VOL. LVII, No 4, ISSUE 267

nebaidieties, es jums nesekošu, dārgā Beatričees tikai gribēju no jums aizņemties dažas jūsu stundaskurās mēs varētu kārtīgi atvadīties kā romieši vai senie grieķiizpušķojot savus klusuma un skumju pārņemtos tempļus ar pašu kauliemmēs uzspēlētu šahu, ja vien jūs neiebilstu, es labprāt zaudētuar īkšķi pieskaroties jūsu mazliet miklajam degunamatvadīsimies nekavējoties, dārgāzinu, būs skumji, bet padomājiet vismaz par Dantišis suns, dārgā, atcerēsies visu −to, kā jums aizejot, jūsu kurpju papēdis kā vientuļš kuģis nogrima dzelmēto, kā kāds nelaimīgais palīdzēja jums sasiet vienmēr pārāk garās kurpju auklasto, kā Dante vēl ilgi raudāja, kad pazaudējāt tā kaklasiksniņu ar ciparu viensSARUNA AR VĀGNERU (Jaunā Vāgnera klusēšana)Vāgnera kungs, mēs neesam tikušies, bet šķiet, esmu jūs redzējusi sapnīvai tā Orleānas jaunava, kuru atstājāt kādā svešā vārtrūmē skumtnav jūsu aizmirstā dzīve, Vāgnera kungs?kā gan citādi mēs būtu tikušies, ja ne mūsu kopīgajos rītoskad kafijas krūzēs ieraudzījuši savus nogurušos atspulgusmēs beidzot pārvarējām rūgtumu tai pieskarties ar mēliVāgner, jūs jau zināt, mūsu atspulgi − tās ir tikai kritušas komētas,komētas, kuras vairs nekad neatradīs savas nāves, pat ne vienkāršākās zīmeska reiz šīs nāves ir bijuši kādas dzejnieces pirksti vai čukstos pavērtas lūpasVāgner, jūs esat slikts! kā gan citādi mēs būtu tikušies, ja ne mūsu kopīgajās tumsās,kurās nodevējus saucām par mātēm, mein liebes Mutterchen, atceros, jūs sacījāt,Vāgner,jūs pārāk ilgi klusējāt, Kungs, mēs pārāk ilgi viens otru nepazinām, lai tagad spētuatpazīt viens otra kritušos ķermeņus pilsētas laukumā pie Laimas pulksteņaziniet, Vāgnera kungs, es jums tikai gribēju pateikt, ka tagad, kad atmiņas vairsneatverdurvis un svešumā nepiedāvā justies kā mājās, mēs varētu kļūt par labākajiemdraugiemjūs tikai uz atvadām pielieciet roku pie šīs kritušās lūdzējas sejas, saudzīgi atveriettai acis,izstāstiet, ka pametīsiet Orleānu uz visiem laikiem, pastāstiet, ka nekad vairsneatgriezīsieties,un vienmēr atcerieties šīs jaunavas lūgšanā apklusušās rokas,kad promejot neatpazīsietsavu atspulgu Tā Kunga vienīgajā sejā5