Maketa fails - Jura Žagariņa mājas lapas

Juris ŠlesersGAISMA TUMŠAJĀPUSGADĀAīda Rancāne – viena no tām latviešu sievietēm,kuras vienmēr un visos laikos mūsu tautuizvedušas un izvedīs cauri visām eksistenceslikstām! Lepna uz mūsu gara mantām,jau no bērnības aizrāvusies ar dziedāšanuun citām tautiskām izdarībām. Kopā ar vīruAndri Kapustu latgaliešu folkloras grupas„Grodi” vadītāja un dziedātāja, filozofijasmaģistre, Latvijas Universitātes Filozofijas unsocioloģijas institūta vadošā pētniece, pērniznākušās grāmatas Maskas un maskošanāsLatvijā autore. 1 Balvu reģiona Kultūrvēsturesdatu bāze min, ka viņa dzimusi 1962. gadā1. Rīga: LU Filozofijas un socioloģijas institūts, 2009. 280lpp. teksts, 171 attēls. Anitas Daugules dizains.tautas vijolnieka Andreja Rancāna ģimenē,un biogrāfijai pievienota pašapzinīgas senāsrotās un aubē tērptas sievas ģīmetne. 2Grāmata iespaidīga, līdzīgi kā ģīmetne unautores raksturojums – grezna, entuziastiska,pašapzinīga. Saturs bagāts, gan vietām grūtilasāms – prasa piepūli, izraisa arī nedaudzvilšanos. Kā nespeciālists folkloras filozofijā,aprakstīšu ko un kā redzu un izprotu, ko ieguvu,kādos papildu lasījumos ieklīdu.Saturā interviju pieraksti, atsauces uz agrākufolkloristu materiāliem un publikācijām,fotogrāfijas un analīzes. Runa ir par latviešiemtradicionālajiem masku gājieniem unizdarībām rudens un ziemas mēnešos, kopazīstam zem vārdiem ķekatas, mārtiņbērni,čigāni, bluķa vilkšana, budēļi un citiemapzīmējumiem – un kā tie radušies sensenajoslaikos, kā turpinājušies mazāk senos laikosun kā norisinās šodien. „Maska” lietotsšī vārda plašākā nozīmē – ne vienmēr norādauz sejas aizklāšanu. Šīs maskošanās izdarībastradicionāli notikušas „tumšajā pusgadā”,kad no lauku darbiem brīvāks prāts unrokas – galvenokārt no Mārtiņiem novembrīlīdz Meteņiem februārī, bet dažos novadosjau no Miķeļiem septembra beigās un citvietpat vēl Jurģos (Ūsiņos) aprīlī. Sakarā ar kāzāmvai citiem godiem „čigānos” iets arī pārējosgada laikos.Ievadā autore uzsver, ka grāmatas galvenaismērķis ir skaidrot šo tradīciju jēgu un nozīmi.Tā cenšas izgaismot seno cilvēku priekšstatuspar pasaules un viņu pašu būtību, kasmudināja viņus sākt šādas izdarības, kā šiepriekšstati mainījušies laika gaitā – un ko varamspriest par mums pašiem, kad turpinām2. . 2007. gadāautore Latvijas universitātē ieguva filozofijas maģistragrādu ar darbu Reliģiskie aspekti latviešu tradicionālosmasku gājienos. Beigusi LU bioloģijas fakultāti,paralēli folkloras pētnieces darbam viņa strādā Iekšlietuministrijas poliklīnikā par laboratorijas vadītāju.Pārnesums no iepriekšējās lpp.episko lielstāstu autori. Taču tas, kas šim procesampiešķir dinamismu, ir nemitīga viedokļukonkurence un mītu konstruēšana un dekonstruēšana– par Vinstonu Čērčilu vien sarakstītssimtiem grāmatu un katra no tāmpretendē uz patiesību un mītu atmaskošanu.Ar Latvijas vēsturi būtu jānotiek tam pašam– jāļauj izteikties visiem, kuriem par šo tēmuir ko teikt. Nacionālās pašapliecināšanāsapetīti var apmierināt, piestrādājot pie Latvijasvēstures integrēšanas pasaules vēstureskopainā, lai Latvija beidzot atrastu vietuglobālajos vēstures stāstos. Šeit, kā atzīmējadiskusijas dalībnieki, ir plašs darba lauks vēsturesun citu sociālo zinātņu pētniekiem. Betvēstures skolotājam ir jābūt vidutājam starpintelektuāļiem un saviem audzēkņiem, locim,kurš palīdz bērniem orientēties plašajā materiālaklāstā, ļaujot katram meklēt savu patiesību,patiesību, kas izriet no katras ģimenespagātnes atmiņām. oJG redakcija aicina lasītājus izteikt savu viedokli parLatvijas vēstures izpratnes mācīšanu mūsu skolās.38