grāmatas - Jura Žagariņa mājas lapas

kaislīgā mīlestība pāraug fatālā greizsirdībā,kas iedzen Karmenu nāvē. Naivā un labsirdīgāMikaēla baltā medmāsiņas halātā irpretstats Karmenai. Viņa dievina Hosē, sekoviņam kā ēna, taču slepus apbrīno un apskaužsavu sāncensi Karmenu. Svarīgs elementsizrādē ir tautas klātbūtne un vide, kurāKarmena dzīvo. To lieliski papildina korisun mīmisti – to vidū bērni un pusaudži, kasvisos masu skatos atrodas uz skatuves, tēlodamisavas lomas kā īsti aktieri. RedzamiHavanas fotouzņēmumi, Kubas karogs, patriotiskisaukļi un leģendārā revolucionāraČe Gevaras portrets. Operas sākumā un beigāspāri skatuvei nosoļo pionieri ar ziliemkaklautiem.LNO direktora un režisora Žagara kaislība attiecībāpret Karmenu aizsākās jau 1996. gadāpēc kādas izrādes zviedru Folksoperā lieliskārežisora S.V. Holmsa iestudējumā. Mokošimeklēju jaunu skatuviskās versijas atslēgu,līdz manas viesošanās laikā Kubā pēkšņikā zibens nāca apskaidrība! – stāsta AndrejsŽagars.Karmenas pirmizrāde izskanēja straujā, temperamentīgiaizraujošā spēlē. Diriģents Šišonsapvienoja precizitāti ar azartu un īstulīdzradīšanas prieku. Elīna Garanča apbrīnojamipārtapa čigānietes tēlā, uzburot ap sevipatiesas cilvēciskās kaislības un pārdzīvojumus.Viņa nevar nepatikt! – izsaucās kādsskatītājs. Mūzikoloģe Inese Lūsiņa par Garančassniegumu raksta: Baudot emocionāli,vokāli un plastiski krāsaino, visos aspektosspilgti izteiksmīgo, Elīnas Garančas sniegumu,pāri visam skan dīvas balss, ar kuru viņaspēj izteikt visu, vienlaikus vijīgi un temperamentīgidejojot Elitas Bukovskas horeogrāfijā.Brīvi atklāti, it kā bez piepūles, beznevienas forsētas skaņas, viņa, ar neparastivokālo krāsu bagātību, slāni pa slānim atklājKarmenas iekšējo būtību.Rīgas skatītāji Garanču dzirdēja 5.,7. un9. oktobrī, bet jau 21. oktobrī, ceremonijāMinchenē viņai pasniedz ECHO KLASSIK balvukā Gada dziedātājai (2007) par DeutscheGrammophon izdoto (2007.III) kompaktdiskuAria Cantilena, kas ir viņas pirmais soloieraksts. Un mūsu operdīva jau noslēgusilīgumus ar Londonas Koventgardena, ŅujorkasMetropolitēna un Vīnes Valsts operteātriem.Vīnes iestudējums paredzēts 2010.gadā ar maestro Marisu Jansonu pie diriģentapults.Šo rindiņu rakstītājai, noskatoties izrādi, visslikās ritam gludi un saistoši. Ne mirkli neuzmācāsgarlaicības sajūta. Drāmas kāpinā-jumā trešajā cēlienā risinās dažādi notikumi,līdz Hosē izšauj uz Eskamiljo, un sākas kautiņš.Mikaēlas tēls atvērās pilnā skaistumā,kad viņa aicina Hosē doties līdzi pie mātes,kura guļ uz nāves gultas. Asāk nekā Merimēnovelē ir parādīta Karmenas un Hosē pēdējāaina ceturtajā cēlienā. Hosē ar nošķeltupudeli pārgriež Karmenai rīkli un asinis notraipaviņas koši balto kostīmu un balto stadionasienu. Līdzpārdzīvojumu raisa boksacīņas spriedze, taču pēdējais cēliens kopumānedaudz zaudē formas viengabalainību.Šķita, ka tur ir par daudz kaut kā, kas novirzano paša galvenā. Literārajā avotā donamHosē jau ir pieredze ar vardarbību, viņš jau irpastrādājis slepkavību, pirms satiek Karmenu.Vēlāk, strādājot tabakas fabrikas sardzē,viņš nogalina arī savu priekšnieku, un, uzsākotmīlas sakarus ar Karmenu, noslepkavoarī viņas vīru. Mikaēla, čigānietes Fraskitaun Mersedesa novelē izpaliek.Mūzikoloģe Henrieta Verhoustinska raksta:Opera – ikona, spoža soliste un spilgta koncepcija– trīs lielumi, kas raksturo pirmo šīssezonas jauniestudējumu Latvijas Nacionālajāoperā. Jā, LNO direktors un Karmenasrežisors vienā personā ir uzdrošinājies izveidotsavu ‘žagarkarmenu’! Un, kāpēc gannē? Tas ir tikai apsveicams fakts mākslas unmūzikas mīļotāju pilsētā Rīgā!oBiruta SūrmaneGUNDARIS PONE NAV AIZMIRSTSŽurnāla Mūzikas Saule pērngada 5. laidienampievienota 44 lpp. bieza brošūra ar virsrakstuGundarim Ponem – 75, lai no jaunapievērstu uzmanību komponista dzīvei unmūzikai. Mūzikas Saulē par Gundari Poni(1932–1994) rakstīts jau agrāk (2002, 5–6 un2005, 2). Tātad Saldū dzimušais komponists,kurš mūža lielāko daļu pavadīja Ņujorkas pavalstī,ASV, savā dzimtenē nav aizmirsts.Brošūru ievada Mūzikas Saules redaktoraOresta Silabrieža apcere, kurā viņš Poni raksturokā vienu no interesantākajām personībām20.gs. otrās puses mūsu mūzikā. ASVlaikraksta The New York Times kritiķis savukārtPonem veltītajā nekrologā (1994.18.III)apzīmēja komponistu par amerikāņu mūzikas„čempionu” un celmlauzi. Silabriedistālāk iztirzā Pones vēstulēs Latvijas paziņāmpaustos pasaules uzskatus un politiskopārliecību, kā arī min Pones atgriešanosLatvijas mūzikas apritē 90. gadu sākumā.40