VOL. LVII, No 4, ISSUE 267

priekos, kā jauns zēns, baudīdams vēstniecībassagādātos pīrāgus un Rīgas balzamu,sirsnīgi runādamies ar viesiem. Upsalā dzīvojot,viņam pietrūka sabiedrības. Pietrūkateātris. Jānis gan cītīgi apmeklēja Stokholmāsarīkotās Latvijas teātra viesizrādes, labprātrakstīdams par tām recenzijas. Tajāstiekoties, viņš vienmēr puspajokam prasīja:Nu, kad sāksies mēģinājumi? Un atvadotiespusčukstus: Ja tu taisi kādu izrādi – atceriesmani! Kādu laiku spēlējos ar domu, ka varētuar Jāni iestudēt kādu Beketa monologu.Diemžēl, šī doma netika īstenota.Vairāk kā pusgadu Jānis dzīvoja Upsalas vecļaužumītnē jeb „vecuma mājā”, kā viņš tosauca, rūpēdamies arī par savu slimo sievu,līdz viņa ķermenis pēkšņi vairs to neatļāva.Pašam bija vajadzīga kopšana. Izkārtoja, kaabi tika ievietoti vienā mītnē, tikai katrs savāstāvā.Kopā ar dažiem citiem divas reizes aizbraucāmuz Upsalu Jāni apciemot viņa jaunajāmītnē – vienreiz apsveikt 95. dzimšanasdienā, kad, iebaudot meitas sagādāto šeriju,svinējām arī viņa darbu kopojuma iznākšanušogad Latvijā, un atkal īsi pirms Jāņiem, nedēļupirms nāves. Ķermenis vairs negribējaklausīt, bet prāts bija tikpat možs kā vienmēr.Viņš interesējās par Latvijas politikasaktualitātēm, par Prezidenta Zatlera ierosinājumuatlaist Saeimu, par KNAB direktoraatcelšanu no amata, apprasījās, kā veicas arZviedrijas latviešu abu lielo organizāciju apvienošanu,kavējās atmiņās, starp citu, parpiedalīšanos frontes teātrī un, aprakstīdamskādu ne visai veiksmīgu deju uzvedumu, arveco dzirksti acīs savas vājās rokas noplivinājavirs galvas teatrālā parodijā par baletadejotājiem. Pirms Jāņiem viņam bija svarīgino visa ciemiņu atnestā ieņemt kaut kumosu– pīrāga gabaliņu, Jāņusiera kriksīti, alusmalciņu – gandrīz kā svēto vakarēdienu. Šiebija pirmie Jāņi 30 gados, kad viņš pats nebijasējis Jāņusieru. Nodziedājām Jānim Jāņudziesmu, uz ko viņš atbildēja ar citu, ko viņamāte esot dziedājusi.Aprūpe „vecuma mājā” likās ļoti laba – pašamsava istaba, gaiša, ērta, ar savu vannasistabu un virtuvīti. Mūsu abos apmeklējumosviņš gan nopūtās savā dziļajā taisnīgumasajūtā: Latvijā šādā istabā gulētu seši!Ārpus katras istabiņas bija maza vitrīnīte, kuriemītnieks varēja ievietot kādu sev personīginozīmīgu priekšmetu. Jānis savā bija ievietojisfotogrāfiju no SLT iestudētās Ionesko lugasKrēsli, kur viņš tēloja kopā ar Laimu Cekuli.Manuprāt šeit vairāk nekā jebkurā citāizrādē viņš bija atradis teātra būtību.Mūsu otrajā apmeklējuma laikā, manāminoguris, Jānis atvadījās un lūdza apciemotAiju, bet pēc kāda laiciņa, gluži atžirdzis, parādījāsapkopējas stumtā ratiņkrēslā gaiteņagalā, sēdēdams kā tronī ar ozollapu vainagugalvā un Latvijas alus pudeli, gan neatvērtu,kā amata zizli klēpī, skaļi dziedādamsLīgo! Līgo! Apmulsušajiem zviedriem viņšīsi paskaidroja: Latviešu vasaras saulgrieži!Svešā mītnē līdz pēdējam lepns uz savulatvisko kultūru! Šī bija viņa pēdējā teatrālāuzstāšanās.Teātrinieks Juris Rozītis ir arī Stokholmas U. filoloģijaszinātņu doktors.* * *Uldis GrasisVeltījums Jānim Gulbītim 2011. gada JāņosMēs aizgājām pie Tevis ciemā,Rapši ziedējaUn ceļā trīs ozoli.Sūnaini jumti mums aizskrēja garāmKā lidojoši gulbji.Ilze Kalnāre un Vestiena mūs sveic –Mēs dzērām no gaismas,Ko tēvu tēvi nemirstīgi laista:Tolka, tolka buoleņami,Kāds tālē skandina –Viss kopā sasaistās!Kad aizgājām pie Tevis ciemā,Pat ceļmallapa laistījās,Mums mīļi pasmaidījaUn Gaiziņkalns vēl staltāksMūs sagaidīja.Ceļš visnotaļ rotāts,Izgreznots un iestaigāts:Ja kādā dienā jāietAtkal būs pie Tevis ciemā.Tas mūs aizvedīs –Vēl skanīgāk pie Tevis.Cik dzirkstoša būs diena,Kad jūra mirdzēs –Un krastā atspulgos liegs vieglums,Kas kā ceļa bulta parādīs –Mums virzienu pie Tevis.Mēs aiziesim pie Tevis...Ciemā,Ciemā, kas tik tuvu,Jo tālu jāiet nav mums nekad bijis,Kad aizejam pie Tevis...22