VOL. LVII, No 4, ISSUE 267

PAR ENKVISTUVĒSTURES VIDŪPer Olov Enquist. Ett annat liv.Stockholm: Norstedts, 2008. 529 lpp.Ievērojamā zviedru rakstnieka Enkvista grāmataEtt annat liv (Cita dzīve), kas visai drīztika pārtulkota vāciski – Ein anderes Leben(2009 - tulk. Wolfgang Butt), ir autobiogrāfisksstāstījums par laikmetu kurā autors dzīvojisun dzīvo. Uzaudzis trūcīgos apstākļosZviedrijas ziemeļos, bez tēva, baptistu unkristīgo sektantu vidē, vēlāk studējis UpsalasUniversitātē, bijis viesu profesors ASV un stipendiātsVācijā, sākotnēji radikāli kreisi noskaņots,tagad uzskata sevi par sociāldemokrātu.Dzīvo Stokholmā, apceļo Eiropu unZiemeļameriku, žurnālists un šodien viensno izcilākajiem un interesantākajiem Zviedrijasrakstniekiem. Latviešiem pazīstams galvenokārtar grāmatu Legionärna (1968), resp.,tās tulkojumu Leģionāri (1993) – par zviedruvaldības Padomju Savienībai izdotajiem(1946) 146 latviešu karavīriem, kuri II Pasauleskara beigās bija atbēguši uz Zviedriju. ArīJG parādās vairākas recenzijas, no kurām sevišķinozīmīga ir Ainas Siksnas „Vēlreiz parEnkvista grāmatu” (JG78, 1978).Citā dzīvē viņš apraksta savu pirmo ceļojumuuz Rīgu (1984), kad viņš apmeklē kādubaptistu ģimeni, kas kategoriski atteikusiespievienoties kādai valsts iestāžu kontrolētaireliģiskai organizācijai. Viņš arī apraksta, kāticis izsekots, izspiegots. Sevišķu iespaidu uzviņu atstājuši tūkstošiem cilvēku, kas atnākušiostā atvadīties no radiem, kam bijusi dotaīslaicīga iespēja apmeklēt Rīgu – visi vienāsasarās, kopā dziedājuši dziesmas. AtgrieziesZviedrijā, vispirms viņš publicē virkni rakstuExpressen, par ko PSRS sūtnis sūdzas laikrakstaredaktoram, sevišķi izceļot Enkvista it kānepatiesi aprakstītos saimnieciskos apstākļus.Līdz pat Berlīnes mūra sabrukšanai Enkvistamliedz vīzu Baltijas valstu apmeklēšanai.Latviešu lasītāju sevišķi var interesēt, kāEnkvists apraksta savus sākotnējos un vēlākosuzskatus par leģionāru izdošanu, savussakarus ar Zviedrijas latviešiem un savusbraucienus uz Latviju. Par karavīru izdošanukrieviem Enkvists jau kā bērns kaut kur bijalasījis, bet pirmo reizi par šo jautājumu sācisdomāt, kad apmeklējis (1966) kādu PENkongresa sanāksmi ASV, kur kāds amerikānissarunā par Vjetnamas karu izmetis, ka zviedrivisur braukājot apkārt kā profesionāli morālisti,bet nekad nerunājot par saviem morāliskajiemkonfliktiem, piem., sadarbību arHitlera Vāciju un baltiešu karavīru izdošanukrieviem. Rakstnieka secinājums: kaut arī parbaltiešu karavīriem esot ļoti daudz rak stīts,patiesībā nekas nav uzrakstīts. Zviedru sabiedriskodomu šis jautājums sašķēlis divāsdaļās – pirms baltiešu karavīru izdošanas visumāvaldījis uzskats, ka PSRS uzvara zviedrusesot izglābusi no vācu hordām, bet pēcleģionāru izdošanas daļas zviedru sabiedrībasuzskati esot mainījušies – PSRS esot slepkavīgavalsts bez taisnības un likumiem. Vislielākāatbildība gulstas uz bij. ministru prezidentaHansona (Per Albin Hansson) pleciem– viņš bijis ar mieru izdot ne tikai tosbēgļus, kas Zviedrijā ieradušies pēc Vācijaskapitulācijas, bet arī pirms tam. Katrā ziņāsociāldemokrātu partijas vadība tolaik rīkojusiespretstatā zviedru publiskai domai. Neesottiesa tiem, kuru uzskatā galvenais vaininieksbijis bij. ārlietu ministrs Undēns (ÖstenUndén). Vēlāk daudzi nožēlojuši šo soli, ieskaitotbij. ministru prezidentu Erlanderu(Tage Erlander). Enkvists arī intervējis daudzuszviedru virsniekus, apsargus, žurnālistus,mācītājus, arī baltiešu bēgļus, kas bijušiliecinieki leģionāru izdošanai. Izdoti arī ap 3000 vāciešu karavīru.Liela vērība grāmatā pievērsta baltiešu bēgļiem– 40 000 igauņiem, 4 000 latviešiemun 400 lietuviešiem, kuri visvairāk mazās laivāsnonāk Zviedrijā. Izdošana draudējusi arībaltiešu civiliedzīvotāju bēgļiem – līdzīgi kāČerčila un Īdena Lielbritānijas valdība izdevaPadomijai neskaitāmus izbēgušos krievus arviņu ģimenēm. Pārrunas par karavīru izdošanuzināmā mērā nodrošinājušas baltiešubēgļu palikšanu Zviedrijā. Uzzinām, ka pēcLegionärna klajā laišanas autors nolemj ievāktziņas par izdoto karavīru un arī bēgļulikteni. Jau agrāk viņš konsultējies ar ievērojamolatviešu sociāldemokrātu Bruno Kalniņu,kurš pēc apcietinājuma Vācijā ieradiesZviedrijā, bijis Sociālistu Internacionāles pr-javietnieks, iecienīts sociāldemokrātu aprindās.Viņš zinājis teikt, ka neviens no izdotajiemneesot notiesāts uz nāvi, bet daļa deportētauz Sibīriju, un ieteicis Enkvistam doties oficiālāvizītē uz Latviju. Rīgā, sekojot Kalniņaieteikumam, rakstnieks apmeklējis arī tolaik79