grāmatas - Jura Žagariņa mājas lapas

jāsmejas, un jāsmejas, un es gandrīz nespējuviņus panākt. Tā bija saulaina vasaras diena,kad mēs visi – Kate, sivēni un es auļojāmuz tālo šķūnīti, pavisam nevajadzīgi auļojām,jo it drīzi pienāca cits telefona zvans no labajiemkaimiņiem – trauksme atsaukta, pirmajāsmājās, kur vācietis iebraucis, viņš tiektik laipni mielots ar ēdieniem un it sevišķi jaudzērieniem, ka tālāks braucējs vairs nebūs.Varat lopiņus vest atkal mājās.Kaut kur bija karš un šausmas, kaut kur miracilvēki, krita karavīri, bet tāļajā Kurzemītesstūrī 17 kilometrus no Skrundas un lielā ceļa,vēl bija saulaina vasara. Svešie un naidīgievēl nebija atraduši ceļu uz šo skaisto vietupie Ventas. Vēl es varēju smieties par maziem,kāriem, auļojošiem sivēniem. Vēl mēsraudzījām dzīvot kā līdz šim. Ja atņemta bijasviesta maļamā mašīna, tad to sakult varējaar koka karoti bļodā, kaut arī tas vilkās tikilgi, kamēr izdevās. Ja nevarēja nopirkt vairsaudumus un apģērbu, tad vecmāmiņa pratavēl savērpt dziju no mūsu aitiņām un vietējieaudēji noaust audumu, ko varēja nokrāsotgan zaļganu ar kadiķīšu skujām, gan rūzganuar madarām.Vēl bija saulaina vasaras svētdiena, kadmums bija reize ar pagastmājas atsūtīto apkārtrakstuapstaigāt tuvējās mājas, un es, nesotapkārtrakstu, redzēju, kā veclaiku mājaslikās kuģojam cauri laikam vienkāršas un klusas,pilnas svētdienas miera kā vienmēr, kājau gadsimtiem, ar zemjumtu istabu iepretīklētij un puķu dārziņu starp tām.Saimniece nogrieza pāris ziediņus arī man.Teica – tas par to tālo staigāšanu jums. Pagastavaldes aicinājumam adīt siltas zeķesun cimdus karavīriem atsaucās ar – jā, jā, kātad mūsu zēniem! Visi ticēja, ka tie atkarosmums mūsu zemi tāpat kā reiz brīvības cīņās,jo karavīri dziedāja – mēs sitīsim tos utainos,tos neuzvaramos un pēc tam tos zili-pelēkos– un visi zināja, kas bija tie utainie un kas tiezili-pelēkie.Tikai tagad, ja es jautāju Latvijas meitenei,šeit atbraukušai mazai ekonomiskai emigrantei,kas, viņa domā, dziesmā ir tie zili pelēkie,viņa nezin. Viņa taču nekad nav redzējusivācu karavīru zili pelēkos tērpus. Viņateic, ka tie utainie, laikam gan esot vācieši,bet viņa tiešām nevarot iedomāties, kas ganvarētu būt tie zili pelēkie. Kā arī viņa to varētuzināt, jo viņa nedzīvoja tajā laikā, kad Latvijasdēļ cīnījās divi tās ienaidnieki, un Latvijaszēni dziesmā solījās cīnīties ar tiem abiem,bet klusajā Kurzemītes stūrī ļaudis teica, kakari droši vien aizies mums garām, jo blakuspagastam esot labāki ceļi, un kari tad ejotpa tiem. Man varbūt būtu vajadzējis smietiespar naivo apgalvojumu, ka mēs būsim pasargāti,jo kaimiņu pagastam ir labāki ceļi nekāmums, bet tobrīd ļaunie ienaidnieki bija pienākušitik tuvu, ka smieties vairs negribējās.Bija runas par bēgšanu, ja nonāks tik tālu.Mana Vidzemes draudzene apgalvoja, kaviņa noteikti bēgšot. Taču viņa neaizbēganekur, un astoņi viņas mūža gadi pagāja Sibirijasizsūtījumā. Es neapgalvoju neko, betman pavērās tāli ceļi un tālas vietas, vienKurzemītes klusais stūris palika atmiņā nemainīgs.Es atceros, ka es reiz gāju pa taciņugar mežābeli prom no Ventas. Bija vasarasvidus, silta un mīlīga diena. Es nevaru aizbraukt,es nekad nevarēšu aizbraukt, es domāju.Man gribējās nokrist uz mutes zālē unielīst zemē, kļūt par zemi šajā vietā un nekadnešķirties no tās.Bija juceklīgs laiks un juceklīgas dienas. Cilvēkidažreiz teica vienu, bet darīja otru, jo arīviņu domas varbūt bija kļuvušas juceklīgasun samežģījušās. Es uzzināju, ka jaunsaimniekaAlkšņukalna dēls ir pieteicies iet karot,un es to nesapratu.“Kādēļ tagad,” es vaicāju, jo redzēju, kā vissbruka un juka.Viņš paskatījās uz mani, un es redzēju, kaviņš mani nesaprata.“Bet kādam taču jāiet, lai sievietes un bērnitiek laukā no šejienes,” viņš teica.Ne viena, ne otra no naidīgajām varām negaidījapieteicoties karotājus. Tās mobilizējavietējos zēnus un vīrus, kaut gan tas bija pretŽeņēvas konvenciju, kas aizliedza mobilizētokupētā zemē, bet šis bija karš, kur ne tikaiŽeņēvas konvencijas likumi tika pārkāpti.Pārkāpti tika daudzi Dieva un cilvēku likumi.Marijai, kas dzīvoja mūsmājās, bija brālis,jauns un skaists vīrs, gaišiem, cirtainiem matiem,kādus esmu redzējusi daudziem Kurzemītesvīriem. Viņš sēdēja uz sola mūsu vidū,un mēs pulcējāmies viņam apkārt, jo bija vasarasdiena, kad reti atnāk kāds viesis, un visiemgribējās parunāt ar atnācēju. Viņš bijapriecīgs un smējās, jo likās esam laimīgs.Viņš bija nule kā ieprecējies Varkaļu mājās,kas bija otrpus Ventai, netālu no mūsējām,iepretī seklajai braslai, kur varēja viegli pārbristupei.Jā, Marijas brālis šķita esam laimīgs, jo nuviņam piederēja mūžvecas akmens mājasVentmalā un viņam bija jauna sieva, kas gaidījaviņa bērnu. Taču kādu dienu atskanēja10