VOL. LVII, No 4, ISSUE 267

ijusi slēgta pilsēta, lai iebrauktu, vajadzējisvīzu. Vāgūzis, būdams tāds kā radošo inteliģentuklubs, ātri vien kļuvis par čekas uzmanībasobjektu un tā saimnieks ne reizi vien izsauktsuz „pārrunām”.Par Vāgūzi ne mazāk leģendāra ir došanās(1975.V-XI) kopā ar mūziķi un Maskavas pretlatviešiem vērsto represiju hronistu IngvaruLeiti ar velosipēdiem no Latvijas uz Vladivostoku(13 000 km!), lai fotografētu / filmētulatviešu ciemus, sākot ar Vitebsku, cauri Sibīrijailīdz pat Tālajiem Austrumiem, arī 1941.un 1949. gadā izsūtīto pēdas, kas gan tolaik,lai tiktu atpakaļ uz Latviju, bijis jādara slepus.Pēc pārcelšanās uz Rīgu (1979) darbs 12 gadusPadomju Jaunatnē, pārdēvētā (1990) parLatvijas Jaunatni, pēcāk Dienā līdz pat atlūgumampērngad politikas dēļ. Daudzo apbalvojumuvidū – Labākais preses fotogrāfs(1984 un 1988), žurnālistu savienības prēmija(1988), balva „Zelta nagla” kā izcilākajamportretistam (1997 un 2000) u.c.Mākslas zinātniece Laima Slava, Laika medniekagalvenā veidotāja, par Uldi Briedi:...laikmeta darbīgs liecinieks un reizē – autentiska,būtiska daļa, kā tīrradnis, kā īstenskauls no tautas kaula, ar tās „zemes sāls”grūti definējamo, taču nekļūdīgi sajūtamomentalitāti apveltīts. Taisnprātīgs, vienkāršsun talantīgs, savu talantu kā rotaļājoties attīstījisun tajā pašā laikā eksistenciāli būtiskāsdomas krustu šķērsu vienatnē izdomājis, viņšpieder pie to cilvēku kategorijas, ar kuriemtikšanās ir īstena veldze.Precīzs raksturojums, kam 100%, ja ne vairāk,pievienojas šo rindiņu rakstītājs, kam divasreizes bija tas gods tikties ar Uldi – Liepājā1991. gada vasarā, kad apskatījām arīVāgūža vietu, otrreiz Radio Brīvā Eiropa Rīgasbirojā pāris gadu vēlāk. Ulža Brieža fotogrāfijaslaikrakstos u.c. publikācijās, protams,bija pievērsušas uzmanību jau daudz agrāk,bet iepazīšanās tā pa īstam ar foto meistaradokumentālajiem darbiem, strādājot Minhenē,kad RBE latviešu redakcijā pa dažādiemceļiem nonāca neatkarības atjaunošanas kustībasliecības, to vidū daudz režīmam nepatīkamufotoattēlu gan no anonīmiem fotogrāfiem,gan arī jau ievērību un dažkārt patslavu ieguvušiem, tādiem kā Gvido Kajons,Gunārs Janaitis u.d.c., kurus visus piesūtītomateriālu bagātīguma ziņā pušu sita UldisBriedis. Daudzi no viņa tolaik Rietumos nokļuvušajiemdarbiem reproducēti gadskārtējātrimdas izdevumā Latvija Šodien (1987.-1991. gada laidienos) – Inta un Vorkuta, kurmūžīgajā sasalumā zem pundurbērziem beidzāsdaudzu latviešu dzīves ceļš, iznīcinātāsviensētas Talsu apkārtnē, grupas Helsinki-86ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa 14.VIupuru piemiņai (1987) līdz pat PSRS armijasbruņutransportieriem abortīvā puča laikā unAlfrēda Rubika apcietināšanai (1991.VIII). Unpa vidu gājiens uz Brāļu kapiem (1988.25.III), LTF kongresi un Baltijas ceļš (1989), pirmāmuitas punkta atklāšana uz austrumu robežas(1990.2.X), asiņainās janvāra dienas(1991) ar nošauto izvadīšanu, barikādēm unto aizstāvjiem, un vēl un vēl, kam pievienojastā laika politiķi un literāti tuv skatā – Berklavs,Gorbunovs, Klaucēns, Rubiks, GunarsMeierovics, Jānis Peters, Māra Zālīte, brīnišķīgāpoliete, „parlamenta sirdsapziņa” ItaKazakēviča u.d.c. Tad vēl vēsturiskais attēls,kurā ceļā uz savu personālizstādi redzamspats fotomeistars, stumdams ķerrā „visu taututēva un skolotāja” (Staļina) palielu krūšubisti.oUldis Briedis. Ar sieviņu Intu savā dīķītī „Rietumos”34