lasītāju vēstules - Jura Žagariņa mājas lapas

IEVADS LATVIEŠU ARHITEKTŪRASATTĪSTĪBĀJānis Lejnieks, Zanda Redberga (sastādītāji).Latviešu arhitektu teorētiskie raksti unmanuskripti 20. gadsimtā. Rīgā: LatvijasArhitektūras Muzeja Fonds, ApgādsMantojums, 2007. 175 lpp. Divvaloduizdevums (angļu valodā tulk. Dace Dzirne-Šēfere).Ievadam, kurā Dr. Jānis Taurens iepazīstina lasītājusar teorijām par arhitektūru, tās iespaiduuz apkārtni un pilsētu plānošanu, sekoarhitektūras zinātņu doktora Jāņa Lejniekakonspektīvs pārskats par arhitektūras attīstībuLatvijā no 19.gs. vidus līdz 1990.gadam.Viņa uzskatā sarežģītajā politiskajā vēsturēno politikas vai cenzūras brīvi bijuši tikaipagājušā gadsimta 20. un 90.gadi. Nodaļāspar arhitektūras lomu sabiedrībā, par nacionālāsun reģionālās identitātes meklēšanu,arhitektūras stilu maiņām un par arhitektuprofesionālo attīstību ietilpināti 27 raksti– 11 no tiem nāk no Latvijas Universitātes(LU) Arhitektūras fakultātes mācību spēkaEižena Richarda Laubes (1880-1967) spalvas,pieci – no Pētera Bērzkalna (1899-1958) unpa vienai publikācijai no pārējiem autoriem.Pievienotas arī autoru biogrāfijas un RīgasArhitektūras skolas absolventu (1869-2007)saraksts.Prof. Laubes darbība noris 20.gs. jūgendstilalaikmetā, kad latviešu arhitekti sāk aizstātvācu un krievu profesionāļus, turpināspirmajos neatkarības gados, sasniedzotkulmināciju Ulmaņa valdības laikā – tātadjūgendstils jaunībā, pirmie profesionāliepanākumi neoeklektiskā stilā līdz arhitektūrasstila evolūcijai „nacionāli konservatīvā”jeb „latviski nacionālā garā”. AtstājisLatviju (1944), viņš pēc II Pasaules karavada Baltijas Universitātes arhitektūras uninženierzinātņu fakultāti Pinebergā, Vācijā.Laubes iespaids latviešu arhitektūrā izzūd50. un 60.gados līdz ar Rietumu arhitektūras„industriālo” modernismu. Laika posmāno 1908. līdz 1939.gadam rakstītajās apcerēsLaube pievēršas arhitektūras stiliem,to izpratnei un nacionālās arhitektūras pamatprincipiem.Pirmajā rakstā autors apcerarhitektūras daudzveidības pieaugšanu,jaunu materiālu un tehnikas pielietošanu,klimata, tautas tradīciju un individuālu radītājuoriģinalitātes ietekmi. Starp 1930. līdz1934.gadu publicētajās esejās galvenokārtiztirzāta Rietumu modernā arhitektūra, koprofesors pareizi novērtē kā tikai materiālu,tehnisku, rūpniecisku, lietišķu, beztradīciju,bezpersonisku, vienmuļu, garlaicīgu, abstraktuun sausu problēmu risināšanu ar celtniecībaslīdzekļiem vai arī kā rotaļāšanos arsausām, nabadzīgām, nedzīvām, daudzkārtneveiklām, dažkārt mākslīgām formām unkrāsu kombinācijām. 20.gs. otrā pusē izveidojast.s. postmodernisms, kad par labu tiekgriezti daudzi Laubes jau 1930.gadā aprādītiemodernās arhitektūras trūkumi. Sākotar 1936.gadu, Laubes raksti arvien vairākatspoguļo politiskās iekārtas tendenci radītlatviešu „nacionālo arhitektūru” ar mūsu tagadējālaika garam atbilstošu stilu, ārējo veiduun ietērpu vai ar formām, kas atbilst šimjaunajam laikmetam, celtnēm, kas saskaņotasar atdzimušās Latvijas tagadni, uzsverotvienības gara lielo nozīmi. Rakstā „Latvijasarhitektūras pamatjēdzieni” (1939) zīmīganorāde: ...katra latviešu arhitekta arhitektūrasdarbs atzīstams par latvisku.Arhitekts, pilsētu plānotājs un mācību spēksPēteris Bērzkalns piegriež lielu vērību arhitektuprofesijas attīstībai, ņem aktīvu līdzdalībuRietumeiropas arhitektu savienībās unkongresos, ir viens no „Architektu vienības”dibinātājiem (1934) un pirmajiem vēsturiskāsVecrīgas saglabāšanas atbalstītājiem.Rakstā „Nacionālais stils celtniecībā” (1938)Bērzkalns šķiro stilu jēdzienu vecās un jaunāsnācijās, uzsverot, ka tām tautām, kastikai top par nācijām, nacionāla stila īpatnībuvēl nav. Lasot rakstu „Latvijas arhitektuprofesija un tās aizsardzība”, kas iespiests īsipirms krievu okupācijas (1940), uzzinām, ka1914. gadā no organizētiem Rīgas arhitektiemtikai ap 6% bijuši latvieši, kamēr lielākādaļa cittautiešu profesionāļu nav sajutušisevi kā Latvijas nācijas sastāvdaļu un nav arīvēlējušies veidot jaunās valsts celtniecību.Bērzkalns jau tolaik gaišredzīgi norāda uzvajadzību turēties pie vēlāk Rietumu pasaulēpieņemtās aksiomas, proti, par arhitektiemkā ēku īpašnieku padomdevējiem un interešuaizsargātājiem, kuri saņem atlīdzību tikaihonorāra veidā. Neatkarības laikā no 257brīvā praksē nodarbinātiem arhitektiem tikaikādiem 10 privāta prakse bijusi vienīgaisienākumu avots. Bērzkalna uzskatā arhitektadarbs brīvajā profesijā nav apvienojams arierēdņa darbu valsts un pašvaldību iestādēs.Ievērojams sabiedrisks darbinieks, Rīgasdomnieks Konstantīns Pēkšēns (1859-1928),viens no ražīgākiem 20.gs. sākuma latviešuarhitektiem, sludina progresīvu plānošanu,cita vidū iesakot ņemt par paraugu Anglijas,ASV un Vācijas pilsētas. Tādēļ, ka industrijasattīstības laikmetā 47 gados (līdz 1914)Rīgas pilsētas iedzīvotāju skaits pieaudzis64