VOL. LVII, No 4, ISSUE 267

Šo agrīno apmeklējumu apraksti ļoti emocionāli– atsauc atmiņā mūsu pirmo braucienuIntūrista izkārtojumā (1973). Programma,pieredzējumi un emocijas tik līdzīgas. Dzimtāzeme zem kājām vairs nav sapnis. – Divdesmitsešus gadus to nepazinu, nu to bijuieraudzījusi.Lēciens uz priekšu – 1991. gada 18. augusts.18 stagnācijas un atmodas gadi ir izlaisti –acīmredzot „temats par sevi” (varbūt vielacitai grāmatai?). Sanhozē televīzija ziņo:Gorbačovs nogāzts! Māra Celle raksta: Absolūtsšoks. Kaut kas ir iekustējies. Kaut kasiet vaļā. Pēc trim dienām – Nu jau divas naktismaz gulēts, un – Latvija deklarējusi neatkarību... Uz mašīnas aizmugures aizsargstieņaviņai liels lipeklis: FREE LITHUANIA,LATVIA, ESTONIA. Nu skaidrs, visi to var izlasīt,bet neviens nesaprot, cik tas man svarīgi.Rūpējas arī par dokumentu notarizēšanu,lai pieteiktos uz savu vecāku īpašumiemMežaparkā. Tie ir dzimtā māja un otrs zemesgabals, ko tēvs 1939. gadā nopircis un uzkura pa šiem gadiem neviens māju nav uzcēlis.1994. gadā Māra to apmeklē un ieslīgstdziļdomās: Nopūšos un apsēžos uz kādadēļa gabala. Uz savas zemes.Te vajadzētu uzcelt māju. Vaite varētu būt mājas?Otro daļu („1990. gadi”)pilnveido divi šedevriski stāstiņi,kur rakstniece izvēršas itkā fikcijā, it kā spoguļu spēlēpar it kā līdzinieci Ināru, kasarī Latviju atstājusi sešu gaduvecumā, arī dzīvo Amerikā,arī precējusies ar latvieti – tikaiAndri, nevis Ojāru. Interesantākārtā abām ir mazmeitiņaSolveiga ... Ināra un Andris1996. gada Ziemassvētkoslasa Laika avīzi un pārrunāstāstiņu: Paskaties, Nāriņ, Tevtomēr taisnība. Tā Māra Celleir uzrakstījusi par mums.Stāstiņš viņus vedina domātpar dzīvošanu Latvijā. Trīs gadusvēlāk, 1999. gada Ziemassvētkos, Mārasatiek draudzeni Ināru Rīgā, Ināra stāsta parpārciestu slimību, par ārstēšanos Rīgā, pardzīvi ...2001. gadā autore ir atkopusies arī no savassaslimšanas un ārstēšanās Latvijā un ASV(par to viņa īsumā pastāsta vēlāk), un ar sparuiekļaujas atkal dzīvē un rakstīšanā: grāmatastrešā daļa apjomā trijkārt pārsniedzabas iepriekšējās kopā. Pa to laiku viņa arvīru ir uzcēluši sev māju uz iemantotā tukšāgruntsgabala. Ojārs tur dzīvo visu gadu, betMāra astoņus mēnešus gadā. (Divreiz gadā– rudenī un agrā pavasarī – viņa uz diviemmēnešiem atgriežas savā Amerikas mājvietā.)Rīgā viņu meitai Ievai 1998./99. gadaziemā piedzimst pirmais bērniņš Solveiga,un savu pirmo gadiņu Solveiga pavada vecvecākujaunajā mājā Mežaparkā. Lielā mērāIlgais ceļš ir Solveigas grāmata! Vecmāmiņasun mazmeitiņas siltās attiecības un meitenesnepārspējamais šarms vijas cauri visam undara grāmatu īpaši baudāmu. Znots, vācietis,ir vijolnieks Gewandhaus orķestrī Leipcigā.Kā tas vēlāk izvērtās, 2001. gads ir daudzējādimums visiem sevišķs, bet Ceļļu ģimenēvispirms ar to, ka tajā pavasarī pirmo reizino Leipcigas atgriežas 3½ gadus vecā mazmeitaSolveiga, turklāt lai pavadītu Rīgā veselugadu. Mazais brālītis arī – bet tas vēlautiņos un nespēj konkurēt ar māsu! Lielāmīlestība iedegas starp vecmāmiņu un mazmeitu– un starp mazmeitu un Latviju:Kad Solveiga pārkāpa mūsu mājas slieksni,viņa sastinga, uzmanīgi lūkojās apkārtun tad paziņoja: „Man liekas, es te kādreizdzīvoju – kad es biju ļoti maziņa.” Un tas irfakts, jo Solveiga ir dzimusirīdziniece. Un sava mūžapirmo gadu arī te pavadījusi.(..) Dārzā starp liepām atkaliekārts šūpuļtīkls, piepūšamābaseiniņā ūdens katrudienu ātri sasilst, tur varplunčāties gan Solveiga, ganciemos atnākušie bērni. Solveigavienu dienu saka: „Vecmammiņ,mums te ir ļoti labadzīve.” „Jā, Solveiga,” es atbildu,„mums te ir laba dzīve.”– „Vecmammiņ, mēs tevisi esam laimīgi.” – „Jā, Solveiga,mēs te esam laimīgi.”Tā šī mīlestība iesākas un turpinās– šī, šķiet, ir Māras Cellesatbilde uz jautājumu, kābērnā plaukst patriotiskasjūtas – un kā bērns savukārt stiprina šīs jūtaslielajā cilvēkā. Pēc šī pilnā gada Rīgā, Solveigaziemas pavada Leipcigā. Dažus gadusvēlāk, kad rudenī jādodas atpakaļ uz Leipcigu,Solveiga caur asarām dveš – Es negribuatstāt Latviju! Filozofiskāk šī tēma apskatītanodaļā „Ak, Latvija, kur tavi bērni?” Betpar Silkalna formulēto jautājumu – kāpēc ārzemjulatvietim it kā nāktos atgriezties mājās,bet kāpēc viņš to nedara? – grāmatu lasotgan bieži jādomā, tomēr viennozīmīga atbildenerodas ...Turpinājums nākošajā lpp.25