Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
Uldis Bērziņš<br />
SUNS, VED SEVI SAITĒ!<br />
Es sākšu no tā, par ko mums šodien jārunā,<br />
un ātri pāriešu pie tā, ko man runāt visvairāk<br />
gribas un pašam šķiet visbūtiskāk.<br />
Lai apvaldītu rijīgo, zaglīgo, plēsīgo zvēru<br />
sevī, ir vajadzīga stipra saite, citkārt pat ar<br />
asiem nešpetniem ilknīšiem tuvu pie kažoka.<br />
Lai nākamībā nodrošinātos pret iek šējiem<br />
konfliktiem mūsu sarežģīti uzstruk turētajā<br />
sabiedrībā, mums vajadzīga vis garlaicīgākā<br />
likumu diktatūra, kas ar sviru, smilšu maisiņu<br />
un asas adatas palīdzību novērstu pat<br />
arī to veiklāko slēpšanos aiz likuma “burta”.<br />
Visvairāk to vajaga man. I šodien vēl esmu<br />
lepns, kā mežsargs un mi licis paņēma mani,<br />
jaunu puiku, līdzi malu medībās – “šis neries<br />
nereizē!” Ja viņi aici nātu mani augstā amatā<br />
vai uz citiem tam līdzīgiem piedzīvojumiem<br />
– kur ņemt dūšu, lai bezkaunīgi atteiktos? I<br />
šodien man gri bas visur braukt bez biļetes,<br />
visur tikt iekšā par brīvu. Ja es tāds būtu<br />
viens, to jūs va rētu viegli pieciest. Bet tak nē<br />
– visi klases puikas mēs uzaugām ar tādām<br />
jautri spor tiskām idejām! Ja tas bija kolhozs<br />
– tā bija dubultā grāmatvedība, ja Rakstnieku<br />
savie nība – tie bija sakari, kas palīdzēja izkarot<br />
privilēģijas savējiem, glābt savējos no<br />
nepa tikšanām. Mēs necienījām un nemīlējām<br />
ne Staļina Konstitūciju, ne “svešo valsti”,<br />
kura ar likuma burta un revolūcionārās sirdsapziņas<br />
palīdzību gādāja par savu priviliģēto<br />
slāni un savu politisko komfortu. Mēs tik mēr<br />
plēsāmies ar savējiem, un krāpām un mīlējām<br />
viņus. Tā bija īsta, aizraujoša dzīve, tas<br />
bija skaisti, bet tā vairs neiet, ja negri bam,<br />
ka šodien un rīt citi sauc šo valsti par svešu –<br />
tie, kuri par ministriem netiek, ku riem drošs<br />
trumpis var būt tikai dubultā grāmatvedība<br />
un trejkāršā draudzība. Ja šīs valsts, šīs sabiedrības<br />
struktūras visādos administratīvos<br />
līmeņos paliek pie interešu nodrošināšanas<br />
kādiem vieniem, ja kādu vienu vai varbūt<br />
paši sava ekonomiskā un politiskā komforta<br />
nodrošināšanai droši ķeras pie aplinkiem<br />
grozījumiem likumdo šanā, tās neko nespēs<br />
prasīt no kādiem “otriem” – vienīgi kukuli.<br />
Zaļās, zaglīgās jaunības ieaudzinātā bezbiļetnieka<br />
morāle un ilgas pēc gardāka ku mosa<br />
nav vienīgais suns, kas man sevī jānovalda<br />
ar stipru saiti. Otrs ir – paštaisnība, skaistā<br />
pārliecība par sava Dieva, savas ticī bas, savas<br />
partijas, savas apdraudētās vai pat jau<br />
“malā nostumtās” tautas lielo tais nību. Tāda<br />
vai līdzīga pārliecība tūkstošiem reižu jau ir<br />
devusi vaļu vismežonīgākajiem instinktiem,<br />
un daudzās situācijās taisni barojusies no<br />
tiem. Paldies Dievam, mēs pēc sprādzienu<br />
vietām lūkojam vai nu ār zemju kartēs, vai<br />
vēsturē – pēc lielajām re volūcijām un “civilizāciju<br />
cīņas”, pēc krusta kariem un Krievijas<br />
pilsoņu kara. Islāma “pilsoņu karos” drīz pēc<br />
Pravieša nāves bija spēcīgs grupējums - haridžīti,<br />
kuru vārds palicis vēsturē kā iracionālas<br />
asinskāres ap zīmējums. Haridžīti parasti<br />
sodīja ar nāvi katru musulmani, kam nebija<br />
laimējies pie derēt viņu kustībai – arī sievietes.<br />
Varētu likties dīvaini, ka haridžītu vardarbība<br />
nevērsās pret kristiešiem, pret jūdiem. Arī<br />
vecās arābu elkdievības sekotājiem vēl palika<br />
iespēja pieņemt haridžītu identitāti un<br />
stāties viņu pulkos. Iznāca tā, ka vieglāk un<br />
saldāk bija apkaut „ķecerus”, kuru ticība šķīrās<br />
tikai niansēs. Arī mūsdienās naids visbiežāk<br />
par savu upuri izvēlas vismaz ģeogrāfiski<br />
tuvākos. Ne albāņi, ne serbi nemeklēja nīst<br />
mūs, tālos ziemeļniekus. Viņi atrada savus<br />
upurus tajā pašā ciemā, tajā pašā ielā. Serbi,<br />
horvāti un bosnieši runā un raksta vienā valodā<br />
– ar nelielām dialektā lām niansēm, ne<br />
vairāk. No naida visspēcības viņus neglāba<br />
arī samērā lielais jaukto laulību skaits. Hutu<br />
un tutsi divās Āfrikas valstiņās – Ruandā un<br />
Burundi arī runā vienu un to pašu valodu.<br />
Jaukto laulību bija samērā daudz, un 1994.<br />
gadā bendes lika saviem ciltsbrāļiem – vīriem<br />
un dēliem no galināt savas sievas, mātes un<br />
vecmāmiņas. Ja kāds tautietis atteicās klausīt,<br />
tad hutu „nacionālās atmodas” aktīvisti<br />
tiesāja viņu pēc savām tiesām gluži kā senie<br />
tuksneša haridžīti.<br />
Mēs te ziemeļos savukārt zinām – mīli savu<br />
tuvāko kā sevi pašu. Un pat – mīliet savus<br />
ienaidniekus! Šie imperatīvi mums nav traucējuši<br />
periodiski pārvērsties satrakotu suņu<br />
barā. Suns, ko esam rātnu veduši sevī pie saites,<br />
pēkšņi izraujas ārā, sakož, saplosa. Tas<br />
ir drausmīgs morāls kritiens, vai ne – bet ir<br />
kādi mehānismi mūsos, kas liek mums nevis<br />
kaunēties un nožēlot, bet gluži otrādi – mīlēt<br />
sevi šajā brīdī. Savu naidu mēs tūlīt glorificējam<br />
un vēlāk – romanti zējam.<br />
Kādas man pašam ir garantijas pret iepriekš<br />
neparedzamu morālu kritienu? Piemēram<br />
- kā es izturētos uz grimstoša kuģa? Es nu<br />
jau gandrīz visu mūžu esmu baidījies izrādīties<br />
savas cilvēka būtības necienīgs taisni<br />
kādā katastrofālā situācijā. Viss, ko tieši vai<br />
netieši esmu par sevi uzzinājis – nu kaut vai<br />
18
Change language