You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
ir daudz sufiju, kas sludina iecietību. Un tas<br />
nav grēks, ka viņiem ir daudz bērnu, kamēr<br />
serbi no kalnainās Kosovas pakāpe niski pārvietojās<br />
uz auglīgo Moravas ieleju, un tur –<br />
no Belgradas līdz Nišai un Kraguje vacai – ir<br />
serbu tēvzeme, viņu mājas, ko neviens negrasās<br />
atņemt.<br />
Kad rakstu šīs rindiņas, Kosovas statuss – neatkarība,<br />
ierobežota patstāvība, pārejas periods<br />
NATO paspārnē – vēl nav noskaidrots,<br />
jo Krievija, kas „no laika gala” akli aizstāv<br />
Serbiju, spurojas pretim. Skaidrs ir tikai tas,<br />
ka savstarpējais naids ir kvēlošs. Albāņi vīsta<br />
dūri, izdzirdot runājam kaut dažus vārdus<br />
serbiski, un serbi savukārt necieš pat albāņu<br />
smaku...<br />
Raksta autors Franks Gordons (vidū) ar Latvju<br />
Dievtuŗu sadraudzes pārstāvi Maiju Medni un<br />
emeritēto vēstures profesoru Andrievu Ezergaili 3<br />
x 3 nometnē Ņujorkas Katskiļu kalnos 2005. VIII.<br />
22<br />
***<br />
Visbeidzot – armēņi un azeri. Es te nepieskaršos<br />
1915. – 1918. gadu genocīdam<br />
Turcijas austrumos, kam par upuri krita<br />
pusotra miljona armēņu. Tas, tāpat kā holokausts,<br />
ir neizsmeļams temats. Vērts pakavēties<br />
pie šaurāka aspekta – nebei dzamā<br />
konflikta Aizkaukāzā starp turienes armēņiem<br />
un turkvalodīgajiem azeriem – pie kam<br />
ne tikai Kalnu Karabahas jeb Arca has, bet<br />
ari Nahičevanas, Zangezuras un citu strīdīgu<br />
teritoriju dēļ. Arī te naids ir drausmīgs,<br />
dziļi iesakņojies. Un tikai Sta ļina, Hruščova,<br />
Brežņeva satrapu dzelžai nais tvēriens neļāva<br />
kaislībām kļūt par asins dzīrēm. Tas pat<br />
nav strīds starp kris tietību un islāmu, tas<br />
ir konflikts starp di vām mentalitātēm. Kad<br />
man lika zubrīt VK(b)P vēstures īso kursu un<br />
Staļina biogrā fiju, nācās uzzināt par 1905.<br />
gada tatāru-armēņu slaktiņu (tataro-armjanskaja<br />
rezņa). Par tatāriem toreiz dēvēja<br />
islamticīgos tur kvalodīgos Aizkaukāza iedzīvotājus,<br />
kamēr šie cilvēki sevi „apzinājās” par<br />
azerbaidža ņiem tikai 1918. gadā. Viņi slaktēja<br />
armē ņus, armēņi slaktēja viņus laikposmā<br />
no 1918. līdz 1921. gadam pa vairākiem<br />
lā giem, nesaudzējot ne sirmgalvjus, ne bērnus.<br />
Padomju Savienībā bija divas pilsētas – Odesa<br />
un Baku, kuŗu iedzīvotāji sevi uzska tīja par<br />
odesītiem un „bakinciem”, urban multiethnic<br />
community. Odesā bija kopī bas sajūta<br />
starp krieviem, žīdiem, grieķiem, Baku – starp<br />
azeriem, armēņiem, krieviem. Bet otrajā gadījumā<br />
tas bija pašapmāns: azeri apskauda<br />
izveicīgākos armēņus, un 1990. gada janvārī<br />
sarīkoja asiņainu grau tiņu, iejaucās padomju<br />
tanki un savukārt krita daudzi azeru civiliedzīvotāji.<br />
Vārdu sakot, Baku armēņu kopiena<br />
– ap 400 000 cilvēku kļuva par bēgļiem.<br />
1958.gadā, kad es kā nesen dzimušās Rīgas<br />
Balss žurnālists viesojos pie vēl jaunākās vakara<br />
avīzes Večernij Baku kolēģiem, viņi man<br />
par godu sarīkoja banketu. Tie bija pārsvarā<br />
jauni, visi, protams, partijas biedri. Kad pajautāju,<br />
vai viņi apgraiza savus dē lus, viņi<br />
korī atbildēja: Protams, kā tad citādi! Tātad<br />
tomēr musulmaņi. Un kad jautāju, kā viņus<br />
sauc, atskanēja viscaur turciski, „pagāniski”<br />
vārdi, piemēram, Al parslans, kamēr<br />
Mehmedu bija maz.<br />
Un tagad, kad pagājis gandrīz vai pusgadsimts,<br />
tīmeklī visos armēņu portālos atskan<br />
tramīgas balsis – sak, mums pretim stāv<br />
visa turciskā pasaule (the Turkic World) no<br />
Ankaras līdz Astanai (Kazachstānas galvaspilsētai)<br />
un mūsu vienīgais balsts ir mūsu<br />
diaspora: pašā Armēnijā trīs miljoni, Mas kavā<br />
vien – miljons, Losandželosā vēl mil jons!<br />
Te vērts atgādināt kādu interesantu epizodi.<br />
1970. gada augustā, Brežņeva valdīšanas zenītā,<br />
es sēdēju kādā Erevanas kafejnīcā. No<br />
terases pavērās lielisks skats uz ielejā izpletušos<br />
Armēnijas galvaspilsētu, un caur dūmaku,<br />
Turcijas teritorijā, rēgojās armēņu svētais<br />
kalns – Ararats. Man blakus sēdošais pasirmais<br />
armēnis šķendējās, ka visi plūstin plūst<br />
uz Erevanu, kamēr lauki tukšojas. Rādīdams<br />
uz pavisam tuvo aizrobežu, viņš man teica:<br />
Skaties – viena vienīga atombumba – un mēs<br />
esam pagalam!<br />
Savdabīgā griezumā arī te varētu teikt: di vas<br />
pasaules – un nedzēšams naids. □
Change language