VOL. LVII, No 4, ISSUE 267

Pašas izdarībām viņa biznesa partneris Lavrentijsik pa brīdim liekas gluži vai lāga zēns.Vēl baisāki par šiem diviem ir rēgainie unvardarbīgie tēli pagastmājas pagrabā – untie jau darbojas bez vārdiem un sejām, būdamireāls ļaunuma iemiesojums, kura atstātāsbaisās pēdas vajā Alīdi, Lindu un citassievietes visu atlikušo mūžu. Starp šiem galējiempoliem pārējos varoņus var teju vai sarindotsecīgā toņu kārtojumā no neapšaubāmimelnā uz neaptraipīti balto. Te ir grāmatasgalvenās varones Alīde un Zāra, te arī Alīdesvīrs Martins un citi, kuri pakļauti lasītājatiesai un kuru apsūdzēšanai (un apsūdzētir nopietns pamats – nemaz nerunājot parcitām ceļamām apsūdzībām gan Alīde, ganZāra nogalina cilvēku) un aizstāvībai ir ganadaudz ļoti vērā ņemamu argumentu.Romāns nodēvēts par „attīrīšanos”; jādomā,autore pieļauj grēka un tā nomazgāšanas iespējasapcerēšanu, pati gan ar to nenodarbodamās,taču arvien ciešāk sienot varoņus(pareizāk sakot – abas galvenās varones) situāciju,kaislību, baiļu atkarībā, šķietami atstājotļoti niecīgu izvēles iespēju līdz brīdim,kad atkarības saite top tik neiespējami īsaun nežēlīga, ka atliek to pārcirst vai pašai ietbojā. Tas ir lielās izvēles brīdis, un abas romānavarones Alīde un Zāra izvēlas pirmo.Šo iespēju autore (ja apzināti, tad morāle irticami noslēpta) liedz tikai polārajiem varoņiem– Ingela ir fiziski „nolikta ārpus” romānāatainoto notikumu laba un ļauna kaujaslauka, tālu prom Vladivostokā, savukārt galējinegatīvajiem tēliem attīrīšanās iespējatiek liegta vēl kategoriskāk.Tikai pašai autorei vien zināms, kas šajā darbāir īstais galvenais varonis – vai tas ir stāstspar mīlestību un kaislību, kura padara cilvēkuspar laika, notikumu un pasaules ķīlniekiem,un konkrētie notikumi ir tikai labi izvēlētsfons, vai galvenais tomēr ir konkrēta,dramatiska laikaposma attēlojums konkrētāvietā ar vēsturei piešķirtām cilvēku sejām.Romāna nosaukums man liek domāt, ka iespējamstrešais variants.Pieļauju, ka tieši grāmatas pareizuma dēļvairums aptaujāto lasītāju (un es tajā skaitā)diezgan lielā vienprātībā atzīst, ka tā irpatiesi laba, tikpat lielā vienprātībā pie apzīmējuma„laba” arī paliekot. Bet, manuprāt,ir vēl cits iemesls tam, ka nav sajūsmas, navdziļa līdzpārdzīvojuma. Neskatoties uz faktu,ka autores māte ir igauņu izcelsmes, tiešasasinssaites ar grāmatā aprakstītajiem notikumiemautorei nav. Atšķirībā no latviešulasītājiem, kam katrā ģimenē joprojām irkāda sāpīga, dzīva saite ar II Pasaules kara,okupācijas un pēckara traģēdiju, un mēs joprojāmcitādi skatām to, kas mums ir tuvi unlīdzi izdzīvoti likteņi, bet Rietumu rakstniekiemun lasītājiem – vēstures notikumi, protams– skarbi, traģiski, tomēr fakti un notikumi.Ar to ne mazākā mērā negribu teikt, kapar padomju okupāciju, represijām, slepkavībām,izsūtīšanām būtu tiesīgi rakstīt tikailatvieši, igauņi, lietuvieši, jo ne par rakstīšanuir runa, bet gan par lasīšanu un teksta attiecībāmar lasītāja, šajā gadījumā – latviešulasītāja, pieredzi. Un vēl mazāk gribu autoreipārmest rakstīšanu par to, ko mēs jau zinām;viņa ir Rietumu autors un viņas pirmielasītāji ir Rietumu ļaudis. Teiksim, tāpēc man,kā lasītājam un cilvēkam ar savām dzīvesziņāmun zināmu starp rindiņām lasītprasmi,grāmatas beigās pievienotie izraksti no dažādiemsavulaik slepeniem un ļoti slepeniemdokumentiem vairs nelikās būtiski – man šiepielikumi apliecināja vien to, ka viss iepriekšrakstītaisir patiesība, patiesība un nekas citskā vien patiesība, par ko es tāpat ne mirklinešaubījos, jo – riskējot atkārtoties – grāmatauzrakstīta pareizi. Un es nemaz vairs neesmudroša, ka pareizi rakstīt grāmatas ir paīstam pareizi.Maira AsareRakstniece Maira Asare, kuras pārdomas par SofīOksanenas romānu pārņemtas no kultūras portāla ¼ satori,ir dzejkrājumu Kas ar dzegūzi spēlējās (1995), Ceļš uzTūju (2009) un Hanzas aukstā liesma (2010 – latviešuun krievu valodā kopā ar Sergeju Moreino) un prozasdarba Sieviešu zona (2009) autore. Latviskojusi krievurakstnieka Sašas Sokolova romānu Muļķu skola (2010)(Škola dļa durakov, kas, pirms publicēšanas 1976. gadā,jau 60. gados cirkulē samizdatā).Sofi Oksanen81