VOL. LVII, No 4, ISSUE 267

Laima KalniņaMANAS DAUDZĀSDZĪVESEs dzīvoju daudzas dzīves. Kādreiz es bijubērns, kas rotaļājās piepilsētas mājā uz trimpakāpieniem, kas veda no verandiņas dārzā.Es rotaļājos kopā ar savu draudzeni, augšstāvaRasmiņu un ar viņas un manām lellēm,vai arī lielā, man šķita, vienmēr siltā istabāuz pelēka grīdas paklāja ar savu spēļu lācīti.Bet Ziemsvētkos uz istabas pelēkā paklājabija liela, zaļa, smaržīga egle, greznota spīguļiemun mirdzošiem stikla karekļiem.Bet kādu citu reizi es biju meitene, kas kopāar vecākiem un mazo brāli brauca zirguvilktās kamanās cauri piesnigušam mežamuz zemu lauku māju, lai svinētu Ziemsvētkuspie tikai svecīšu greznotas eglītes un dziedātusenās Ziemsvētku dziesmas kopā ar tāsmājas ļaudīm. Atmiņā es paņēmu līdzi braucienucauri piesnigušajam mežam, un tasman likās kā reiz redzēta pasaku valstība.Taču kādreiz svešs kuģis mani aizvizinājaprom no zemes, kur bija bijusi piepilsētaskoka māja uz smilšainās ieliņas. Un zemālauku māja, kur kādreiz bija svinēti Ziemsvētki.Un es kļuvu svešas zemes staigātāja unstudente, kas mācījās kļūt par arhitekti, lairadītu sev jaunu dzīvi un mājas.Zīm. Ilmārs RumpētersUn kādreiz es biju jauna māte, kas svinējaZiemsvētkus savā mājā ar savu vīru un meitēnu,kas mēdza mums izdomāt pārsteigumuspie eglītes. Reiz tas bija no baltas svecesizgrebta mazmazītiņa pelīte ar garu daktsasti, kas bija ievīstīta papīru papīros un ieliktalielā papes kastē, un mums pagāja krietnsbrīdis, kamēr to atradām.Kādreiz es biju arhitekte, kam Ziemsvētkutogad nemaz nebija, jo steigšus bija pabeidzamsdarbs lauksaimniecības izstādei Ēģiptē,un svētvakaru es pavadīju pārliekusies savamdarba galdam, skicējot un veidojot izstādesēkas un iekārtojumu. Man nemaz nebijažēl zaudēto svētku, jo mans labais vīrsbija miris un mana meitene bija studentekādā tālā universitātē, un mana māja bijatukša un sastingusi klusa.Bet kādreiz mana māja, kurā es biju dzīvojusičetrdesmit piecus garus gadus, man kļuvapar lielu, jo neviens nedalījās ar mani tajā, unes vairs nevēlējos viena tur dzīvot, un es aizgājuuz mazu, manas labās draudzes sagādātudzīvoklīti, kādus tā bija izdomājusi uzceltsavas baznīcas vecajiem ļaudīm. Nams,kurā mēs visi dzīvojām, bija pavisam tuvumūsu baznīcai, un Ziemsvētkos egle tika dedzinātasvētnīcā. Tas bija tik skaisti svecītēmgreznoto Ziemsvētku kociņu redzēt plašajātelpā, kur visi sapulcējāmies, lai dzirdētu mācītājasteiktos vārdus un atkal dziedātu senāsZiemsvētku dziesmas.Dievkalpojumam beidzoties, tik daudzasrokas sniedzās man pretī: Priecīgus Ziemsvētkus!Priecīgus Ziemsvētkus! Un katrs labaisvēlējums bija kā silts un gaišs stars. Likās,mēs cēlām tiltu no viena uz otru, no vienauz otru no gaišiem un siltiem stariem, unvisu svētvakaru mūs nesa labais staru tilts.Kādreiz būs atkal Ziemsvētki, baznīcā degsZiemsvētku eglīte un ļaudis vēlēs viens otrampriecīgus Ziemsvētkus, ārā ejot no svētnīcas,bet es vairs nebūšu tur. Es nebūšuvairs tur. Es nebūšu vairs nekur. Mana dzīvevairs nebūs. Varbūt es būšu aizgājusi pavieglo staru tiltu uz turieni, no kurienes navatgriešanās. Tur otrajā pusē. Bet kādreiz esdzīvoju daudzas dzīves.Arhitektes, prozaiķes, dzejnieces, tulkotājas unjaungaitnieces Laimas Kalniņas radošajā kontā ir garavirkne daiļliteratūras darbu. Pērngad apgāds Jumava laižklajā viņas Runci Timiānu un Annu. Vairāk par rakstnieciskat. JG236(2004):8.15