grāmatas - Jura Žagariņa mājas lapas

latvisko dzīves izpratni. Šodienas pasaulēkatrs jaunietis uzreiz atpazīst McDonald zeltaarkas, Nike sporta kurpes un grib iegūtjaunākās paaudzes I-pod. Laikam šie ir lielāspasaules „es” simboli. Bet latviska dvēsele tevar nākt palīgā. Manuprāt, ja tev kaut ko izsakaMāras zīme vai Lielvārdes jostas raksti,tad tu esi tuvāk savai patiesai identitātei. Jatu apzinies, ka Meteņiem ir tas pats pavasarasvinēšanas princips, kā Mardi Gras, tadlatvietība neliksies tik grūti savienojama armūsdienām. Ja cilvēks spēj to izjust, tad šīplaisa starp seno un mūsdienīgo kļūst šaurāka.Ierakties savās saknēs nenozīme paliktstāvot uz vietas; tas nozīmē, ka ir lielākas izredzesuzsākt dialogu ar citiem. Manā pieredzēstipras saknes nozīmē plašākas iespējaslidot un baudīt pasauli, jo zem kājām irdrošs pamats un silta vieta, kur nolaisties.Simboli mums nāk līdzi kā piederības apliecinājums.GALVENAIS PIETURAS PUNKTS LATVISKAIDZĪVES IZPRATNEI IR VALODALīga: Valoda pavada cilvēku visā viņa dzīvesceļā... Mana latvietība izpaužas kā mīlestībapret dzimto latviešu valodu. Valoda ir brīnišķīga,tā gājusi līdzi latviešu tautai cauri gadsimtiem,devusi tai pašapziņu un sniegusi atbalstupat visgrūtākajos brīžos... Mēs esamdziedātāju tauta, vienmēr esam dziedājuši...Latvietim ir jāizdzied sava valoda. Es drošivaru saukt valodu par savu latvietību. Tā irstipra un skaista. Tā ir brīva no aizspriedumiem,tā var pateikt pilnīgi visu, tā var celtdebesīs, un tā var iemīt zemē. Kamēr vienlatvietis zinās savu mātes valodu, viņš varēssajust sevi kā latvieti. 7Ir, protams, iespējams uzturēt identitāti bezvalodas, bet mēs labi zinām, kādas tam varbūt sekas. Mēs arī zinām, cik grūti ir atgūtzaudēto. Mana vīra cilts cīnās ar šo problēmu.Tas, ka mums abiem ir sava īpašā valoda,ko vedam līdzi identitātes pūrā, ir atkal viensno tuvināšanas momentiem starp mani unvīru. Kopīgs ir arī tas, ka mūsu tautām ir bijisjācīnās par valodas saglabāšanu no svešasvaras ietekmes. Diemžēl jāatzīst, ka amerikāņiemizdevās indiāņus tik sekmīgi ietekmēt,ka veselai paaudzei netika nodots valodasmantojums. Tradicijas un valoda ir pārmantojamano paaudzes paaudzē. Ja nav bijusipārmantojamība, tad šī ķēde ir pārrauta.Redzot, ar kādu enerģiju nezpersieši šodiencenšas atgūt senču tradicijas un valodu, tās7 Līga Plivča. „Mana latvietība”. Republika.lv.(2007.V).(http://www.republika.lv/?id=article&nid=783).ieviest ikdienā, kopt un dot tālāk, man atgādinamūsu pašu centienus un panākumus.Indiāņi, ar kuriem tagad saskaros, vēlas uzklausītmanu – un mūsu – pieredzi ar latviešuvalodas apguvi. Es varu netikvien dalītiespieredzē par valodas apguvi svešumā, betarī par latviešu valodas kā otrās valodas mācīšanuLatvijā. Doma, ka mēs varam piedāvātsavu pieredzi latviešu valodas uzturēšanā citāmtautām, kuru valodas ir cietušas vairāknekā mūsējā, pierāda, ka mūsu latviskajammantojumam ir vērtība arī ārpus mūsu saimes.Kamēr dzīvoju Latvijā, rūpju par latviešu valodassaglabāšanu bija mazāk, jo latviešu valodatur tomēr dzīvo un attīstās. Latviešiem,paldies Dievam, patreiz nedraud zaudēt valodu.Bet tas nenozīmē, ka mums nav jābūtmodriem. Īpaši svarīgi tas ir šeit, ārpus Latvijas.Manu vecāku un vecvecāku paaudzepašaizliedzīgi turēja dzīvu latviešu valodu unkultūru, lai mēs varētu to dot tālāk nākamaipaaudzei. Vai latviešu valoda ārpus Latvijasspēs izdzīvot nākotnē, ir mūsu pašu ziņā unto rādīs laiks. Vēroju, ka arī šeit mana paaudzeir turpinājusi šo darbu un starp jaunākopaaudžu pārstāvjiem ir daudz, kas runā latviskiun kam latviskās vērtības nav svešas.Šodien, ja vien ir vēlēšanās un pieejamībadatoram un internetam, katrs no mums varitin viegli stiprināt savu valodu. Modernie līdzekļiļauj valodai tapt dzīvai, mūsdienīgaiun lietojamai visos gadījumos. Caur šo dzīvovalodu mēs stiprinām savu latvisko identitātiikdienas sadzīvei un mūsdienu pasaulesizpratnei.DAINAS KĀ ATSLĒGA LATVISKAI DZĪVESIZPRATNEIBet valoda ir bijusi atslēga manai latviskaidvēselei. Latviskā dzīvesziņa ir atrodamamūsu dainās, un bez latviešu valodas nevarlasīt dainas. Dainas man ir palīdzējušas labākiepazīt seno latviešu dzīvesveidu. Dainu pasaulēmītiskie tēli vijas ar dabas parādībām.Bet dainas arī man ir devušas padomu unvadlīnijas par tieši šo dzīvi, ko Dieviņš man irdevis. Kad es sāku patiešām ieklausīties dainās,man pavērās pilnīgi skaidrs pasaules redzējumaun dzīves gudrības avots, kādu esnebiju citos garīgos meklējumos atradusi.Un kopš tā laika es nekad neesmu jutusiesvientuļa, jo es sapratu, ka nav vienmēr vajadzīgidievnami vai starpnieki. Nav vajadzīgipat citi cilvēki kā liecinieki maniem darbiemun nedarbiem; es vienkārši sajūtu Dievu sevīun savā vidē. Es sapratu, ka man ir jāveido20