Rokasgrāmata par ANO - Latvijas Republikas Ārlietu Ministrija

vēstnieki. Lai palielinātu Ģenerālās asamblejas demokrātisko leģitimitāti,tiek diskutēts par nepieciešamību pēc EDSO vai NATO parauga ieviestparlamentāro asambleju, un tā darbotos kā divu palātu institūcija.2005. gadā savā reformu ziņojumā Kofi Annans kā problēmu uzsvēraĢenerālās asamblejas pievēršanos pārāk plašam jautājumu lokam, kautbūtu jākoncentrējas uz mūsdienās būtiskāko – starptautisko migrācijuun vispārējas pretterorisma konvencijas izveidi. Annans ziņojumāiesaka: pilnveidot Ģenerālās asamblejas darbību, komiteju struktūru unprocedūras, stiprināt asamblejas prezidenta nozīmi un varu, palielinātpilsoniskās sabiedrības nozīmi, izveidot mehānismu komiteju lēmumuvēlreizējai izvērtēšanai, lai samazinātu mandātu skaitu, kam nav finansiālaseguma, kā arī racionalizēt ANO Sekretariāta mikromenedžmentu.(Par Ģenerālās asamblejas nozīmi ANO sistēmā sk. arī nodaļā „ANOsistēma”.)ANO Cilvēktiesību komisijas reformaANO Cilvēktiesību komisija ir nokļuvusi kritikas degpunktā. Tāsdarbība vai bezdarbība ir kļuvusi par iemeslu nopietnām diskusijām, unsituācijas uzlabošanai būtu nepieciešams nopietns vairākpakāpju reformuplāns. Komisijas nopietnākā problēma ir tā, ka daudzām no tās 53dalībvalstīm, piemēram, Sudānai, Kubai, Zimbabvei, Pakistānai, Kongo,Lībijai, Alžīrijai, Vjetnamai, pašām ir nopietni cilvēktiesību pārkāpumi.Cilvēktiesību komisija nav spējusi pieņemt kritiskas rezolūcijas saistībāar Ķīnu, Zimbabvi un Krieviju (Čečenijas jautājumā), turklāt par dažāmrezolūcijām diskusiju nav bijis vispār.Arī Latvijai attiecībās ar ANO Cilvēktiesību komisiju ir izveidojusiessāpīga pieredze, un tā pamatā tiek raksturota kā „politiskais tirgus”. Proti,Latvija 2004. gadā uz vienu vietu kandidēja kopā ar Azerbaidžānu, tomērpar Cilvēktiesību komisijas locekli nekļuva. Latvijas Republikas Ārlietuministrs Artis Pabriks intervijā žurnālam „Rīgas Laiks” toreizējo situācijuraksturojis šādi: „Mums vajadzēja laikam 28 balsis, mutiski mums atbalstuRokasgrāmata par ANO103