Spriedums - Satversmes tiesa

atkāpties. Viens no šādiem pamatpienākumiem ir garantēt tiesības uz sociālo
nodrošinājumu vismaz minimālā līmenī, un šo tiesību mērķis ir, cik vien tas
iespējams, kalpot cilvēka cienīgas eksistences nodrošināšanai (sk. Satversmes
tiesas 2009. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 31. un
31.2. punktu).
Ņemot vērā minēto, ir jānoskaidro, kā izvērtējama apstrīdēto normu
atbilstība Satversmes 109. pantam.
15.2. Satversmes 109. pants nosaka: „Ikvienam ir tiesības uz sociālo
nodrošinājumu vecuma, darbnespējas, bezdarba un citos likumā noteiktajos
gadījumos.”
Satversmes tiesa jau ir norādījusi, ka Satversmes 109. pants garantē
iedzīvotājiem tiesības uz stabilu un prognozējamu, kā arī efektīvu, taisnīgu un
ilgtspējīgu sociālās aizsardzības sistēmu, kura nodrošina samērīgu sociālo
nodrošinājumu. Tiesībām uz sociālo aizsardzību Latvijā ir konstitucionāla
vērtība (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2001. gada 13. marta sprieduma lietā
Nr. 2000-08-0109 secinājumu daļu un 2010. gada 15. aprīļa sprieduma lietā
Nr. 2009-88-01 8. punktu).
Satversmes 89. pants noteic, ka „valsts atzīst un aizsargā cilvēka
pamattiesības saskaņā ar šo Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem
starptautiskajiem līgumiem”. Līdz ar to gadījumos, kad ir šaubas par Satversmē
ietverto cilvēktiesību normu saturu, tās interpretējamas pēc iespējas atbilstoši
tai interpretācijai, kāda tiek lietota starptautisko cilvēktiesību normu
piemērošanas praksē (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2000. gada 30. augusta
sprieduma lietā Nr. 2000-03-01 secinājumu daļas 5. punktu, 2002. gada
22. oktobra sprieduma lietā Nr. 2002-04-03 secinājumu daļas 1. punktu un
2003. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2003-04-01 secinājumu daļas
1. punktu).
Izskatāmās lietas kontekstā ir svarīgs Starptautiskā pakta par
ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām (turpmāk – Pakts) 9. pants,
saskaņā ar kuru tā dalībvalstis atzīst ikviena cilvēka tiesības uz sociālo drošību,
ieskaitot sociālo apdrošināšanu.
24