Nav brīnums, ka erudītais autors spējismums ko jaunu pavēstīt par Ukrainu unGruziju, tāpat par sev tik pazīstamo tautudiasporām. Nereti pārsteidz, ka viņš palīdzmums ieraudzīt jaunas šķautnes arī Latvijasdzīvē un kultūrā.Kā diplomātu Raulu Čilačavu, protams, nodarbinājisplašs starpvalstu attiecību spektrs:politika, ekonomika, nacionālās attiecības.Par visu to atrodam vērā liekamas ziņas unpārdomas. Piemēram, par sarežģīto Ukrainasvalsts attīstību un Gruzijas dramatiskoceļu laikam gan retais spētu tik daudz pateiktlakoniskās un pārliecinošās rindās.Par plašāko, galveno daļu – Latvijas dzīvi– var sacīt īsi: daudz kur pabūts, daudzpagūts skopajās stundās pie rakstāmgalda.Viens cilvēks ar saviem palīgiem paveicisto, ko, dod Dievs, jebkurā zemē paveiktveselām jaudīgām valsts institūcijām! – četrosgados sagatavota un izdota Raiņa un Aspazijasdzejas un atziņu grāmata trijās valodās(latviešu, ukraiņu, gruzīnu), AleksandraČaka dzejas un stāstu kopojums, Ojāra Vāciešakrājums (ukraiņu un gruzīnu valodās),liela Raula Čilačavas darbu izlase gruzīnu valodā,kurā ietvertas gan minēto, gan KnutaSkujenieka un Imanta Auziņa dzejoļu kopas.Liels palīgs šajos un citos darbos bijusidzejnieka dzīvesbiedre Ija, ievadu, stāstuun atziņu tulkotāja šīm grāmatām ukraiņuvalodā. Bez Raula Čilačavas un Ijas ieguldījumanav iedomājama Tarasa Ševčenko divvaloduizlases Liktenis, kā arī unikālas antoloģijasVējš no Ukrainas tapšana latviešuvalodā. Atsaucīgi līdzdarītāji centāmies būtarī mēs, lielāka vai mazāka Rīgas atdzejotājugrupa. Atsevišķi atzīmējams Šotas Rustavelipoēmas Bruņinieks tīģera ādā fragmentuskaistais izdevums oriģinālā un latviski. Šajālaikā Rīgā laistas klajā arī vairākas Čilačavasgrāmatas – piecvalodu izdevums Smilšupulkstenis, gruzīnu un ukraiņu dzejoļu atlaseLoma latviešu valodā.Kopumā tie ir tie vaļi, kas droši balsta arī TuvošanāsLatvijai daudzas lappuses. Atbalsojas.Sabalsojas.Kā jau sacīts, šiem darbiem jau iezīmējasturpinājums. Viens no lielajiem mērķiem tikaminēts jau grāmatas raudzībās: jauna gruzīnudzejas antoloģija latviski un jauna latviešudzejas antoloģija gruzīnu valodā. Un vēl.Laikā, kad Gruzija zaudējusi apmēram pusiteritorijas, kad zeme grūti pārvar kara sekas,dzejnieks stāsta: Gruzijā joprojām tiek izdotidesmit (!) literatūras un kultūras izdevumi.Un Tbilisi, Zugdidi pārpildītās zālēs skan arīLatvijas atbalsis un vārds. Vieglākie laiki navarī Ukrainai. Un tomēr...Vai tā nav viela pārdomām Rīgā?oRauls ČilačavaČAKA NOMALETur, kur izbeidzas tramvaja sliedes,Čaka pilsētas nomale sākas.Zini vērtību, kāda tai pieder,Bet ar to grūti dalīties nākas.Rietā pametot Rīgu, tu brīnies,Skatot namiņu slēģus un rakstus(Ievas – līgavas vaļējām pīnēm,Baltā liesma tev sveļ acu plakstus).Nav ne pakalna zemei kā galdam,Apkārt ezeri, biezokņa siena.Miers un klusums visdziļākais valda,Arī tevī tas šovakar ienāk.Laupītājam tā čakura* piestāvKā te krēsla, ap kokiem kas kļaujas.Tevi apbur šī aina, tad dziest tā,Čaka acīm viss pārvērsties ļaujas.Atdzejojis Imants Auziņš*čakura – rietumgruzīnu (gūrijiešu un adžāru)augumam piegulošs nacionālais tērps.Par rakstnieku Imantu Auziņu skat. JG264:7.18
JĀNIS GULBĪTIS(VIESIENS):BEZ TEĀTRA NEVARDZĪVOT!Lilita ZaļkalnePar sevi vēstulē literatūrzinātniekam ViktoramHausmanim Kalugas guberņā, Krievijā,dzimušais (1916) publicists, dzejnieks undramaturgs Jānis Gulbītis (pseid. Jānis Viesiens)pazemīgi izteicies, ka viņam taču pietrūkstot„rakstnieka talanta”. Tam, protams,neviens mūsu rakstniecības zinātājs nepiekritīs.Ja nu kas, tad spēja atstāstīt savus piedzīvojumus,uzburt kādus sen notikušus notikumuslasītājos tā, it kā tie visi teju teju tepatvēl notikuši, to gan Jānis mācēja. Pārlasotviņa atmiņas par skolā pavadītajiem gadiemRīgas pilsētas 1. ģimnāzijā (1930-1934), paršīs skolas vēsturi, pedagogiem, pulciņiemun audzēkņu pašdarbību, viss šķiet tik aizraujoši,it kā mēs paši būtu bijuši aizvadītāgs. 20. un 30. gadu skolas notikumu līdzgaitnieki.Šogad Jāņu laikā Upsalā, Zviedrijā,šīs zemes gaitas 95 gadu vecumā beigušaistrimdinieks skolas gaitas uzsācis Viļa Olavakomercskolas pamatskolā, tās turpinājis Rīgas1. pilsētas ģimnāzijā, pēc tam studējisLU tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē,līdztekus darīdams kancelejas ierēdņadarbu Sabiedrisko lietu ministrijā. Karalaikā vispirms bijis tulks vācu Brandenburgaspulkā, kas izsoļojis līdz pat tālajai Kubaņaiun Kaukāzam, bet 1943. gadā pēc paša vēlmespārgājis uz Latviešu leģionu, kur kārtojisaizgādības lietas karavīru ģimenēm. Karambeidzoties, autoritātes nosūtījušas uz Dāniju,ko pie pirmās izdevības slepus atstājis, pārbēgotuz Zviedriju, kur jau viņu gaidījusi Rīgasmīlestība Aija. Pēc uzturēšanās atļaujassaņemšanas apmeties uz dzīvi Dienvidzviedrijasuniversitātes pilsētā Lundā, strādājotrūpnīcās un fabrikās, pa vaļas brīžiem rakstotlugas un nododoties sabiedriskam darbam.Lundas posmā (1946-1952) sarakstītasun iestudētas sešas lugas. Seko pārcelšanāsuz Upsalu. Šajā pilsētā – ar Zviedrijas vecākouniversitāti un slaveno Carolina RedivivaFoto: Uldis Grasis