākie draugi.Pēc pensionēšanās ilgotais sapnis nodotiestīrai glezniecībai piepildījies pilnībā. Ilmārs,ievērojami progresējot, paveicis daudz jaunu,abstrakta stila darbu, un 2008. gadā sarīkojispersonālizstādi galerijā ISTABA, Rīgā.Kopš 90. gadu sākuma gleznoju un zīmējupiecas stundas dienā, abstrakti, formāti 48 x36 collas, saka Ilmārs ar piebildi, ka viņa darbukolekcija aplūkojama tīmeklī (Facebook).Ilmāra Rumpētera gleznošanas veidu var apzīmētpar t.s. „cietās malas” gleznošanasstilu. Laba dizainera pieredze, darbu uzbūve,virsmas apdare, detaļu un krāsu kontrastiviņa abstraktajās gleznās viscaur redzami,novērtējami un ar prieku izbaudāmi.Māksliniekam, JG redakcijas loceklim VoldemāramAvenam šogad Rīgā apgāds „Mansards” laiž klajā350 lappušu biezu krājumu avena dzejoļi, kas sekoiepriekšējiem – Caurumi (1968), Avis (1989) unPiezvanīšu parīt (2002).Rolfs EkmanisULDIS BRIEDIS:44 GADI CAURFOTOOBJEKTĪVUĀrlavas pagasta „Pērkoņos” dzimušais UldisBriedis 21 gadu vecumā pārceļas uz Liepāju,kur 5 gadus strādā par zvejniekpuisi/jūrnieku,pēcāk vairākus gadus par fotogrāfu pilsētaslaikrakstā. Par tuvību jūrai, tās piekrasteiun zvejniekiem liecina daudzie melnbaltieattēli nodaļā „Jūra” viņa 70. gadskārtā klajālaistajā bezgala vērtīgajā grāmatā/albumāLaika mednieks („Neputns”, 2010. 720 lpp. –skat. JG262:59-60). Pārējie uzņēmumi sagrupētinodaļās „Zeme”, „Pilsēta”, „Galvaspilsēta”,„Politika”.Par bohēmisko Liepājas periodu, par jaunību,kas ir līksma un laimīga tāpēc, ka ir jaunība(Edīte Tišheizere), kopā ar Ēriku Hānbergu izdotailustrēta grāmata Vāgūzis (2004). Pilsētascentrā atrodošais Vāgūzis, no kura gandrīzar roku aizsniedzama laikraksta redakcija,teātris un krodziņš „Jānītis”, bija UlžaBrieža „oficiālais dzīvoklis”, faktiski neatjaunojamsgrausts ar divām istabām, vienu koka,otru mūra, ar durvīm pa vidu. Temperatūrasstarpība bija tāda, ka metra augstumā bija10 grādu siltāks nekā apakšā, kur mitrie mūri.Normālā dīvānā tur sala nost. Atradu izeju− ievilku vāgūzī vecus pasta ratus. Tajos bijadaudz siltāka gulēšana. Tā vāgūzis pamazāmsāka apaugt ar senlietu atribūtiku. Draugiman kā bijušajam jūrniekam dāvināja zvanus,kurus norakstīja no kuģu inventāra – tāstāsta Uldis Briedis dzejniekam un žurnālistamEgīlam Zirnim (Diena 2004.5.VI) un turpina:Tas bija tāds kā vīru klubs. Grāmatā gribējulikt apakšvirsrakstu „Izdzīvošana totalitārārežīmā”. Tā kā ļoti jūtīgi uztveru brīvībasierobežošanu, tad to laiku nebrīvība man tākoda kaulā, ka, padomju sistēmu nopietniņemot, man būtu bijis jāpakaras vai jānodzeraslīdz baltajām pelītēm. Daudzi mani paziņas,gudri un forši cilvēki, pa to ceļu arī aizgāja.Vienīgā iespēja pieciest to režīmu bijadzīvot viegli, staigājot pa pasauli un dzenotvelnu. (..) Dzintars Sodums izteicās, ka viņamesot apnikušas grāmatas par „dzērājiem aktieriem”;gribu zināt, ko viņš pats darītu, javiņam būtu tai sistēmā jādzīvo. Kaut vai dzīvokļadēļ − dabūt dzīvokli bija bezcerīgs variants.Man nebija ne tualetes, ne ūdens −kā nācu no ielas, tā uzreiz istabā... Uldis vēlpiebilst – kad sācis tur dzīvot (1961), LiepājaIlmārs Rumpēters. Vīns, sievietes un dziesma. Eļļa. 100x75 cmPar mākslinieku skat. Voldemāra Avena rakstu 33. lpp33