Untitled - Jura Žagariņa mājas lapas

zemju tautiešu iepazīstināšanu ar LPSR kultūru,ekonomiku un sociālistisko dzīves veiduPSRS tautu brālīgajā saimē” no vienas pusesun Padomju Latvijas sabiedrības informēšanu,par ārzemēs dzīvojošo latviešu progresīvosniegumu kultūras un sabiedriskajā dzīvēno otras puses.Trimdas laikrakstos 6 ir uzminēti neoficiālieKKS uzdevumi: 1. Trimdas latviešu organizācijuapkarošana. 2. Kara noziedznieku atmaskošana.3. Trimdinieku ietekmēšana padomjusistēmai vēlamā garā. 4. Informācijasizplatīšana par „sasniegumiem“ PadomjuLatvijā. 5. Latvijā radīto „kultūras vērtību“un padomju valdībai vēlamu publikāciju izplatīšanurietumos. 6. Informācijas vākšanatiešā sadarbībā ar VDK jeb KGB.Viens no KKS darbības atklātajiem mērķiem,kas tika regulāri uzsvērts KKS publikācijās,konferencēs un plēnumos, bija trimdastautiešu iesaistīšana starptautiskajā „mieracīņā“, savukārt trimdas latviešu lielākāsorganizācijas dažādi atbalstīja ideoloģisku,ekonomisku un militāru cīņu pret komunismuvisā pasaulē. Neraugoties uz to, ka KKSaktivitātēs iesaistījās daudz trimdas tautiešu,viņu iesaistīšana „miera cīnītāju“ kustībā nekadnetika panākta. 7Kandidātu atlase iesaistīšanai KKS bija sarežģītsprocess. 8 Vispirms konsultējās arRakstnieku savienības, Mākslinieku savienības,Zinātņu akadēmijas partijas komitejusekretāriem, kā arī Latvijas komjaunatnescentrālkomiteju, un tad veidoja sarakstus, kurusiesniedza Latvijas VDK Izlūkdaļai, kas pēcattiecīgas saskaņošanas ar Pretizlūkošanasun Novērošanas daļu vadību tos atsūtīja atpakaļ.Parasti daži kandidāti bija izsvītroti,daži pielikti klāt. Galīgo akceptu Komitejassekciju sastāvam deva LKP CK Ārējo sakarunodaļa. Tikai pēc tam, kad šī saskaņošanabija pabeigta, KKS darbinieki vērsās piekandidātiem un uzaicināja darboties attiecīgāssekcijās (Literatūras, Mākslas, Mūzikas,Jaunatnes, Teātra u.c.). Parasti atteikumunebija. KKS sekciju kadru sarakstā gadu gaitāiezīmējas tā laika oficiālās kultūras dzīvesautoritātes – rakstnieki, mākslinieki, mūziķi,aktieri, režisori. 1965. gadā tika nodibinātaKKS Literatūras sekcija. Pirmo sekcijas dibinātājuvidū bija rakstnieki un dzejnieki – JānisAnerauds, Ilgonis Bērsons, Miervaldis Birze,6. Laiks 1975.5.II; Austrālijas Latvietis Nr.13637. Ģērmanis, Uldis. Zināšanai. Par mūsu un padomjulietām. Stokholmā: Ziemeļzvaigzne, 1986:121.8. Saruna ar Jāni Aneraudu 2004.gada februārī.Pieraksts Evas Eglājas-Kristsones personiskajā arhīvāArvīds Grigulis, Žanis Grīva, Jānis Kalniņš,Mirdza Ķempe, Zigmunds Skujiņš, OjārsVācietis, Andris Vējāns, Imants Ziedonis u.c.Imanta Auziņa apcere „Dažas atmiņstundas”dod ieskatu par sistēmu, kādā tika organizētastrimdas un Latvijas rakstnieku tikšanās.Piemēram, fragments: Vasaras sākumā 9 Rīgāciemojās Anglijā dzīvojošais latviešu prozaiķisGuntis Zariņš. Tas bija pirmreizīgs notikums,jo pie mums no svešatnes atbraucadiezgan pazīstams (ne jau mums) rakstnieks.Man piezvanīja Jānis Anerauds no Kultūrassakaru komitejas: – Guntis Zariņš izteicis vēlēšanostikties ar tevi. Esot lasījis tavu krājumu,gribot parunāties… – Neiešu. Man navpieejama neviena viņa grāmata. Es taču būšumuļķa lomā. Ko es teikšu? – Hm… Grāmatues tev iedošu. Romānu „Mieles“. Viņš atvedisto tev. Tikai pēc tam gan atdod atpakaļ.– Labi. Izlasīju romānu. Tas Guntis neapšaubāmiir rakstnieks, esot vēl piecas grāmatas.Sākumam pietiks. Devos uz viesnīcu „Rīga“.Tikāmies kā veci paziņas – tas bija viesa nopelns.Un nedomāju, ka ciemos iedzertās glāzītestur ko nozīmēja. Guntis bija sirsnīgs cilvēks,dzīvs un kustīgs. Devāmies pusdienās,kur mūs gaidīja Jānis Anerauds un ImantsLešinskis. Pirmo reizi tādā diplomātiskā līmenīnonācis, ar interesi vēroju un klausījos,pats bilzdams pa vārdam. Paēdām, druskuiedzērām. Tikai uz saulainās ielas, kad palikāmdivatā, Guntis pēkšņi teica: – Imant, tājau pulkā neko prātīgu nevar parunāt. Esatbraukšu nākamvasar, tad aizlaidīsim kautkur uz Vidzemes jūrmalu un izrunāsimiespēc sirds patikas… Bet pagaidām lasi manuapceri par latviešu dzeju un taviem „Zilajiemgriestiem“. Tu esi eksistenciālists, vai tas tevpatīk vai ne… 10Kāda no Auziņa atmiņu epizodēm raksturoatbildīgā VDK darbinieka Imanta Lešinskadarba stilu, sadzīviskos apstākļos individuālinovērojot rakstnieka reakcijas un novērtējotpiemērotību KKS darba uzdevumiem.Pēc Gunta Zariņa aiziešanas Lešinskis uzaicinājisAneraudu un Auziņu doties pie viņa uzJūrmalu iedzert šampanieti. Auziņš tajā laikāstrādājis laikrakstā Padomju Jaunatne, untieši tajā laikā laikraksts gatavojās publicētkaut ko no emigrācijas autoriem, tāpēc sarunaar KKS vadītāju būtu tieši laikā. Pie ImantaLešinska viņi nosēdēja gandrīz līdz rītam. Kāatceras Imants Auziņš, redakcijai neko nesadabūju,bet toties nokļuvu karstā diskusijā.Ārēji tā bija diezgan mierīga, jo Lešinskis ru-9. 1965.gada martā10. Auziņš, Imants. „Dažas atmiņstundas”.Varavīksne 199419