Rokasgrāmata par ANO - Latvijas Republikas Ārlietu Ministrija

samērojami ar iepriekš minēto pašaizsardzības principu: spēka lietošanateritoriālu pretenziju gadījumā, nojaušot potenciālu uzbrukumu, arīpolitisku norišu attīstības apstādināšanai tā dēvētajā ietekmes zonā u. c.Valstis ANO vēsturē nereti mēģinājušas pamatot savu rīcību ar Statūtu51. pantu, radot preventīvās pašaizsardzības, humanitārās intervencesun citus fenomenus, kas Statūtos nav minēti. Piemēram, 1986. gadā, kadASV gaisa spēki bombardēja Lībiju, atbildot uz Lokerbijas terora aktu –teroristu uzbrukumu ASV pilsoņiem –, šī rīcība saskaņā ar ANO Statūtiemtika klasificēta kā ASV pašaizsardzība. Daudzas valstis šo interpretācijuneatbalstīja, tomēr piemērs labi ilustrē valstu tendenci paplašinātpašaizsardzības ideju loku ārpus Statūtu 51. panta burtiskajām robežām.ANO Statūtu 51. pantsŠie statūti nekādā mērā neaizskar neatņemamās tiesības uzindividuālo un kolektīvo pašaizsardzību, ja notiek bruņotsuzbrukums organizācijas dalībvalstij, līdz tam laikam, kamērDrošības padome neveiks pasākumus, kas nepieciešami starptautiskāmiera un drošības uzturēšanai. [..](Par ANO Statūtiem sk. arī nodaļā „ANO sistēma”.)Starptautisko tiesību attīstīšana un kodifikācijaANO, tāpat kā Tautu Savienībai, ir būtiska nozīme starptautisko tiesībujomas definēšanā, kodificēšanā (sistematizēšanā) un tālākattīstīšanā.Par šo jomu primāri atbildīga ir ANO Ģenerālās asamblejas 1947. gadāizveidotā Starptautisko tiesību komisija. Komisija tiekas reizi gadā, un toveido Ģenerālās asamblejas ievēlēti 34 locekļi. Komisijas pārstāvji ir augstikvalificēti starptautisko tiesību eksperti, kas tiek ievēlēti uz pieciem gadiemun darbojas kā individuālas personas, nevis kā savu valdību pārstāvji.Komisijas uzdevums ir sagatavot starptautisko tiesību kodifikācijuprojektus atsevišķās nozarēs. Jautājumus izvēlas gan komisija pati, gantos komisijā iesniedz Ģenerālā asambleja vai Ekonomikas un sociālo lietuRokasgrāmata par ANO49