Maketa fails - Jura Žagariņa mājas lapas

eizes 90. gados, kad viņi, it kā nemaz nedomādamipar nobraucamo jūdžu skaitu, devāsno Ņūdžersijas uz tālo Bruklinu „savākt”tur dzejnieci Elzu Ķezberi (pie viena arī mani),kura, vairs nespēdama pievarēt sabiedriskātransporta neērtības, nebūtu tikusi uz interesantiemlatviešu kultūras notikumiem gantālajā Bronksā Daugavas Vanagu namā, ganvēl tālākajos Jonkeros (Ņujorkas latv. ev. lut.draudzes Ziemeļu novada baznīcas telpās).Kaut kad 2001. gada sākumā (ja atmiņa neviļ)telefonsarunā ar Gunaru (viņš piezvanīja)viņš mani piepeši izbrīnīja un izbiedējaar tumšā balsī teiktiem vārdiem: Ar mani irbaigi. Prasīju, ko viņš ar to domā. Viņš neatbildēja.Vai jau toreiz viņš bija uzzinājis parto, kam šī gada 29. jūnijā bija pārcelt viņuaizsaulē?* * *2002. gadā pārcēlos atpakaļ uz Ņūdžersiju.Laika galveno redakciju pārveda uz Rīgu, pietam manu Bruklinas dzīvokli pats sev vēlējāsnama saimnieks. Jaunākā dēla Arta ģimenēgada sākumā piedzima meitiņa Sintra,nu kļuvu par viņas auklīti. Mana jaunā dzīvesvietabija Vestfīlda (Westfield), brangitālu no Glenridžas, kur joprojām mājojaGunars un Jautrīte. Tie pāris gadi, kad darbdienāsdarbojos ar mazmeitiņu, bet nedēļasnogalēs mēģināju atkal būt ņujorkiete, palikušiprātā kā laiks bez ciešākas saskaresar draugiem. Biju it kā pārāk aizņemta. Ar2005. gada rudeni mazmeitiņa sāka pirmsskolasgaitas, es vairs pie viņas nebiju vajadzīga,pārcēlos dzīvot jau iepriekš aizrunātajādzīvoklī valsts atbalstītajā namā pensionāriem.Un tur pie manis vismaz pāris reizesciemā atbrauca Gunars un Jautrīte, ik reiziatvezdami sev līdz man veselu kaudzi dažādaslasāmvielas no Latvijas, ieskaitot žurnāluKarogs. Gunars brīžiem bija it kā tas pats,kas agrāk – aša atsaukšanās teiktajam, trāpīgaspiebildes, bet tikai no mirkļa uz mirkli,ne ilgāk. Atcerējos Gunara paša reiz rakstīto:Lai dzīvotu, ir jāaizmirst, no mirkļa mirklījāaizmirst. Pagātnes notikumus viņš nepavisamvairs neatcerējās. Sarunas kā tādaspatiesībā bija tikai ar Jautrīti, bet šī Gunaramirklīgā uzzibsnīšana un sirsnīgā priecāšanāsgan par ēdamo, gan atskaņoto mūzikuaizžūžoja projām no drūmām domām, jausmām.Tiku pat piespiesta nolasīt savus jaunākospublicētos dzejoļus, uz tiem Gunarsatsaucās ar senāko prieku. No ciemošanāsmanā dzīvoklītī vēl ilgi turējās sirds siltumsun gaiša līksme.Pāris reizes kopā ar Gunaru un Jautrīti aizbraucāmuz kultūras notikumiem Ņūdžersijaslatviešu biedrības īpašumā „Priedaine.”Gunara joņošana ar spēkratiem, ko viņš likāsizjūtam kā daļu no paša, varēja nobaidīt,bet uz līdzbraucēju bažām viņš allaž atsaucāstīri vai pārsteigts, mīlīgs un mierinošs,un blakus viņam zinīgā ceļvede, ceļrādeJautrīte. Pēdējā reize, kad Gunars un Jautrītebija Priedainē, nez’ vai nebija 2008. gadaRaistera fonda sarīkojumā, kad laureāts bijažurnālists redaktors Ojārs Celle, un koncertdaļā,pašai sevi pavadot ar ģitaru, dziedājaGunara un Jautrītes meita Laila. Gunars visusarīkojuma laiku sadudzis un nerunīgs, betLailas dziedāšanas pieteikumam (dziesmaiar Aleksandra Čaka tekstu), kurā arī vārdiņš„labs,” piepeši atsaucās, noteikdams: Šņab’sir labs! Uzzibsnīšana.* * *Šī gada maijā man atkal ceļš zem kājām, šoreizpārcelšanās tālu projām no Ņujorkas,no Ņūdžersijas. Nu dzīvesvieta meitas RitasLaimas un znota Tālivalža Bērziņa mājāsDablinā, Ohaijo. Pirms prombraukšanas vēlsazvanos ar Jautrīti. Vaicāta, kā viņiem klājas,Jautrīte atsaka: Turamies! Nē, viņa neslēpjnotiekošo – Gunara arvien dziļāku ieslīgšanuAlcheimera slimības aizmirstības valstībā unviņas pašas sirds vainas, bet viņa nesūdzas,viņa nekad nav sūrojusies, vaimanājusi. Kāviņa tiek ar visu galā?!29. jūnija pēcpusdienā man piezvana ŠleseruMaija (dzejniece Maija Meirāne), saka: Vai tujau zināji? – Ko? prasu, bet nu jau ar bailēm.Miris Gunars, Maija saka. Pirmā sajūta – nē,tas taču nevar būt, cik nesen Gunars vēl „turējās”!Mazpamazām, kā caur miglu taustoties,augšup izceļas aptveršana – jā, tas IRnoticis. Ir smagi un arī it kā neizskaidrojamiviegli reizē, sajūta – Gunars nu ir vieglsun brīvs.No Jautrītes uzzinu, ka jau no šī gada maijabeigām Gunaram sākusies strauja lejupslīde.Visa ģimene piedzīvojusi vēl vienu brīnišķīgukopības nedēļu, pēc tam Gunara pēdējānedēļa, jau kā aizgrimstot, pēdējie elpasvilcieni…* * *Mūsu pazīšanās jau daudz vēlākajos gados,kad tikšanās bija daudz retākas un es bijuaktīvi iesaistījusies dvēseles izzināšanas procesā,ar Gunaru, psiholoģijas mācībspēku,sarunās šīs jomas jautājumi tomēr nekad netikaskarti. Reiz gan viņam tieši vaicāju: Tevlaikam ir svarīgi sevi pierādīt caur sievieti?Viņš klusēja, vaibsti aizslēdzās.12