Maketa fails - Jura Žagariņa mājas lapas

Ingmāra BalodeNERAKSTUNEKROLOGUS...Jau kādu nedēļu prātoju par to, ka derētuuzrakstīt. Ka pieklātos, ka vajadzētu. Kāduspiemiņas vārdus Olafam Stumbram (1931-1996), Amerikas latviešu dzejniekiem (ierastovārdkopu „Amerikas latvieši” šeit lasīt arcitiem, ne tiem ierastajiem uzsvariem!). Tāir labi un tā piederētos, nu jau citējot OlafaDzejoļus vecākiem cilvēkiem.Olafam tagad katrs aizsapņojies vidusskolēns(lai arī gribas teikt „ģimnāzists”, vai vēllabāk, tekstiem pieturoties: „ģimnāziste”)var aiznest puķi, jo kopš pagājušās nedēļasviņa atdusas vieta ir Otrie Meža kapi, Stumbrudzimtas kapu kopa. Stāvot pāris dzejniekupulkā kapu saulē neparasti gaišā noskaņā– jo tās arī nebija bēres, bet urnas apbedīšana,piederīgo solījums Olafam, dzejoļu lasīšana,- vēl nezināju, ka drīz varēs sacīt – visalatviešu Ņujorka tagad ir debesīs.Jā, nu pēc viņu: Linarda Tauna, Gunara Saliņa,arī Olafa Stumbra kanona: skaidrs, kadebesīs, vai, tveramāku vārdu lietojot: mākoņos.Tur kopš tās pašas Olafa bedību dienasnakts ir arī Gunars Saliņš (1924.21.IV-2010.29.VI), viens no gaišākajiem un gaisīgākajiem,tīrākajiem, vizošākajiem latviešumodernistiem, piedodiet visus šos epitetus,bet ticiet (vispār – kā tik viegli var rakstīt pardebesīm, lūpām un pļavām, un neiekrist banalitāšuvālā?).Kārlis Vērdiņš, avīzē Kultūras Forums(2010.2.-9.VI) par Saliņu rakstot, precīzisaka: dzejnieka tipiskā biogrāfija kļuvusipar izejmateriālu netipiskai trimdas dzejai,kas, ātri pārvarējusi tradīcijas un nostaļģijasžņaugus, iedvesmojoties no Ņujorkaspilsētas noskaņām un modernās literatūrasun mākslas, rāda, ka nacionālo piederību untrimdu iespējams ne tikai apraudāt, bet arīsvinēt. Kārlim jauki paveicās – nonākt Ņujorkāun Saliņu satikt, saukt viņu par Gonkukā draugam un kopā aiziet uz Gugenheimamuzeju, kur tapis viens no iepriekš nepublicētajiemdzejoļiem, ko Kārlis arī iekļāvis KultūrasForuma publikācijā „Telpai nav gala”.Atgriežos pie Gunara Saliņa izlases Satiksimiesmiglas krogā pie melnās saules(Rīga, 1993), kas ir triju autora krājumunosaukumu apvienojums: Miglas krogs unciti dzejoļi (1957), Melnā saule (1967) un Satikšanās(1979) – pazīstami, apbalvoti krājumi– partitūras. Saliņa dzejas vieglums, trāpīgums,valodas pieticīgie un reizē – piesātinātie(varbūt tā ir meistarības atslēga, viena nolabākajām formulām, ko atstājuši dažādiemodernismu viļņi mūsu lietošanai?) izvērsumidzejoļos – tas viss man kļuva pazīstamspirms vairāk kā desmit gadiem, kaut kādāpusaudzībā, un viens no skolas biedriem,pamatskolu beidzot, zem planšetēm-bildēmar apgleznotiem augumiem bija (šķiet, mašīnrakstā)sarakstījis Saliņa dzejoļus. Pēc tammanā pārdzejotajā apziņā šīs bildes un tekstisavijās kopā, es tos iztēlojos par grāmatu,kas noteikti ir turēta rokās, un tādēļ patteju sastrīdējos ar kādiem, kas apgalvoja, katāda krājuma nav. Taču aizvien nezinu – varbūtpat kāds paštaisīts krājumiņš bija. Jājautātam ķermeņu apgleznotājam.Nospriedu, ka nevaru rakstīt atvadu vārdussensenās un nesenās naktīs lasītiem dzejniekiem.Negrasos neko aprakt vai nozūmēt,pat citējot vēstīt par to, cik izsmalcināts, lidojošsun tīrs ir Saliņa vai Stumbra teksts unto radītās iztēles telpas – tas būtu tikai mansfragments, bet Saliņa bilde ir salikta un turaskopā pati, nepapildināma.Ko dod šādā laikā stāsts par upi, kurā vakarpeldējos, un kā tā smaržoja, un kā ūdensrožulapas skārās klāt, un kājas kustināju tā, lainesapītos, un upe bija visa reizē šobrīd untad, tur un šeit, visā pilnībā, kā jau ūdens,vienmēr savienots ar pārējo. Gunara Saliņadzeja arī vienmēr ir savienota ar pārējo, savienotaarī ar pieminēto Olafu Stumbru, savienotaar vienkārši izteiktām kaislībām unviegli iezīmētiem īsta smaguma punktiem.Savienojumi un pārejas jāpēta pašiem – atliekvēlēt, lai tie, kam vēl nav gadījies, tāsuzietu.2010.5.VIILiteratūras un filozofijas portāla ¼ satori redaktoresIngmāras Balodes dzejdarbi publicēti krājumā Ledenes, arkurām var sagriezt mēli (2007). Beigusi Rīgas Lietišķāsmākslas koledžu un Latvijas Kultūras akadēmiju. Literārasapceres un dzejdarbi Karogā, Lunā, Jaunajā Gaitā u.c.Tulkojusi/atdzejojusi poļu, īru, angļu, amerikāņu, čehu,slovāku, krievu rakstnieku darbus. Gunārs Janaitis. Dzejnieks Gunars Saliņš. 1989. gadā, Ņujorkā18