grāmatas - Jura Žagariņa mājas lapas

IVBlāvais un gaišas aprikožu krāsas debes jums kātuksneša putekļu noklāts stikls starp melno kokušķautņaino ielogu ap šo stundu sevi nodod cikādueposam. Vakara vēsums jau piemin mēnesnīcu, kasšajā vietā vēl aizkavējusies aiz meža galotnēm, bet tālāatspīdums jau rotā snauduļojošas zemei pietītas laukusētas, tumšas ezeru acis.Un tajos mirkļos, pēcpusnakts stundā, īste nībasaizsprosts dilst, un nakts milzmilzī gais čuguna katlsveļas sāneniski, lēni jo lēni uz saullēkta pusi.VTālumā neredzamībā pa zvaigžņotu gultu, laikmetiemcauri nests, valstās stariem pīts grozs. Ik pa laikamnāk nākdams nez’ no kurienes kaut kāds un izveļ notā gaismu, kas, sapinusies ar krāsainiem mīkstumiemvienkopus, dejo, klejo, dzejo un ārda. Viņa, glāstus unbrāzmas izdodama, caurspīdīga un melnīgsnēja reizē,dietin dej, līdz nākot nākdams kāds ar grozu paķer toun, nesa kot nekā, piesola pamieru. Bet vai norim šanairedze un dzirde arī piemīt? Diez vai, gaismu aizlaižot,noturēs mieru.Ā, gaismas tumšais brālis pats pilns savu niķu!VICeļš vijas starp egļu biezokņiem, gar mā jokļiem, tad,saslējies, strauji iesāk celties pret kalna stilbu. Zaļumavidū vieta, kur virmo ūdeņu pulss, piepeši pavīdnegaidīts krāšņums – sidrabaina dzērve.Un, pirms klusi iesāk lapas krist, še starp stumbriem,seno klinšu sejām atveru savu dvēseles vācelīti un tajāiesijāju smaržas un rūgtenas dvingas, saules sveķudrumslas, krāsu varavīksnes, gaismu. Iesijāju, ieziežu,lai vēlāk izgaro ziemas salā, lai top silti. Tavā plaukstāno šī pūra iesijāju arīdzan, jo Tu biji mana līdzceļiniece.3