VOL. LVII, No 4, ISSUE 267

Ostups 7 . Proti, šajā grāmatā gandrīz nemaznav banalitāšu. Patiešām, proporcionāli lieludaļu teksta sastāda nekur agrāk nefigurējušivārdu savienojumi, turklāt spēcīgo tēluir tik vienmērīgi daudz, ka katram acīs iekritīskāds cits, un nav pamata dažus no tiemīpaši izcelt. Ogriņam vismaz detaļās noteiktinevar pārmest visiem zināmu apziņas kopumuspekulatīvu lietojumu. Man personiskigan vienmēr ir gribējies tā saucamās banalitātesaizstāvēt, un šķiet kaitinoši, ka daudzitik bieži vietā un nevietā norāda uz klišejām.Iespējams, reizēm par klišejām tiek noturētiarhetipi, mīti, simboli vai vēl kaut kādasstruktūras, kas pastāv cilvēkos jau ļoti sen.Tās vienkārši ir, un viss. Ticu, ka neliela deva„banalitātes” ir atslēga uz lasītāja sirdi, un,iespējams, pārmērīgs oriģinalitātes blīvumspadara dzeju smagnējāku un apgrūtina iejušanos(un te es nerunāju gluži par nesagatavotulasītāju. Ulža Bērziņa dzeja, piemēram,tradicionāli tiek uzskatīta par uztveramu tikaiizglītotam dzejas pazinējam, tomēr tā irpārāk dzīvīga, lai piedēvētu neinteresantumu).Ne tikai ļaužu psihe ir visiem līdzīgi iekārtota,bet arī, vienā valodas laiktelpā dzīvojot,gribot negribot parādās arī kaut cikvienoti uztveres faktori. Ja no tiem atkāpjamies,riskējam netikt saprasti, un te nu tikaiminētā laika pārbaude var noteikt, vai nesapraststiek ģēnijs vai grafomāns.Tiktāl par atsevišķu detaļu tēlainību. Visasgrāmatas kopējais uzstādījums, iespējams, irpat svarīgāks. Par ko galu galā vēsta grāmataZem pulksteņa pulkstenis? Zinu, cik nestilīgiir runāt par liriskā varoņa un autora personībasattiecībām, cik nepareizi ir jaukt autoruar dzejas ‘es’. Tomēr, dārgie lasītāji, esuzskatu, ka tos abus var nodalīt tikai, piemēram,bērniem domātas dzejas, vēsturiskupoēmu, lugu un tamlīdzīgos tīšas attālināšanāsgadījumos. Turpretī, ja dzejā runa irpar indivīda dvēseles procesiem, esmu pārliecināta,ka dzejas balss vairumā gadījumutomēr ir autors pats. Lielākā daļa mūsdienudzejas grāmatu vēsta par pašu dzejnieku iekšējodzīvi (tāpēc varam nebrīnīties, ka dzejutik maz lasa). Citiem tā top interesanta teritorijās,kurās pārklājas ar plašāk sastopamupieredzi. Andra Ogriņa dzejā ir pārstāvētigan vispārcilvēciski, mūžam nenovecojošibūtiski jautājumi, sevis izzināšana, garīgasmokas, par kuru izcelsmi gan netiek stāstīts,bet kuras tik daudziem ir tuvas un pazīstamas;gan arī tieši radošam, turklāt visdrīzākdvēseliski nestabilam cilvēkam raksturīgasciešanas. Tādam, kurš atšķirībā no citiem7. Artis Ostups. „Mirklīgā raža”. Latvju Teksti 3 (pavasaris2011):47.klātesošajiem dzird, kā pie durvīm pieklauvēsātans (94)....es ievēroju, ka tikai drudža sakarsētamprātam vajag rakstīt dzeju, pirms kāda laikarakstīja Inga Gaile. 8 Acīmredzot Ogriņaprāts ir drudža sakarsēts ļoti lielu daļu laika.Par to liecina viņa dzejas apjoms un saturs.Ko tas maksā, cik ilgi tā varēs turpināties,vai viņš sadegs vai radīs iespēju veselīgākaieksistencei – šie ir ikvienam dzejniekamrisināmi jautājumi neatkarīgi no sadzīvesapstākļiem, iztikas iegūšanas veida, patērētāalkohola daudzuma un citiem privātiemfaktoriem.Lai gan tādi motīvi man ir simpātiski, parpārsteidzoši svaigiem tos nenosauksi. Grūtiarī saskatīt šī krājuma ietvaros kādu ceļuvai pārmaiņas, kas būtu notikušas ar tā varoni.Grāmatas beigās gan viņš apzinās, ka irnomodā un iet uz priekšu (101), skumji samierināsar dīvainās pasaules bezcerīgumuun it kā pat, cik nojaušams, mazliet to iemīl(102). Tomēr kopējā dzejas aina tiek arvienlīdzīgi uzburta ar plašas fantāzijas palīdzību,no iespaidīgām caururbjošām epizodēm līdzpat absolūtam sviestam (tas ir kā sēžot zālespīpētāju sabiedrībā – viņu dziļās domas sapratīsitikai tad, ja sapīpēsies pats, un arī nevienmēr). Bieži jūtamā dūmakainā šausmenesnoskaņa ir satraucoša, taču ne vienmērpārliecina līdz galam. Turklāt reizēm liekas,ka Ogriņš lasītāju biedē speciāli, tīši vairojotsavādos tēlus vēl un vēl.Lūk, tā man gāja, viesojoties Andra Ogriņadzejas pasaulē. Taču noteikti ir arī tādi cilvēki,kas grāmatu Zem pulksteņa pulkstenislasa aizrautīgi, ar aizturētu elpu, kā arī saredztajā atšķirīgus sarunu priekšmetus nošeit minētajiem. Viņus tad es gribu aicinātizteikties.Anna AuziņaDzejniece un gleznotāja Anna Auziņa ir absolvējusi LMAGlezniecības nodaļu, piedalās izstādēs kopš 1994. gadaun ir trīs dzejkrājumu autore – Atšķirtie dārzi (1995),Slēpotāji bučojas sniegā (2001) un Es izskatījos laimīga(2010). Klāva Elsberga prēmijas un Preses nama grāmatasgodalgas laureāte. Recenzija pirmpublicēta ¼ satori.8. Inga Gaile. Kūku Marija. Rīgā: Orbīta, 2007: 42.78