Maketa fails - Jura Žagariņa mājas lapas

niecības ES telpās vairāki prominenti Latvijasvēstures speciālisti sarunā ar Briselē mītošajiemlatviešiem dalījās pārdomās par to,kā pēdējās desmitgadēs mainījusies vēsturesizglītība Latvijā un citur pasaulē, kādi irtās mērķi šodien un kādi izaicinājumi sagaidāminākotnē. Sarunā piedalījās vidusskolumācību grāmatu autors Valdis Klišāns, Izglītībasinternacionāles (Education International,Inc.) pētniecības koordinators Guntars Catlaksun vēstures doktors Gints Apals.KĀ MAINĪJUSIES VĒSTURES IZGLĪTĪBA? –Latvijā neviens mācību priekšmets nav piedzīvojistik dramatiskas pārmaiņas kā vēsturesizglītība, uzsvēra Valdis Klišāns. To ceļu,ko Rietumvalstis gāja 40 gadus, pārvarējām20 gados. Ir mainījusies cilvēku domāšanapar vēstures izglītību, izstrādātas jaunas grāmatas,radīta centralizētā eksaminācijas sistēma.90. gadu sākumā, kad aizliedza padomjulaika vēstures grāmatas, skolās izmantojapirmskara laika mācību materiālus, piemēram,Frīda Zālīša un Arveda Švābes grāmatas.Meklējot ceļu uz nākotni, notika atgriešanās20. gados, kad populāri bija tāditēli kā „zelta laiki” un „verdzības gadsimti”.Vēlāk parādījās jauna, modernāku grāmatupaaudze, kuru autori jau bija Latvijas Universitātesmācībspēki. Šīs grāmatas atveidojaRietumu 60. gadu grāmatu stilu, proti, tajāsdominēja autoru teksts, kurš tika papildinātsar attēliem. Šobrīd tiek izmantotas jau trešāspaaudzes mācību grāmatas, kuras Rietumuskolās ienāca 80. gados un ir veidotas pēccita principa, proti, tajās tiek sniegts plašākslaikmeta raksturojums, atspoguļojot modi,sadzīvi, ģimeņu tradīcijas. Šīs grāmatas ir interaktīvākas.Tās dod skolēniem iespēju domātlīdzi un veidot savu viedokli.Problēmas pārmaiņu procesā galvenokārt irsaistītas ar apgūstamā vēstures materiāla apjomuun saturu. Jautājums par Latvijas vēsturesmācīšanu ir kļuvis ļoti politizēts. Sabiedrībaun masu mediji uz šo problēmu skatās ļotipopulistiski. Par ideālu tiek uzskatīta vēsturesmācīšana 20. gs. 30. gadu stilā, neieklausotiespedagoģijas speciālistu viedoklī, kuriuz šo jautājumu skatās plašāk, proti, kā efektīgākorganizēt mācību laiku un panākt labākuvispārējo rezultātu. Pastāv milzīga plaisastarp vēstures akadēmisko zinātni, pedagoģijuun sabiedrības vēsturisko apziņu jeb vēsturespieprasījumu. Lai arī pieejami modernimācību līdzekļi un metodiskās vadlīnijas, novecojošaispedagogu sastāvs tās nereti ignorē,neizprotot to jēgu. Negatīvu iespaidu uzmācību procesa kvalitāti atstāj arī vispārējaisnaidīgums pret valdību un pat valsti, kā arīpedagogu niecīgais atalgojums un zemaissabiedriskais prestižs.Informācijas laikmeta ietekmē ir mainījusiesarī bērnu pasaules uztvere. Digitālā paaudzegrāmatas vairs nelasa un uzskata, ka zināšanaspar vēsturi var iegūt no filmām, tādāmkā „Kalnietis” un „Gredzenu pavēlnieks”. Zināšanasir fragmentāras, piemēram, I un IIPasaules kara notikumi saplūduši vienā tālā,seno laiku notikumā; daži uzskata, ka Hitlersun nacisti ir Holivudas izdomāti varoņi. Tačutā nav tikai Latvijas problēma, jo jautājums,kā veidot skolniekiem saprotamu un vienlaikusattīstību veicinošu mācību materiālu, irglobāla rakstura izaicinājums.KĀ PĀRMAIŅAS VĒRTĒJAMAS UZ RIETUMUDEMOKRĀTISKO VALSTU FONA? – SituācijuLatvijas izglītības sistēmā, tajā skaitā vēsturesapmācībā, nav nepieciešams dramatizēt,atzina Guntars Catlaks. Kadru sagatavošanair labi nostādīta – šobrīd iespējas apgūt vēstureszinātni un pedagoģiju ir daudz plašākasnekā padomju laikā. Cits jautājums, vaijaunie speciālisti nonāk skolās? Pedagoģijumācās ne jau tamdēļ, lai kļūtu par skolotājiem,bet gan lai iegūtu zināšanas. Dramatiskisamazinoties skolēnu skaitam, krītas arīpieprasījums pēc pedagogiem, un skolotājudarba zemais prestižs nav tikai Latvijas problēma.Ja runājam par skolotāju darba kvalitāti,jāņem vērā, ka pedagogs ir dzīva būtne unka viņā arī ir emocijas. Pedagoģiskā autonomijair svarīga lieta. Uztraucoši drīzāk ir tas,ka valsts nerūpējas par pedagogu tālākizglītību.Pirms runāt par vēstures izglītības mērķiemun saturu, ir jāizprot, ka savā pirmatnējāfunkcijā vēsture ir stāsts, kas vērsts pagātnē,bet domāts mūsdienu cilvēkam, lai izstāstītubūtiskas lietas: kas mēs esam, no kurienesnākam un kurp ejam? Šādā veidā vēstureir attīstījusies mākslas virzienā un, atkarībāno cilvēku rīcībā esošajiem līdzekļiem, ir mainījiestās komunikācijas veids – no mutvārduvēstījuma pie grāmatām un tālāk pie attēliemun filmām. Taču tas joprojām ir emocionālsvēstījums par reāliem vai iedomātiemnotikumiem. Mainās tikai tehnoloģijas unuztvere. Jaunā paaudze labprāt skatās filmasBaigā vasara un Rīgas sargi. Būtībā tā ir tāpati informācija, ko mēs, vecākā paaudze, iegūstam,lasot Ulmaņlaika vēstures grāmatas,kas nebija zinātniski pamatotākas.19. gs. beigās vēsture turpināja attīstīties jaukā zinātnes joma. Radās vēstures zinātniekukorpuss un tika radītas specifiskas metodesnotikumu analīzei. Visas šīs darbības mērķis– noskaidrot patiesību, meklējot objektīvo,šķirot to no subjektīvā. Vēsture var tikt32