VOL. LVII, No 4, ISSUE 267

ORIĢINĀLAIS OGRIŅŠAtklāšu jums noslēpumu: kad es lasu kādugrāmatu, es vienmēr visu ņemu par pilnu. Esnedomāju par sižetu vai valodu un nevērtēju,vismaz ne uzreiz. Tas ir kā klausīties dziesmukopumā, nezinot neko par atsevišķiem celiņiem.Es vienkārši ņemu un lasu, un ja nevaruizlasīt, izjūtu sirdsapziņas pārmetumus. Jaman kādu iemeslu dēļ ir jāizdomā viedoklisun jāklausās celiņi atsevišķi, to es daru vēlāk.Arī savu laikabiedru dzejnieku jaunos dzejoļuses no sākuma nevērtēju, mani vienkāršiinteresē, ko viņi jaunu būs radījuši.Nesen man sapnī parādījās Kārlis Vērdiņš unpārmeta, ka esmu slikti uzrakstījusi par kādudzejas krājumu. Tu vispār zini, cik daudz irjāizlasa, lai drīkstētu rakstīt recenziju? – viņšjautāja. Lai gan es labi sapratu, ka mana sapņaCV ir maz kopīga ar īsto CV un viņa domām,tomēr vēl ilgi šaubījos, vai paši dzejniekimaz drīkst rakstīt par savu spalvasbrāļudarbiem. Daži uzskata, ka tas jādara tikaiprofesionāliem kritiķiem. Ir jau, protams,tādi dzejnieki, kas vienlaikus ir arī literatūrzinātnesdoktori vai vismaz ir studējuši filozofiju,kas palīdz viņiem gudri izteikties, vaivienkārši dziļi redzoši izņēmumi. Bet citādi –vai tad aktieri, piemēram, raksta par citiemaktieriem? Mūziķi par mūziķiem? No otraspuses, mani pašu kā dzejas lasītāju un rakstītājuinteresē arī citu dzejnieku domas pardzeju. Vai tās būtu jāpauž tikai virtuvēs vaipusslepenās, pusanonīmās interneta vietās?Tā nu piekritu uzrakstīt par Andra Ogriņa jaunokrājumu Zem pulksteņa pulkstenis, betsabijos, kad izlasīju pārējos publicētos viedokļuspar šo grāmatu. Ko lai es te piebilstu?Ja Aivara Eipura komentārs portālā Grāmata24 1 tikai ieskicē Ogriņa jaunās grāmatasdzejas ainu, ja Kārļa Vērdiņa skaidri formulētā,lakoniskā recenzija Kultūras Dienā 2 vēlatstāj citiem iespējas tās īsā apjoma dēļ, tadArtis Ostups Latvju Tekstos 3 minēto grāmatuanalizē rūpīgi un izvērsti, ar daudziem citātiem.Turklāt viņiem visiem ir līdzīgas domas.Aprakstot Ogriņa dzeju, viņi izmantovārdus sirreālisms un drūms, kā arī apgalvo,ka dzejnieks gan ir traks un talantīgs, untāpēc viņa izmantotie tēli ir neapsīkstoši iespaidīgi,taču viņš neprotot atšķirt labas rindasno sliktām, kā arī organizēt tekstu. Tādēļ1. Rīgā: Neputns, 2011. 112 lpp. Skat. arī2. Kārlis Vērdiņš. „Divu apziņu plūsmas.” Kultūras Diena2011.18.II:6.3. Artis Ostups. „Mirklīgā raža”. Latvju Teksti 3(pavasaris 2011):47.viņa dzeja esot ne vien murgaina un blīva,bet arī grūti uztverama, lai gan jaunā grāmatašai ziņā esot labāka par pirmo.Man patiešām šoreiz gribas paraudzīties uzAndra Ogriņa jauno krājumu kaut kā citādi,apejot vērtēšanu, vāja un spēcīga nošķiršanuun pat padomu došanu autoram, kociti ir gana profesionāli izdarījuši jau pirmsmanis. Gribas, lai dzejnieka dziļā kultūra unemocionālais spriegums ļauj man izsekotpat vispārdrošākajiem viņa iztēles līkločiem. 4Tomēr tas nemaz nav tik viegli izdarāms. Unne tāpēc, ka krājumā ir veseli 90 dzejoļi – jādomā,ir bijis kāds konceptuāls iemesls neatteiktiesno kādas daļas. Patiešām, dzejas krājumamtaču nav obligāti jābūt plānam un izklaidējošam.Šī noteikti nav grāmata, kuruvar izlasīt vienā elpas vilcienā. Tā prasa lieludarbu un pastāvīgu atgriešanos pie teksta.Nespēju uzreiz izlasīt vairāk par diviemtrim dzejoļiem, kas katrs atsevišķi man uzburgana izteiksmīgas noskaņas. Dažviet gaumīgidīvainas un spocīgas, bet citkārt duroši izmisīgas.Taču aizverot grāmatu, nākas konstatēt,ka gandrīz nekas nav palicis prātā,un negribas arī staigāt apkārt un uzbāztiesapkārtējiem ar citātiem, kā man tas dažkārtmēdz gadīties ar citām dzejas grāmatām.(Līdzīga aizmirstības burvestība pēdējā gadalaikā manī notika, lasot A. Zeibota dzeju 5 .)Iespējams, mana psihe grib izstumt nekomfortablāsainavas. Varbūt to pastiprina formasnoteikts skanīguma trūkums. Vai arīmans prāts vienkārši negrib sasprindzinātiesun atslēdzas no šādas dzejas, tiklīdz tas iespējams?Pirms kāda laika Ilmārs Šlāpins tepatSatori blogā 6 izteica interesantu domu,ka garlaicīgs mākslas darbs nebūt automātiskinenozīmē sliktu (kā cilvēki ir pieradušiuzskatīt mūsdienu informācijas jūrā, kadlasītāja/skatītāja uzmanība kādam mākslasdarbam bieži tiek pievērsta tikai uz dažāmsekundēm). Ka tas prasa no skatītāja lielākupiepūli, disciplinē, liek „strādāt” un audzina,kamēr negarlaicīgs darbs aizrauj un izklaidē,novēršot uzmanību no būtiskākā un no tā,ka iekšēji šis darbs ir tukšs. Garlaicīgs mākslasdarbs nemaskējas, un ja vēl tas ir izturējiskādu laika pārbaudi, tad gandrīz noteiktitajā ir kaut kas vērtīgs.Ogriņa dzejai laika pārbaude vēl ir priekšā.Pagaidām gribas parunāt par vēl vienuinteresantu faktu, ko recenzijā atzīmējis arī4. Jānis Rokpelnis krājuma Zem pulksteņa pulkstenispreses relīzē.5. Andris Zeibots. Ūdens ķirzaka. Rīgā: Mansards, 2010.6. diemžēl vairs nav pieejams77