Maketa fails - Jura Žagariņa mājas lapas

sarakstīta pāri par 200 rindu gara recenzija,(to man atsūtīja). Gānās briesmīgā modē,raksta par visu ko, tikai ne – literatūru! TādsL. Purs forši 7 , un citā vēstulē piebilst: Ērmotilasīt tik totālu un neatlaidīgu sagrozīšanu,citātu tīšu aplamu pielietošanu, zākāšanos.Cilvēks tak pūlās vaiga sviedros 8 . Šajā vēstulēAnšlavs Eglītis precīzi raksturo metodes,ar kurām strādāja Latvijas kritiķi, izvērtējottrimdas rakstniecību – gan no konteksta izņemtucitātu interpretācija, gan apmelošanaun nozākāšana.Šodien ir iespēja izlasīt Laimoņa Pura versijupar raksta tapšanu un motivāciju pirmsgandrīz 50 gadiem. Kā atminas Purs, tolaikviņam radās nepatikšanas ar romānu Apsūdzētosols, kas 50. gadu beigās pēc vairākkārtējascenzūras tika publicēts žurnālā Karogsun asi kritizēts laikrakstā Literatūra unMāksla (1958.5.IV), bet no 1960. līdz 1962.gadam publicēts turpinājumos ASV žurnālāTilts. Redakcijas komentārā 1960. gada Nr.38./39. teikts: Laimoņa Pura romāns ļoti labiraksturo dzīves apstākļus dzimtenē, it sevišķispilgti tas parāda jaunatnes audzināšanasproblēmas, kādēļ daļu no šī darba publicējam„Tiltā”. Iespiestais publicēts bez saīsinājumiem,bet redakcija dara lasītājus uzmanīgus,ka tā nav visos jautājumos vienos ieskatosar autora izteiktām domām 9 . SavukārtASV iznākošajā laikrakstā Laiks literatūrkritiķisJānis Grīns publicēja rakstu „Kas tie tādiapsūdzētie?“ ar apakšvirsrakstu „Jāņa Grīnaraksts par Rīgas romānu, kas apsūdz komūnismarežīmu”. Ievadā Grīns uzsver, ka šimromānam uzmanību pievērsis ne jau tā aprobežotāsmākslinieciskās vērtības dēļ, bettāpēc, ka autors tagadējos Rīgas rakstniekosir izņēmums – kā baltais zvirbulis: – viņš tēloīstenību ne kā famozie „sociālistiskie reālisti”,bet kā kritiskā reālisma pārstāvis. LaimonisPurs atsedz un graiza šausmīgo korupciju,jaunatnes paklīšanu un skolas un vecākunevarību. (..) pirmais to uzdrošinājies– parādīt zagļus un korumpantus kā tipiskumasu parādību. Ar to viņš apsūdz arī pašukomūnistisko sistēmu. 10 Raksta nobeigumāJānis Grīns aicina rietumos dzīvojošos palūgtLatvijas draugiem, lai viņiem paciņās atsūtašo romānu. Šādu slavinājumu Rietumos LaimonisPurs nosauc par lielu nelaimi PadomjuLatvijā dzīvojošam rakstniekam. Rakstnieks7. Anšlava Eglīša vēstule Jānim Veselim. RTMM J.Ves6030168. Anšlava Eglīša vēstule Jānim Veselim. RTMM J.Ves6030189. Tilts 1960, 38./39:78.10. Jānis Grīns. „Kas tie tādi apsūdzētie?” Laiks Nr.57(1959.18.VII):3.taisnojas, ka, piemēram, Dagnija Zigmontevērsusies pret šiem slavinājumiem Maskavasizdotajā laikrakstā Ļiteraturnaja Gazeta,savukārt viņš izvēlējies pieklusināt rietumniekusar apvainojošu, feļetonisku, ironiskupublikāciju par Anšlavu Eglīti un nelegāli LaimoņaPura rokās nokļuvušo romānu MistersSorrijs (Anšlava brālis Vidvuds to nav spējispiedot Puram) un stāstu „Hello, Džon!“ 11 .Šī Laimoņa Pura šodienas liecība paplašinaskatījumu uz konkrēto precedentu, tāpat uzvisu saskarsmes ainu kopumā, kur kāds irupura lomā, bet jau nākamajā brīdī ir gatavspar sevi pastāvēt, apvainot, ironizēt, lai sevun sabiedrībai attaisnotos.1967. gadā izdevniecība „Liesma“ laiž klajāAndreja Upīša grāmatu Bezsaules noriets latviešuburžuāzijai un tās literatūrai emigrācijā.Par literāru vai literatūrkritisku šo darbunav iespējams dēvēt, jo sacerējuma pamatāir familiāra valoda, parupjš publicistisks stils,nesavaldīgas emocijas, apvainojumi un lojalitātestrūkums pret kolēģiem trimdā, kautUpīts ievadā nosolījies pēc iespējas vienkāršiun gaiši notēlot bēdīgās norises gaitu jauki 12 .Atsaucoties uz Arvīda Griguļa romānu Kadlietus un vēji sitas logā, kas, viņaprāt, ievērībascienīgs ar bagātīgākiem faktu, notikumu,autentisku protokolu un dzīvu cilvēkustāstījumu materiāliem saturā. (..) Arī tas ļotinoder, lasot tieši par emigrantu literatūru unto šķiru, kas to tādu izaudzēja 13 . Taču Grigulisliteratūru trimdā, Zviedrijā piemin tikaigarāmejot, galvenokārt tikai dažus literātus.Savukārt Andrejs Upīts savu, „latvju padomjukritiķa un vēsturnieka“, uzdevumu saredzkā vairākpakāpju darbu: 1) apvaldīt dabiskosašutumu un īgnumu pret to spalvasbrāļuformāciju, kas tik dziļi un nepiedodami apkaunolatvisku vārdu mākslu, mēģinādamineglīti aptraipīt savu pamesto dzimteni unsejā iespļaut savai mātei – tautai 14 ; 2) ar reālistiskasizziņas līdzekļiem parādīt, ka garāpavāju spalvas grafomānu pulkam trimdāir vēsturiski cēloņi; 3) parādīt, ka emigrantuspalvas kalpiņu pulks ir vairāk nožēlojams,nekā ienīstams, kam cēloņi meklējami jau šorakstnieku kalpošanā pirmskara buržuāzijai.Tad seko Upīša retorisks jautājums, kas atspoguļogan autora domāšanu, gan izteiksmi,neizvēlīgo leksiku, gan šī apcerējuma pamatproblēmu:Vai tad brīnums, ka aizbēgušais,divkārt atrofējies deģenerātu slānis savāsnetīrās rokās sakrampētu patura paša11. Laimonis Purs. Aizejot atskaties. Rīga 2006:232.12. Turpat: 10.13. Andrejs Upīts. Bezsaules noriets latviešu buržuāzijaiun tās literatūrai emigrācijā. Rīga: Liesma, 1967:9.14. Turpat.26