eizes 90. gados, kad viņi, it kā nemaz nedomādamipar nobraucamo jūdžu skaitu, devāsno Ņūdžersijas uz tālo Bruklinu „savākt”tur dzejnieci Elzu Ķezberi (pie viena arī mani),kura, vairs nespēdama pievarēt sabiedriskātransporta neērtības, nebūtu tikusi uz interesantiemlatviešu kultūras notikumiem gantālajā Bronksā Daugavas Vanagu namā, ganvēl tālākajos Jonkeros (Ņujorkas latv. ev. lut.draudzes Ziemeļu novada baznīcas telpās).Kaut kad 2001. gada sākumā (ja atmiņa neviļ)telefonsarunā ar Gunaru (viņš piezvanīja)viņš mani piepeši izbrīnīja un izbiedējaar tumšā balsī teiktiem vārdiem: Ar mani irbaigi. Prasīju, ko viņš ar to domā. Viņš neatbildēja.Vai jau toreiz viņš bija uzzinājis parto, kam šī gada 29. jūnijā bija pārcelt viņuaizsaulē?* * *2002. gadā pārcēlos atpakaļ uz Ņūdžersiju.Laika galveno redakciju pārveda uz Rīgu, pietam manu Bruklinas dzīvokli pats sev vēlējāsnama saimnieks. Jaunākā dēla Arta ģimenēgada sākumā piedzima meitiņa Sintra,nu kļuvu par viņas auklīti. Mana jaunā dzīvesvietabija Vestfīlda (Westfield), brangitālu no Glenridžas, kur joprojām mājojaGunars un Jautrīte. Tie pāris gadi, kad darbdienāsdarbojos ar mazmeitiņu, bet nedēļasnogalēs mēģināju atkal būt ņujorkiete, palikušiprātā kā laiks bez ciešākas saskaresar draugiem. Biju it kā pārāk aizņemta. Ar2005. gada rudeni mazmeitiņa sāka pirmsskolasgaitas, es vairs pie viņas nebiju vajadzīga,pārcēlos dzīvot jau iepriekš aizrunātajādzīvoklī valsts atbalstītajā namā pensionāriem.Un tur pie manis vismaz pāris reizesciemā atbrauca Gunars un Jautrīte, ik reiziatvezdami sev līdz man veselu kaudzi dažādaslasāmvielas no Latvijas, ieskaitot žurnāluKarogs. Gunars brīžiem bija it kā tas pats,kas agrāk – aša atsaukšanās teiktajam, trāpīgaspiebildes, bet tikai no mirkļa uz mirkli,ne ilgāk. Atcerējos Gunara paša reiz rakstīto:Lai dzīvotu, ir jāaizmirst, no mirkļa mirklījāaizmirst. Pagātnes notikumus viņš nepavisamvairs neatcerējās. Sarunas kā tādaspatiesībā bija tikai ar Jautrīti, bet šī Gunaramirklīgā uzzibsnīšana un sirsnīgā priecāšanāsgan par ēdamo, gan atskaņoto mūzikuaizžūžoja projām no drūmām domām, jausmām.Tiku pat piespiesta nolasīt savus jaunākospublicētos dzejoļus, uz tiem Gunarsatsaucās ar senāko prieku. No ciemošanāsmanā dzīvoklītī vēl ilgi turējās sirds siltumsun gaiša līksme.Pāris reizes kopā ar Gunaru un Jautrīti aizbraucāmuz kultūras notikumiem Ņūdžersijaslatviešu biedrības īpašumā „Priedaine.”Gunara joņošana ar spēkratiem, ko viņš likāsizjūtam kā daļu no paša, varēja nobaidīt,bet uz līdzbraucēju bažām viņš allaž atsaucāstīri vai pārsteigts, mīlīgs un mierinošs,un blakus viņam zinīgā ceļvede, ceļrādeJautrīte. Pēdējā reize, kad Gunars un Jautrītebija Priedainē, nez’ vai nebija 2008. gadaRaistera fonda sarīkojumā, kad laureāts bijažurnālists redaktors Ojārs Celle, un koncertdaļā,pašai sevi pavadot ar ģitaru, dziedājaGunara un Jautrītes meita Laila. Gunars visusarīkojuma laiku sadudzis un nerunīgs, betLailas dziedāšanas pieteikumam (dziesmaiar Aleksandra Čaka tekstu), kurā arī vārdiņš„labs,” piepeši atsaucās, noteikdams: Šņab’sir labs! Uzzibsnīšana.* * *Šī gada maijā man atkal ceļš zem kājām, šoreizpārcelšanās tālu projām no Ņujorkas,no Ņūdžersijas. Nu dzīvesvieta meitas RitasLaimas un znota Tālivalža Bērziņa mājāsDablinā, Ohaijo. Pirms prombraukšanas vēlsazvanos ar Jautrīti. Vaicāta, kā viņiem klājas,Jautrīte atsaka: Turamies! Nē, viņa neslēpjnotiekošo – Gunara arvien dziļāku ieslīgšanuAlcheimera slimības aizmirstības valstībā unviņas pašas sirds vainas, bet viņa nesūdzas,viņa nekad nav sūrojusies, vaimanājusi. Kāviņa tiek ar visu galā?!29. jūnija pēcpusdienā man piezvana ŠleseruMaija (dzejniece Maija Meirāne), saka: Vai tujau zināji? – Ko? prasu, bet nu jau ar bailēm.Miris Gunars, Maija saka. Pirmā sajūta – nē,tas taču nevar būt, cik nesen Gunars vēl „turējās”!Mazpamazām, kā caur miglu taustoties,augšup izceļas aptveršana – jā, tas IRnoticis. Ir smagi un arī it kā neizskaidrojamiviegli reizē, sajūta – Gunars nu ir vieglsun brīvs.No Jautrītes uzzinu, ka jau no šī gada maijabeigām Gunaram sākusies strauja lejupslīde.Visa ģimene piedzīvojusi vēl vienu brīnišķīgukopības nedēļu, pēc tam Gunara pēdējānedēļa, jau kā aizgrimstot, pēdējie elpasvilcieni…* * *Mūsu pazīšanās jau daudz vēlākajos gados,kad tikšanās bija daudz retākas un es bijuaktīvi iesaistījusies dvēseles izzināšanas procesā,ar Gunaru, psiholoģijas mācībspēku,sarunās šīs jomas jautājumi tomēr nekad netikaskarti. Reiz gan viņam tieši vaicāju: Tevlaikam ir svarīgi sevi pierādīt caur sievieti?Viņš klusēja, vaibsti aizslēdzās.12
Dīvaini daudzus gadus, kā kādā apsēstībā,mūsu draudzības sastāvdaļa bija arī sprēgājošaspriedze, pilnīga brīvsoļa gribētājam sadurotiesar robežu noturētāju. Dzejas plīvurdejas?Bija laiks, kad dalījāmies ar jaunradītajiemdzejoļiem, bet dzīvošana kā tāda tecējakatram pa savām sliedēm. Mūsu draudzībabija īpaša un īpatna, bet vēlāk atskatoties(un salīdzinot to ar citām mūžā piedzīvotāmsaskarsmēm) vedās atzīt: paliku viņaīsti neizprasta un „neizzināta.” To pašu varuteikt par Gunaru no manas puses, bet tiešitā arī liekas labi un pareizi. Iespējams, ka šoiemeslu dēļ es nekad „neiemācījos” Gunarusaukt par Gonku (kā viņu sauca tuvinieki untuvi draugi), vienkārši „neprasījās.”* * *Gunara klātbūtne bagātināja, apdāvinājamūs, kas viņu pazinām, bet nebeidzamsdevējs viņš turpinās palikt arī tiem, kas viņuiepazīs tikai no viņa dzejas. Dzeja, kas paliksnemirstīga, un nemirstīgs arī tās radītājs,dzejnieks Gunars Saliņš. Un Gunara turpinājumsarī viņa un Jautrītes bērnos, mazbērnos.* * *(Šie atmiņu uzplaiksnījumi ir tīri personīgi,skatīti „caur manām acīm.” Tiem caurvijasarī manis pašas dzīves pavedieni, bet beztiem rakstītais man būtu bijusi vairāk vai mazākabstrakcija.)Jaungaitnieces Baibas Bičoles dzejdarbi publicētigrāmatās Atrita (1966), Ceļos (1969), Buŗot (1976),Griežos (1981) un Atgriežos (1991). Skat. dzejniecesdzejoļu kopu JG257(2009).Saliņu ģimene (2008). Jautrīte un Gunars, aizmugurēLaris, Lalita, Laila.Kārlis VērdiņšGUNARS SALIŅŠAIZMIDZIS MŪŽĪGĀSAPNĪJa par tevi rakstītu monogrāfiju, tā būtu arīanatomija, kā dzejnieks par spīti trimdas ikdienaivar būt vizionārs, viegls, žirgts, krāsains,atjautīgs, – tā Dzintars Sodums rakstaGunaram Saliņam kādā vēstulē 1988. gadā.Soduma piesauktās īpašības labi raksturoSaliņa dzeju – tieši tādu to jau pusgadsimtumīl latviešu lasītāji trimdā, un kopš pagājušāgadsimta 90. gadiem to var baudīt arī Latvijaslasītājs. Saliņa dzejdarbi raksta dzejniekadzīvesstāstu un sniedz priekšstatu par viņaattiecībām ar dzeju vairāk nekā 60 gadu garumā.Agrīnie – 40. gadu pirmajā pusē rakstītiedzejoļi tapuši laikā, kad dzejnieks mācāsJelgavas Skolotāju institūtā un jūsmo parAleksandra Čaka dzeju. Pēc došanās trimdāno dzejoļiem pazūd jauneklīga jūsma unvieglums – 40. gadu otrajā pusē, bargajosbēgļu laikos, jaunais dzejnieks pārdzīvo tautasbēdas un raksta tumšu, dramatisku nojausmupilnus dzejoļus – spēcīgus tekstus,kas vislabākajā līmenī turpina pirmskara Latvijasdzeju, tomēr vēl neatklāj dzejnieka savdabību.Vēlāk viņš nevēlējās šos dzejoļus iekļautsavos krājumos.Vieglums un krāsainība Gunara Saliņa dzejāatgriežas 50. gados, jau dzīvojot ASV. Desmitgadespirmā puse vēl aizrit rūpēs par eksistenciun poētikas vingrinājumos. Kā autorsatminas, izšķirīgais lūzums notiek ap1955. gadu – Saliņa līdzgaitnieks, trimdasdzejnieks Linards Tauns pieņem izaicinājumuAmerikā sākt jaunu, modernu latviešudzeju. Rodas slavenais „Elles ķēķis”. Tas kļūstpar garīgu patvērumu tālaika jaunajiem latviešudzejniekiem, māksliniekiem, viņu mūzāmun visu mākslu mīļotājiem, kuru satikšanāssniedz katram dzejniekam tik nepieciešamoiespēju būt saklausītam un saprastam.Uz šī viļņa iznāk Gunara Saliņa pirmais dzejoļukrājums Miglas krogs (1957) – grāmata,kurā dzejnieks vienlīdz žirgti un viegli ceļogan pa modernās Ņujorkas avēnijām, gan padzimto Naudīti un Jelgavu, kuru tam ļautsskatīt tikai sapņos un atmiņās. Šajā gadā Saliņadzejolis „Miņas” publicēts Jaunajā Gaitā– žurnālā, kurā vēlāk parādījušies daudzi viņadzejas pirmpublicējumi, raksti un arī spožieRainera Marijas Rilkes atdzejojumi.60. gadu sākumā izrādās, ka „Elles ķēķa”idilli nav iespējams saglabāt ilgi. 1963. gadā13
- Page 2 and 3: VOL. LVI, No 4, ISSUE 263WINTER 201
- Page 4 and 5: GunarsSaliņš1924-2010VītenēKam
- Page 6 and 7: Idiot,brīnišķais idiot!Mostos.Kl
- Page 9 and 10: Un sajūtu arī aizvien kairāk un
- Page 11 and 12: Ar laiku manā dzīvē nāca pārma
- Page 13: Rita Liepa, rakstnieks Jānis Klāv
- Page 17 and 18: Pelēka Ņujorkas janvāra diena, c
- Page 19 and 20: Uldis BērziņšGUNĀRA SALIŅAMOT
- Page 22 and 23: Linda Treija. Bārs (zīmējums dek
- Page 24 and 25: kādu gabaliņu laikmeta, gan tiem,
- Page 26 and 27: Tekstos Kurts skicē cilvēku attie
- Page 28 and 29: sarakstīta pāri par 200 rindu gar
- Page 30 and 31: Bruno Saulītis kā pozitīvu min f
- Page 32 and 33: atjaunošanas viens no pirmajiem un
- Page 34 and 35: niecības ES telpās vairāki promi
- Page 36 and 37: Linda Treija. Vientuļais putns (Ba
- Page 38 and 39: „kafetērijas” stila vēstures
- Page 40 and 41: Juris ŠlesersGAISMA TUMŠAJĀPUSGA
- Page 42: Apmēram puse fotogrāfiju attēlo
- Page 45 and 46: Jānis Kalmīte. Abstrakcija. 1976.
- Page 47 and 48: savas intereses...hobijus, vecākus
- Page 49 and 50: Altgargieši angļu avīzē 1945. g
- Page 51 and 52: Arvīds Šefanovskis (1955)Maizīti
- Page 53 and 54: Karolīna Anna Dakša (1899)Vecāk
- Page 55 and 56: Valentīns Kaizers (1932-1996)Kaut
- Page 57 and 58: INTERVIJALINDA TREIJAATBILD SARMAIM
- Page 59 and 60: Linda Treija. Sēžot uz atmiņu la
- Page 61 and 62: LASĪTĀJU VĒSTULESPieminēšanas
- Page 63 and 64: eidzas ar 1979. gadu. Solīts turpi
- Page 65 and 66:
DAŽOS VĀRDOSMŪŽĪBĀ AIZGĀJUŠ
- Page 67 and 68:
apbēdināt daudzus „vecmodīgus
- Page 69 and 70:
izmisīgas lejupslejas gados. Ar to
- Page 71 and 72:
pārdot savu pirmdzimtību (Krasti
- Page 73 and 74:
zem garā, katoliskā paltraka būt
- Page 75 and 76:
vadīt. Citi satiksmes līdzekļi,
- Page 77 and 78:
Lūcija Ķuzāne 10 lpp. ievadā st
- Page 79 and 80:
Galvenais redaktors: Rolfs Ekmanis5