VOL. LVII, No 4, ISSUE 267

Dagmāra VallenaMAZĀ DĀMAELZA ĶEZBERENeskatoties uz maigajām vārsmām, ElzaĶezbere (1911-2011) bija spēcīga personība.Viņa laikam bija nolēmusi uzzināt, kā cilvēksjūtas savā 100. dzimšanas dienā, un tā arīizdarīja. Bet kad viņas goda diena 5. maijātuvojās noslēgumam, viņa rezignēti teikusi:Viņi bija nākuši atvadīties. Un tiešām, 6. jūlijarītā dzejnieci atrada mirušu.Dzīve nebija viņu taupījusi. Māti zaudējusijau piedzimstot, Elza izauga pie tēva, kasbija stingri noteicis dusmīgai no savas istabasārā nenākt. Tā viņa iemācījās savas sajūtasaizslēpt. Šī nostāja pārnesās arī uz viņasdzeju, kur attēlotais bieži parādās attālināti,kā atspīdums ūdenī. Tas varbūt arī izskaidroviņas lielo popularitāti tautā: lasītājs viņasrindās vieglāk ietulko pats savas izjūtas. Viņaspirmajā krājumā Profils stiklā (1937) unarī citos atrodami dzejoļi par Mazo dāmu –citreiz baltā, bet citreiz gluži melnā, kas delnānes sārtu ziedu – vai arī savu sirdi. Liekas,ka šajos dzejoļos paslēpta kāda norāde pardzejnieces dziļāko būtību.Elza Ķezbere agri iedraudzējās ar grāmatupasauli. Jau kopš bērnības viņa apzinājās, katā viņai tuvāka par īsto dzīvi. Savos dzejoļosviņa sarunājas ne tikai ar Peru Gintu un leitnantuGlānu. Daudzus citus ierosinājis kādsKārļa Skalbes, Andreja Eglīša, Jāņa Jaunsudrabiņavai cita latviešu dzejnieka darbs, nokā viņa paņem dažus vārdus un tad turpinasavu domu.Jaunībā Ķezbere jūsmoja par visu skaisto– mūziku, porcelānu, sapņiem... Viņai bijastalts vīrs un divas mīļas meitiņas. Vīra – Latvijasarmijas virsnieka – dēļ viņi dzīvoja romantiskajāGulbenes pilī, kur bez pirmā radušiesarī krājumi Dziedošais gliemežvāks(1938) un Vēstules Peram Gintam (1938),kas atkārtoti izdotas vēl sešas reizes. Viņasgrāmatu vākus darināja izsmalcinātais mākslinieksKārlis Padegs.Toreizējie literatūras vērtētāji Ķezberes dzejādaudz cildināma nesaskatīja, pat mudinājapiestrādāt pie dzejoļa formas gludināšanasun plašāka vārdu krājuma meklēšanas.Dzejniece atcerējās, kā Jānis Grīns, pēc viņamRīgā piesūtītas grāmatas, avīzē pamatīgipar to paņirgājies. Taču dzejniece ij nedomājatiekties pēc citu izdomātas pilnības, joapzinājās sevi kā mazu, pelēku putniņu, kasdzied savu īso dziesmiņu, sēdot Dievam uzpleca. Viņa pat turpināja uzturēt ar Grīna ģimenidraudzīgas attiecības, vēstulē no VācijasGrīnam rakstot: ...mūsu starpā bijis savdabīgsamizieris – allaž par kaut ko ecēties.Ierasto dzīves plūdumu neatgriezeniski pāršķeļ1940./1941. gads, kad vīru aizved, viņapati nonāk cietumā un reizi pat tiek vestauz nošaušanu. Dzīvoklis izlaupīts, tēva mājasizpostītas, pats tēvs slims un nevarīgs. Sīciņāun smagiem darbiem neradinātā Elza nuatceras Priekuļu lauksaimniecības skolā mācītoun iesēj rudzus, nopļauj āboliņa laukuun novāc kartupeļus, lai ģimenei būtu ko ēst.Bet līdz ar to viņa it kā salūzt, un kopš tālaika dzīvo kā nāvei parādā. Top viņas – šoreizneizturami grūtās ī s t ā s dzīves – rosinātaiskrājums Jāapsnieg (1943) un Dziesmapar dzērvi (1944). Klāt arī laiks doties bēgļugaitās, kas aizved viņu ar abām meitiņām uzVāciju. Pēckara posmā dažus gadus viņa dzīvobēgļu nometnē Blombergā, kur pulcējušiesdaudz latviešu rakstnieku un mākslinieku,zeļ kultūras dzīve, un arī Elzai Ķezbereiiznāk krājumi Krēslainie spoguļi (1949) un Illūzijas(1950). Tur„atspīd” daži jauni un arīvecāki dzejoļi.Ja arī materiālā ziņā dzīve Vācijā nebija pārticīga,tomēr daudz grūtāk dzejniecei ar diviemmaziem bērniem klājās, nonākot Amerikā,kur viņa izmēģināja dažādus darbus,beidzot paliekot par ārštata darbinieci pielaikraksta Laiks, kura īpašnieks Helmārs Rudzītisbija viņas galvotājs. Kaut arī Elza Ķezbereļoti negribēja atstāt Eiropu, pamazāmviņa iemīlēja arī Ņujorku, it sevišķi tur kūsājošāskultūras dzīves dēļ. Ņujorkā iznācaviņas dzejoļu krājums Koncerts (1965).Viņa piedalījusies daudzos rakstnieku sarīkojumosdažādos latviešu centros ASV un23