Vidzemes Augstskolas 5. Studentu pētniecisko darbu konferences ...

Ievads
Termins ‘apgrozāmie līdzekļi’ ir vairāk grāmatvedības jēdziens, to attiecina uz bilances posteņiem,
toties finanšu vadības sfērā grozāmos līdzekļus ir pieņemts dēvēt par bruto–apgrozāmo kapitālu (Van
Home, Wachowicz, 2008). Bruto–apgrozāmais kapitāls atspoguļo uzņēmuma investīcijas apgrozāmajos
aktīvos: naudas līdzekļi, vērtspapīri, debitoru parādi, produkcija, krājumi un citi uzņēmuma līdzekļi,
kas savu vērtību pilnībā pārnes uz uzņēmuma vērtību periodā īsākā par gadu. Lai nodrošinātu raitu
uzņēmuma darbību, uzņēmumam ir jāizmanto finansējums, kas faktiski nodrošina to ar nepieciešamo
apgrozāmo līdzekļu apjomu, tādējādi virzot darbību uz priekšu. Mazam uzņēmumam par galveno
ārējo finansēšanas avotu bieži vien kalpo īstermiņa saistības. Šiem uzņēmumiem nav iespēju tikt pie
ilgtermiņa finanšu instrumentu tirgus, izņemot aizdevumus, kas ir nodrošināti ar ieķīlāto nekustamo
īpašumu (Van Home, Wachowicz, 2008). Lielāks un strauji augošs uzņēmums tāpat izmanto īstermiņa
saistības savas uzņēmējdarbības finansēšanai. Tādēļ uzņēmumu finanšu vadītāji un citi uzņēmuma
darbinieki velta būtisku daļu sava darba laika, lai plānotu un racionāli pārvaldītu apgrozāmo kapitālu.
Prasmīgas apgrozāmā kapitāla pārvaldes pamatā ir lēmuma pieņemšana divos pamatjautājumos:
noteikt optimālo investīciju līmeni apgrozāmajos aktīvos un noteikt atbilstošu līdzsvaru īstermiņa un
ilgtermiņa avotu apgrozāmo līdzekļu līmeņa saglabāšanai (Van Home, Wachowicz, 2008). Šie lēmumi
ir atkarīgi no vadības izvēlētā kompromisa starp ienesīgumu un risku. Apgrozāmo līdzekļu līmeņa
pazemināšana parasti pozitīvi ietekmē ienesīgumu no kopējiem aktīviem. Jo lielāks ir īstermiņa saistību
īpatsvars kopējā saistību summā, jo lielāka ir uzņēmuma rentabilitāte, ar nosacījumu, ka izdevumi par
piesaistīto īstermiņa finansējumu nepārsniegs izmaksas par ilgtermiņa finansējumu. Neskatoties uz
to, ka procentu likmes par īstermiņa aizdevumiem dažreiz ir augstākas nekā likmes par ilgtermiņa
aizdevumiem. Pat ja īstermiņa procentu likmes ir augstākas, tas, visticamāk, būs īslaicīgi. Ilgā laika posmā
procentu maksājumu par ilgtermiņa saistībām pārsniegs maksājumi par īstermiņa aizdevumu, kuru
būs nepieciešams refinansēt termiņa beigās (Van Home, Wachowicz, 2008). Turklāt īstermiņa saistību
izmantošana, pretstatā ilgtermiņa saistībām, var dot lielāku peļņu, jo laikposmos, kad finansējums
nebūs vajadzīgs, parāds tiks dzēsts.
Pētāmais objekts darbā ir ražošanas uzņēmums SIA „Šūšanas Fabrika”. Darba mērķis ir izpētīt
apgrozāmo līdzekļu finansēšanas iespējas un atrast metodes ar kuru palīdzību sabiedrības ar ierobežotu
atbildību (turpmāk SIA) vadība varētu pareizi novērtēt esošo un izvelēties piemērotāko apgrozāmo
līdzekļu finansēšanas stratēģiju.
Darba uzdevumi ir: noteikt apgrozāmo līdzekļu finansēšanas stratēģiju veidus SIA; izpētīt apgrozāmo
līdzekļu finansēšanas pēc kapitāla izcelsmes SIA; uz pētāmā objekta pamata atrast vai izveidot apgrozāmo
līdzekļu finansēšanas metodes SIA, sakņotas apgrozāmo līdzekļu finansēšanas teorijā.
Uzņēmumā pastāv vairākas iespējas, kā finansēt apgrozāmos līdzekļus, tajās ietilpst: stratēģijas pēc
likviditātes riska apjoma, apgrozāmā kapitāla apmērs, nākotnes attīstības prognozes, kapitāla izcelsme
un tā cena u. c. Par stratēģijas izvēli, finansējot apgrozāmos līdzekļus, uzņēmuma vadībai ir jālemj
pašai. Fundamentāli ir zināt katras stratēģijas pozitīvās un negatīvās puses un samērot iespējamos
riskus ar konkrētā uzņēmuma darbību, lai stratēģijas izvēle būtu pamatota un apzināta. Pie tam, katram
lēmumam ir jābūt apsvērtam un argumentētam, lai tā īstenošanas gaitā nerastos doma atkāpties no
ieceres.
Metode
uzņēmuma racionāla finansējuma analīze, koriģējot pasīvu un aktīvu daļu un salīdzinot faktiska faktiskā
finansējuma cenu ar vidējo svērto statistisko likmi attiecīgās valūtās (skatīt pielikumā – 4. METODE).
Rezultāti
1. Apgrozāmo līdzekļu finansēšanas stratēģijas novērtējums pēc riska līmeņa ietver sevī divus
pamatprincipus: rentabilitāte mainās pretī likviditātei, un tās pieaugums palielina risku, tomēr
augsta likviditātes pakāpe ir saistīta ar lielo apgrozāmo līdzekļu apjomu uzņēmuma bilancē.
2. Lai uzņēmums saglabātu augsto augstu likviditātes normu, tam ir jāfinansē daļa apgrozāmo
līdzekļu no ilgtermiņa finanšu resursiem, tomēr šī rīcība ir raksturīga pie konservatīvās vai mērenās
apgrozāmo līdzekļu finansēšanas stratēģijas, tomēr, izvēloties agresīvu stratēģiju, šie finansēšanas
principi nesaglabājas.
3. Apgrozāmo līdzekļu finansēšanas stratēģija pārsvarā ir atkarīga no diviem faktoriem: vadības spējas
uzņemties risku (piesardzības) un kompānijas darbības īpatnībām, un nepastāv pilnīgi unikāla
stratēģija, kā arī nav absolūti nepareizas, ir tikai vairāk piemērotas un mazāk piemērotas ekonomikas
un uzņēmuma apstākļiem.
4. Pieļaujamā apgrozījuma pieauguma aprēķins ir vērtīgs tikai ar nosacījumu, ka uzņēmumam būs
iespēja attīstīties, toties finanšu sviru ir nepieciešams aprēķināt jebkurā uzņēmuma dzīvescikla
posmā un ekonomiskajā situācijā, jo aprēķina rezultāts dos uzņēmuma vadībai papildinformāciju
par aizņemtā kapitāla izmantošanas lietderību.
5. Valūtas saskaņošana ir būtiska apgrozāmo līdzekļu finansēšanas pārvaldes sastāvdaļa, ar nosacījumu
kā pastāvošais risks nav pārāk zemā līmenī.
6. Latvijas tirgū apgrozāmo līdzekļu finansēšanai galvenokārt ir pieejami tikai īstermiņa resursi, un
pārsvarā tie ir kredīts apgrozāmo līdzekļu vai krājumu finansēšanai, kredītlīnija un overdrafts; zinot,
ka ilgtermiņā kredītlīnijas un overdrafta izmantošana uzņēmumam izmaksās dārgāk par ilgtermiņa
kredītu, Latvijas uzņēmumiem nav izdevīgi turēt lēni apritošus apgrozāmos līdzekļu lielā apjomā,
tiklīdz tas nav saistīts ar uzņēmuma darbības īpatnību, jo tas dramatiski samazina rentabilitāti.
Diskusija
Apgrozāmo līdzekļu finansēšanas stratēģijas veido divi parametri, finansēšanas stratēģija un
finansēšanas avoti, kuru sīkāks sadalījums ir redzams 1. attēlā.
(1) Apgrozāmo līdzekļu finansēšanas stratēģiju veido finansēšanas principi, modeļi, kā arī metodes, kas
ietilpst stratēģijā. Stratēģiju uzņēmumā var definēt kā „vadības plānu ilgtermiņa rezultātu sasniegšanai
atbilstīgi uzņēmuma darbības mērķiem” (Faulkner, Campbell, 2003), bet aplūkot vairāk ar lietvežu
pieeju, tad stratēģija ir „atklāts dokuments, kas papildināms tā realizācijas laikā, atbilstoši sasniegtajam,
jaunajām zināšanām un pieredzei, identificētajām problēmām un vides izmaiņām” (Latvijas Universitātes
Sociālo zinātņu fakultāte, 2008). Autors uzskata, ka stratēģija ir pasākumu kopums, kas izstrādāts,
izmantojot novērojumus, faktus un pieredzi, un kura precīza izpilde ved pie iepriekš formulēta mērķa.
Darba izveidošanai tika izmantota datu vākšanas un analīzes metode. Finansēšanas veidi tika noteikti
induktīvās metodes ceļā, pieņemot, ka trīs līderu bankas atspoguļo situāciju nozarē un būtiski ietekmē
to. Par inovatīvām autors uzskata četras metodes:
apgrozāmo līdzekļu stratēģijas ātra noteikšana uzņēmumā, zinot ražošanas un aktīvas apjoma izmaiņas
(skatīt pielikumā – 1. METODE);
apgrozāmo līdzekļu stratēģijas noteikšana uzņēmumā pēc finanšu radītājiem (skatīt. pielikumā – 2.
METODE);
uzņēmumam piemērotākas piemērotākās apgrozāmo līdzekļu stratēģijas noteikšana pēc vairāku gadu
darbības radītāju atbilstības teorētiskām robežām (skatīt pielikumā – 3. METODE);
- 100 - - 101 -