VOL. LVII, No 4, ISSUE 267

ibliotēku – pēckara gados dzīvojuši un strādājušidaudzi pazīstami latviešu trimdinieki– teologs Haralds Biezais, mācītājs LeonsČuibe, vijolnieks Alfrēds Dunkels, publicistsOsvalds Freivalds, literatūrzinātniece ZentaMauriņa, mineralogs Oto Mellis, filozofsKonstantīns Raudive, literatūras kritiķis JānisRudzītis, botāniķi Heinrichs Skuja un AuseklisVeģis. Gulbītis kļūst par diplomētu pedagoguUpsalas Skolotāju augstskolā (1964), betpēcāk iegūst filozofijas maģistra grādu UpsalasUniversitātē, kam seko vēstures, mākslasvēstures, sabiedrisko zinātņu un psiholoģijasmācīšana (1967-1981) Jēvles (Gävle)tehniskajā ģimnāzijā. Intensīvais skolmeistaradarbs neattur viņu no nemitīgām bēgļusabiedriskām aktivitātēm – gan Latviešu PENklubā, Latviešu Rakstnieku Apvienībā (LaRA),Latviešu Akadēmiskajā organizācijā Zviedrijāun Latviešu Palīdzības komitejā, gan arī netikai Upsalas Latviešu teātrī, bet arī StokholmasLatviešu teātrī. Sabiedriskā darba neizbēgamajosstrīdos Gulbītim piemita brīnišķīgāspēja izlīdzināt asumus. Ilgus gadus viņšstrādā arī par ārštata radiožurnālistu – sākumāRadio Brīvība, pēcāk Radio Brīvā Eiropa.Gulbīša pirmā grāmata ir no 1950. līdz 1967.gadam sacerēto dzejoļu apkopojums Mālabezdelīgas (1968), ko Kopenhāgenā laiž klajāapgāds „Imanta”. Daudz publikāciju parādāstrimdas avīzēs un žurnālos. Viņa lugukrietns skaits – ieskaitot zem pseidonīma„Upsalas skolotājs” bērniem sarakstītās – iestudētasvēlāk Latvijā un arī trimdas latviešu„pagastos” Zviedrijā, Vācijā, Austrālijā,ASV, Kanādā. Jāmin arī pēc Atmodas Latvijasradiofonā translētās, kuras pirms tam varējanoklausīties Amerikas Balss un Radio BrīvāEiropa raidījumos. Gulbīša lugas iztirzātasteātra zinātnieka Viktora Hausmaņa grāmatāKas tie tādi… Trimdas lugu rakstītāji?(1999). Ludziņas bērniem Bērni, spēlēsim teātri(Stokholmā, 1962) laiž klajā Eiropas Latviešujaunatnes apvienība (ELJA).Gulbītis pievēršas arī zviedru dzejnieku atdzejošanai,piem., Bruno K. Eijera (Öijer),kura kopā ar Juri Kronbergu latviskoto krājumuMelns kā sudrabs (Svart som silver) izdod(2009) „Mansards”. Dzejas tulkošana irīsta atpūta un prieks (..) ceru, ka mani tulkojumiatradīs vietu latviešu lasītāju sirdīs –tā Jānis Gulbītis intervijā Upsalas dienas laikrakstamUppsala Nya Tidningen. Tieši rakstniekanāves gadā apgāds „Antava” izdodviņa lugu un dzejdarbu kopsējumu Nozaudētaisviļķis, Jānis Reiters, Māla bezdelīgas.Kā redakciju loceklis Gulbītis pieliek roku Rīgaspilsētas 1. ģimnazija. Rakstu krājumam(galv. red. Andrejs Johansons – 1984 Zviedrijā)un Stokholmas latviešu skatuvei 1946-1996. Atmiņu raksti un bildes (Stokholmā:Stokholmas Latviešu teātris, 1996) tapšanas.Ar apskatu „Latviešu teātris Eiropā” (JG103,1975) Jānis Gulbītis uzsāk savu ceturtdaļgadsimtalīdzdarbību mūsu rakstu krājumā,bet nobeidz ar atmiņu rakstu „Par dažiemredaktoriem” (JG221, 2000).Lilita Zaļkalne, JG redakcijas locekle, ir Stokholmas U.mācībspēks.* * *Juris RozītisJāņa Gulbīša lielais devums nav salasāmsviņa biogrāfijas faktos, nedz padarītajā darbā.Latviešu sabiedrībai Zviedrijā tas drīzākbija viņa paša raksturs – gaišums, pozitīvisms,enerģija, jauneklība, goda prāts, labestība,viņa spēja par visu pasmaidīt, pajokot.Līdz ar to bija viegli ar viņu sastrādāt.Katra tikšanās sagādāja jaukus brīžus. Viņšbija katalizators, kas veicināja sabiedriskurosību, viens no galvenajiem dzinējspēkiemZviedrijas latviešu teātra darbībā. Saules izslāpušajāZviedrijā ļaudis svēti bauda katrusaules stariņu, bieži braukdami atvaļinājumosuz siltākām zemēm. Arī Jāņa sieva Aijalabprāt braukāja uz Spāniju. Jānis arī, bet jabija jāiestudē luga vai jābrauc turnejā, viņšbez šaubīšanās palika mākoņu pārklātajāZviedrijā, kratījās vilcienā no Upsalas uzStokholmu, kur pavadīja dienas bezgaisa unbezlogu mēģinājumu telpās. Kad kādā sevišķidrūmā rudens dienā pavaicāju, vai viņš neilgojaspēc Spānijas un tur esošās Aijas: teātrisman ir svarīgāks, bez tā nevaru dzīvot.Ar Jāni iepazinos 70. gados, kad pārcēlos uzZviedriju. Pirmo reizi sadarbojāmies, kad arStokholmas Latviešu teātri (SLT) iestudējuRaudupietes izrādi dziesmu svētkiem Līdsā,Anglijā (1982). Viņš bija viens no tiem, kuripastāvēja, ka vajag pieaicināt šo jauno, nepazītorežisoru no Austrālijas. Pēc Raudupietespirmā iestudējuma ar laiku izveidojās diviansambļi: viens tradicionālo lugu repertuāramierastajā trimdas stilā, kamēr otrs meklējajaunu pieeju, jaunu vielu, jaunus izteiksmeslīdzekļus – kāds ironisks skatītājs reiztrāpīgi izteicās: ...aktieri pusgaismā rāpo paskatuvi un sten. Vairāki vecāka gada gājumaaktieri pēc pirmā Raudupietes iestudējuma20