Maketa fails - Jura Žagariņa mājas lapas

šis pasākums ticis izdarīts zügig (zibenīgi). Krūka saņēma1. šķiras Dzelzs krustu, bet drīz pēc tam viņusmagi ievainoja. Viņš bija 1939. gada kara skolas 13.izlaiduma virsnieks. Šie jaunie virsnieki bija „sekoman!” tipa virsnieki, toties cara Krievijā skoloto vecākopaaudžu virsnieku pieeja bija: ej un klausi pavēlēm.15. divīzijā gan bija daži izcili izņēmumi, piemēram,leģendārais Vilis Janums, kurš vienmēr bija klātkaujas laukā, nevis sēdēja kaut kur štābā.Bija stingri aizliegts lūgt naktsmājas vai ēdienu vācumājās. Pa lielākai daļai to īpašnieki gan bija aizbēguši,bet lopi bija atstāti kūtīs. Bads māca tecēt, kā parunasaka, un mēs sākām nodarboties ar pašapgādi. Viensotrs prūsis bija par to sašutis un vācu virsnieki sākapat draudēt ar nāves sodu. Visapkārt valdīja burtiskihaoss. Uz ceļa nevarēja lāgā parādīties, jo saulaināsdienās sarkano iznīcinātāji mūs smagi apstrādāja. Tiebija Jaki, kas ātruma un manevrēšanas ziņā ļoti atgādinājavācu Meseršmitus.1945. gada janvārī vācuiznīcinātāji vairs netika redzēti. Gaisa telpu totāli pārvaldījakrievi.28. janvārī tiku nozīmēts par novērotāju kādā uzkalniņā.Mans uzdevums bija ziņot par sarkano tankuun prettanku lielgabalu kustību uz lielceļa. Biju sasalisgalīgi ragā, visu nakti uz vēdera gulēdams kalniņavirsotnē. Par redzēto ziņoju grupas rotas telefonistam.Uz rīta pusi sākās smaga apšaudīšanās uzkalnaabās pusēs. Telefonu neviens vairs neatbildēja.Uzmanīgi norāpoju no uzkalna un devos uz ēku pusiielejā. Tur satiku jaunu leitnantu, ja nemaldos, vārdāSpādi. Ziņodams viņam, ko redzēju, pēkšņi manu, kaviņam atšauj īkšķi. Leitnanta kungs, jums nupat noplēsaīkšķi – saku. Va velns – viņš paskatījās uz savuroku. Pagājis dažus soļus uz tilta pusi, pēkšņi dzirdu:Nikolaj, paņem mani līdz. Pie vienas no mājām gulējadaugavpilietis leitnants Teivāns ar sašautām abāmkājām. Pacelt viņu man nebija pa spēkam. Izlauzukādas durvis, uz kurām novietoju Taivānu un aizvilkuuz tilta pusi. Nekad neuzzināju, kas ar viņu notika.Pārgājis pāri tiltam, meklēju savu vienību, kad uzceļa ieraudzīju vienu sarkanarmieti – bez šautenes unsiksnas. Nepiegriezdams viņam ne mazākās vērības,ātriem soļiem devos tālāk. Dzirdu: Nikolaj, pagaidi!Apstājos. Sagūstītais sarkanarmietis saka: Nikolaj, tumani nepazīsti? Mēs līdz aprīlim bijām vienā klasēkomercskolā. Teicu, lai nāk pie mūsu rotas seržanta,kurš viņu ierakstīs rotas sarakstā. Nē, pie jums ganneiešu. Vācija karu ir zaudējusi – bija viņa atbilde. Uzmanu jautājumu: vai esi izsalcis? – viņš atbildēja: jā,traki gribas ēst. Atdevu viņam savu eiserne Portion(dzelzs porciju), ko bija noliegts ēst bez seržanta ziņas.Ej uz tiem krūmiem prom no ceļa un gaidi „savējos”– teicu. Tas notika Draudzīgā aicinājuma dienā.o* Sākoties II Pasaules karam, Andrejs Vlasovs (1900-1946) bija viens no pazīstamākajiem Padomju Armijasģenerāļiem. Kaujās pie Maskavas izcēlās viņavadītā 20. armija. Bet viņa triecienarmija cieta neveiksmipie Ļeņingradas un 1942.13.VII viņš nokļuvavācu gūstā, kur piekrita sadarboties ar vācu varasiestādēm. 1942.27.II viņš izlaida t.s. SmoļenskasPārnesums no 19. lpp..sameklēt un izlasīt (viscaur saistoša!). Kāman, tā autorei ir skaidrs, ka romāns nebūtnav antisemītisks, bet tieši otrādi – ietver retidziļi un psiholoģiski reljefi iezīmētu garīgitraumēta žīda literāru personāžu.VAI TAD ES SAVA BRĀĻA SARGS?Pētnieces piektais jautājums – par dehumanizācijuun vardarbību īstajā pasaulē – protams,palicis neatbildēts un pirmie trīs tākā būtu noskaidroti. Kā ir ar ceturto – pardehumanizāciju literatūrā? Kaut arī izteiktsantisemītisms latviešu 1934.-1944. gadu literatūrāturpina būt rets, viņa saskata lieluintereses trūkumu vienai grupai par otrasdzīvi. Tas, pēc autores domām, ir šī pētījumagalvenais atklājums, un šo pasīvo distancēšanosviņa uzskata kā kāpsli (precondition)ceļā uz eventuālu dehumanizāciju. Literārietēli – žīdi (tāpat arī citi nelatvieši), mūsu literatūrāattēloti kā stereotipi – bez iezīmēm,kas raksturotu viņus kā indivīdus ar jūtām,ģimenes apstākļiem, dzīves pieredzi utml.Tāpat iztrūkst žīdu domu, viedokļu un darbībasmotīvu apraksti (297-8). (Paliek neskaidrs,kāpēc tieši modernībai dota tik lielaievērība virsrakstā!)Lai varētu izvērtēt, cik lielā mērā savstarpējāneieinteresētība ir abpusēja, piekrītu autorei,ka būt labi redzēt līdzīgas analīzes nežīdužīduattiecībās arī žīdu rakstnieku darbos(299). Liekas, katra tautība 20.gs. pirmajos40 gados bijusi tik ļoti apmāta ar sevi, arsavu nacionalitāti, ka tai neatlicis enerģijasun empātijas „otrajiem”. Ko tur var, vaivajadzētu, darīt, paliek ārpus šīs grāmatasdiskursa – kaut lielāka izpratne pati par sevijāuzskata kā vērtība. oUlža Siliņa atmiņas „Atskatīties, pasmaidīt:DP Camp Alt-Garge – 1945”turpināsim JG260(2010).deklarāciju, kurā aicināja krievus cīnīties pret PSRS,bet tikai 1944. gada septembrī Heinrihs Himlers ļāvaVlasovam nodibināt Krievijas Atbrīvošanas armiju(Russkaja osvoboditeļnaja armija), kad karš praktiskibija zaudēts. Īsi pēc kara beigām (1945.12.V) amerikāņivairumu vlasoviešu izdeva Padomju Savienībai,kas pašu ģenerāli Vlasovu sodīja ar nāvi.** Latviešu karavīrs Otrā pasaules kara laikā 4. sēj. lasām:Vandsburgā pulka vienības (..) sāka ierasties 25.janvāra rītā. (..) ... ienāca divīzijas komandiera pavēlepar pulkvežleitnanta Celles atbrīvošanu no pulka komandēšanas.Kā iemesls tam bija pltn. Celles nervusabrukums, kaut gan pavēle to neminēja (70. lpp.).31