Maketa fails - Jura Žagariņa mājas lapas

sulainisko literātu ansambli – neatlaidīgi vilkdamsto līdzi tumstošā bezsaules norietā? 15Desmit nodaļās sadalīts, Bezsaules norietsinformēja Latvijas iedzīvotājus par nacionālistiskāsLatvijas laika ļaunumu un slikto iespaiduuz literatūru, par bēgšanu no Latvijasun apmešanos DP nometnēs, piesaucot konkrētusuzvārdus, interpretējot vēstures notikumus,citējot nometņu un trimdas laika periodikāievietotās vēstules, kur vien paustaspārdomas par trimdas grūtībām, polemikapar trimdas politiku vai sabiedriskajām rosībām.Literatūrai veltītas divas nodaļas – „Pēdējieatstari pāri apvārsnim. (No līdzpaņemtāspaunas)“ un „Rītausma novakaros jeb„melīgas ilūzijas”.”Pirmajā nodaļā Upīts tiecies raksturot to literātulikteni un darbību trimdā, kas savuliterāro plaukumu un atzinību ieguvuši jaubrīvvalsts laikā, piemēram, Alfrēds Dziļums,Anšlavs Eglītis, Irma Grebzde, ValdemārsKārkliņš, pret kuru rakstniecību Upīts izjutissimpātijas jau pirms kara, taču tagad arnožēlu konstatē šo autoru vienpusīgo, trimdaspolitikas samaitāto domāšanu. AndrejsUpīts vērienīgi izseko Anšlava Eglīša talantaattīstībai, neskopodamies ar uzslavām,pārstāstīdams pirmo trimdas romānu sižetus,taču Upīša iecietīgais tonis beidzas pie1958. gadā izdotā A. Eglīša romāna Omartijakundze. Upīts izsaka savu vilšanos: Emigrācijasmarasma kveldē iemircis līdzīgi visukontinentu tinteskūlijiem, viņš jau savamKlaivam 16 liek gaudot tikai par krieviem kāvisas pasaules posta cēlājiem, it sevišķi Latvijā.Dīpīšu pasaule ir tiktāl deģenerējusiesun sažulgusi, ka Anšlavs Eglītis, ne acis nepamirkšķinājis,nekaunas izlikties neko nezinām,cik ilgi, ar kādiem pārdabīgiem spēkiemun ciešanām latvju darba tauta izcīnījāsavu brīvību 17 .Otrajā nodaļā Andrejs Upīts raksturo trimdasgrāmatniecību, literatūrkritikas situāciju (kritiskiun nožēlojoši aprakstīdams sīkāk JāņaRudzīša, Andreja Johansona, Arveda Švābesun Zentas Mauriņas darbību), uzmanību pievēršprozas rakstniekiem – Pēterim Ērmanim,Pāvilam Kovaļevskim, Aīdai Niedrai, JonasamMiesniekam, Jānim Veselim, izceļot romānuDivas mākslas (1958), kurš ir viens no tiemretajiem, ko dīpīši var lasīt neaizspiestiemdeguniem 18 . No dzejas pasaules Upīts min15. Turpat: 10.16. Klaivs Omartijs (Klāvs Saliņš) – personāžs AnšlavaEglīša romānā Omartija kundze.17. Andrejs Upīts. Bezsaules noriets latviešu buržuāzijaiun tās literatūrai emigrācijā. Rīga: Liesma, 1967:166.18. Turpat: 198.Rūtu Skujiņu, Zentu Liepu, Andreju Eglīti (arsarkastisku izsmieklu), kopumā secinādams,ka neitrālā, pašpersonīgās skumjas un bezcerībutēlojošā dzeja ir tukšs vēja zieds, Latvjuliteratūras vēsture to tikai kā nosaukumureģistrēs, vārdā pieminēdama varbūt 2-3dzejniekus 19 .Nodaļā „Nosaluši bērzi“ Andreja Upīša mērķisbijis atspoguļot to, kā pazīstami, talantīgirakstnieki emigrācijā (Valdemārs Kārkliņš,Aīda Niedra, Jānis Klīdzējs, Alfrēds Dziļums,Anšlavs Eglītis) sagroza vēsturi un apmelojotizmanto safabricētus padomju čekistu tēlussavos romānos, kur izgāž savu nāvīgo naidupret privātīpašnieciskās paradīzes apgāzējiemlepnā līgotājā Latvijā 20 . Nodaļu noslēdzot,Andrejs Upītis veltī skarbus pārmetumusAnšlavam Eglītim, viņa neieinteresētībaipar patieso padomju latviešu dzīvi, uzticēšanosvien emigrantu melīgajai presei. Kā pēdējaisir Upīša ironisks izsauciens: Kāds spējīgsrakstnieks aizgājis bojā! 21Trimdas literatūras recepcija padomju literātuskatījumā publicēta žurnāla Tilts numuros1960. gadu beigās 22 . Latvijas dzejnieksBruno Saulītis 1968. gadā publicētajā rakstā„Vēss prāts un krietna iecietība“ dalās pārdomāspar trimdas dzeju, par avotu saviem secinājumiemņemot Amerikā izdoto trimdasdzejas antoloģiju Dzejas un sejas 23 . Uzsverot,ka daudzi antoloģijā pārstāvētie autori pazīstamivai nu personīgi, vai kā skolas obligātāliteratūra (Saulītis dzimis 1922. gadā),dzejnieks secina, ka būtiski jaunu iezīmjutrimdas dzejā nesaskata. No savas paaudzesdzejniekiem viņš vairāk pakavējas pie DzintaraSoduma (ģimnāzijas biedrs) un Jāņa Krēsliņadzejas, par galveno to kvalitāti uzskatotpatiesīgumu, Ingrīdas Vīksnas dzejā saskatasavdabīgu latviskumu. Pārējo dzeju Saulītisraksturo ar vārdiem pelēcības un nomācošasviduvējības. Viņš arī norāda, ka literatūraskritika trimdā ir pamirusi, un retoriskijautā, vai tad patiešām vajadzētu apmierinātiesar pazobošanos par latviešu padomju literatūrudzimtenē un nekādi nebūtu atlicināmslaiks trimdas literatūras pārskatīšanaiun analīzei? 24 .19. Turpat: 211.20. Turpat: 225.21. Turpat: 226.22. Imants Lešinskis savās atmiņās Kalpības gadi žurnāluTilts raksturo kā viegli manipulējamu padomju ideoloģijasruporu23. Dzejas un sejas. Latviešu dzeja svešumā. Sakārt.Teodors Zeltiņš; red. V. Kalve u.c., Bruklina: GrāmatuDraugs, 1962:478.24. „Bruno Saulītis stāsta.” Tilts 1968, 92./93:10.27