VOL. LVII, No 4, ISSUE 267

Jānis ElsbergsPA ĶĒĶA DURVĪMKomentārs par Dzintaru Sodumu un viņaVirtuves piezīmēm, Noras Ikstenas Vīru zilajālietusmētelītī un Ievas Lešinskas „Plakanopasaku”.Notika tā: Virtuves piezīmes (Mansards,2011) atsauca man atmiņā laiku pirms 10-11 gadiem, kad LU rakstīju par Dzintaru Sodumudiplomdarbu, iepazinos ar visu viņatolaik publicēto daiļradi, kā arī Rakstniecībasmuzejā pieejamajiem materiāliem, unšai procesā piedzīvoju dažnedažādas sajūtas– prieku, gara radniecību, neizpratni, sāpes,brīžiem arī vilšanos. Vīrs zilajā lietusmētelītī(Dienas Grāmata, 2011) mani negaidīti sajūsmināja– par spīti tam, ka Nora Ikstenakā rakstniece man vienmēr bijusi pasveša (kāmēdz teikt, ne priekš manis). Un „Plakanāpasaka” (Ievas Lešinskas recenzija par Ikstenasgrāmatu – žurnāls Ir, 2011.1.VI) atstājasāji pliekanu sajūtu.Pēdējās sakarā gluži neticami, ka nākas atgādinātpavisam elementāras lietas. Pirmkārt,tev būs literāru darbu, atsevišķu grāmatu,uzlūkot kā suverēnu lielumu, un ir pilnīgivienalga, ko autore par tās tēmu rakstījusivai runājusi agrāk, citos žanros un kontekstos.Otrkārt, Sodums savos galvenajosprozas darbos bija izteikti autobiogrāfisks,pat dokumentāls. Tiešas izteiksmes un patiesīgumavārdā viņš upurēja daudzas citasradošas iespējas un pieejas, tāpēc būtu dīvaini,ja Ikstena šo Sodumam veltīto grāmatubūtu rakstījusi citādi. Nianses, kuras attiecasuz reālo dzīvi (Lešinskas formulējums), irtieši tādas, kādas tās ir. Veca cilvēka ikdiena,kopšana un aiziešana ir tāda, kāda ir, tāir īstenība (precīzāk sakot: Ikstenas rakstītaismani pārliecina kā īstenība, es to no tekstaredzu un noticu tam), un tālākais jau ir maniskā lasītāja spēja un vēlēšanās to saprast,iejusties tajā, pieņemt, mācīties. Ja es tojūtu sabalsojamies ar savu dzīves un literāropieredzi, ja man šķiet, ka tikai tik tieši unkonkrēti vajag par Sodumu rakstīt, tad tā irmana uztvere (un ne vairāk). Ja Lešinskai tastikai ļauj apmierināt ziņkāri, šķiet triviāli unreālajam Sodumam pat pazemojoši, tad tā irvienīgi viņas uztvere.Taču sākotnēji gribēju rakstīt tikai par Virtuvespiezīmēm – paplānu brošūriņu ar DzintaraSoduma pēdējo gadu atziņām un vērojumiem,kurus no Soduma kladēm atlasījusiNora Ikstena un sakārtojusi GundegaBlumberga. Tā ir mazliet dīvaina grāmata.Vispirms man ienāca prātā Knuta Skujeniekadzejoļa rinda: uzvarētājs nāk pa ķēķa durvīm.Virtuvē parasti ielaiž tikai savējos, un te tā arīir – cilvēkiem, kas kaut ko zina un saprot noSoduma, šī grāmatiņa būs tuva, jauks pienesumskopīgajam darbu korpusam, atgādinājumspar autora šarmu, šerpumu, neatkārtojamointonāciju. (Atceros Agnesi Krivadi arsajūsmu tvītojam par šīm piezīmēm.) Tiem,kam konteksts svešs, tā varētu likties tikaikategoriska nīgra veča burkšķēšana, vienpusīgaun pārsvarā neargumentēta. Un tas patnebūtu īpaši tālu no patiesības. Autors pasmīnpar tiem, kam prāts tālāk par nacionālismunesniedzas, kamēr pats visas grāmatasgarumā savus vērojumus un atziņas skaidrogandrīz tikai ar nacionālām īpatnībām: latvieši,lūk, tādi, krievi tādi, angļi, toties, šitādi...Viņš aicina domāt un ar prātu visu risināt,kamēr pats reti kuru domu izdomālīdz galam, tikai apgalvo, apgalvo, apgalvo...Taču man kā Soduma cienītājam teksts šķietasvisnotaļ fascinējošs, tāpēc neceļas rokapārmest Ikstenai un Blumbergai šīs grāmatiņasklajā laišanu.Saistībā ar manām atdzīvinātajām atmiņāmpar darbu ar Sodumu (dzīvē neesmu ar viņusarakstījies vai ticies) man gribētos ar līdzībuīsi ieskicēt savu priekšstatu par Soduma likteni.Ir leģenda par slaveno vijolnieku Paganīni,kuram kādā koncertā vijolei stīgas trūkušascita pēc citas, kamēr palikusi tikai viena,un viņš spoži pabeidzis koncertu, spēlēdamsuz tās. Soduma jaunības gadu literārādarbība izsekojama kara laika Latvijas un pirmotrimdas gadu preses publikācijās, kā arī16