grāmatas - Jura Žagariņa mājas lapas

Baiba BičoleAr / par ArviluPirms ķerties pie Arvila „Uzplaiksnījumu” pārrakstī šanas uz rakstāmmašīnas,atskaņotājā uzlieku vi ņam tik mīļās Latvijas tautas mūzikaskopas „Iļģi” ierakstu un atceros. – Atceros, kādā intensitātē viņš, paņēmissavu ģitāru, pievienojas atskaņotajā „Iļģu” spēlētajam, dziedātajam.Tā ir nevien pilnīga saplūšana ar mūziku, bet arī atdošanāspaša latvis kās piederības sajūtai. Skaņas, melodijas viegli, līgani plūstno stīgām (daudzus gadus, gan ne atklātībā, spēlējušam, Arvilam bijaizveidojies spēlē šanas stils, līdzīgs angļu pazīstamā mūziķa DžonaRenborna stilam).2000. gada 20. jūnijā Arvils, manas un mākslinieka Ilmāra Rumpēteralaulības (tā ir šķirta) pirmdzimtais (Arvila māsa – Rita Laima, jaunākaisbrālis – Artis), nedziedināma ļaundabīga audzēja pieveikts, 45 gaduvecumā (dzimis 1955. gada 2. aprīlī) aizgāja mūžībā.Arvils bija dvēselē dziļš, bagāts un daiļš cilvēks, bija sava ceļa gājējs (nevienmēr pats sev par labu). Jaunībā, laikā, kad uzsāka studijas (angļuvaloda, vienā no Ņudžersijas štata koledžām), Arvils reizēm uzrak stījapa interesantam dzejolim, vēlāk citas intereses kļuva spēcīgākas, visnotaļģitāras spēlē šana un dzīves pēdējā posmā Ņujorkā iesaistīšanāsgrupā, kuras dalībnieki, ekoloģiski tīru dzīvesveidu daudzinādami,paši taisīja piecvietīgas koka laivas un tad ar tām devās izbraucienospa Hudzonas upi, reizēm arī citur. Viņš dziļi mīlēja dabu, jūru, bija t.s.„zaļais.” Mīlēja Latviju (jaunībā viņā bija bijis arī „pret” posms). Viņupievilka vēsture un tās noti kumu pierādītāji priekšmeti; dažādos dzīvespos mos viņš aizrāvās ar kolekciju veidošanu (pastmar kas, grāmatas,militāro konfliktu liecības, Latvijas pastkartes, atklātnes). Ļoti labvēlīginozīmīga Ar vila, tāpat arī viņa māsas un brāļa, izaugsmē, ma nuprāt,bija tuvība ar vecvecākiem – gaišas cilvēcī bas un mīlestības pilno manumāmiņu (sauktu par Mimīti) baltu filoloģi Līviju Bičoli, manu tēti grāmatniekuun literatūrvēsturnieku Jāni Bičoli (ko sauca par Tuciņu), untēva tēvu (ģimenē – Opaps) tiesībnieku, Latvijas 1. Brīvvalsts senatoruAugustu Rumpēteru (viņa sieva Emma bija palikusi Latvijā); mīlestībasun gudrības bagātīgs devums bija no viņiem visiem.Dzīvē, protams, bija veicams arī t.s. maizes darbs. Bija viņam mīlestības,bija daudz labu draudzību. Tuvojoties pusmūžam, viņā stiprākaspieteicās do mas par pašam savu ģimeni, bērniem. Arvila ticību un uzticēšanosDievam un tā nolikumam mēs, viņa tuvinieki, īpaši izjutāmlaikā, kad viņš jau bija slims; viņš ar savu gara spēku un iekšējo gaišumustipri nāja arī mūs.Arvils ar māti, dzejnieci BaibuBičoli Ņujorkas piepilsētas Bruklinaskrastmalā (1992)Iznāca, ka Arvila mūža pēdējos gadus nodzīvojām vienā dzīvoklīBruklinā, Ņujorkā (abi bijām domā juši, ka tas būs tikai pārejošs posms,bet Arvila sli mība mainīja visu), un es tiku viņa klātbūtnes brī nišķīgiapdāvināta – ar mīlestību, ar jokiem, asprā tībām, muzicēšanu, viņšbija man palīgs un, ja vaja dzēja, mierinātājs, mans dēls reizē arī īstsdraugs. Un šad un tad viņam latviešu valodas „izgaršoša nai” uzradāspa „arvilismam,” kā savu uzrakstīto Arvils pats nosauca. Šos „arvilismus”nu palaižu pasaulē. Viņa aiziešanas sāpēšana manā dzejā joprojāmnav spējusi pilnībā atvērties. Gribējās, lai Arvila – vērīgs, iejutīgsvērotājs ar neparastu iztēli – sevi apliecinātu pats. Ne jau tikai izmērosdižais var dot paliekamu prieku un liecību dvēseles esamībai.5