Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
ņēma alkas atrast vietu, kas norādīta adresē.<br />
Evelīna domāja, ka adrese atnesīs prieku<br />
un laimi un vairs nevajadzēs atgriezties<br />
bērnunamā, tāpēc viņa devās prom, nevienu<br />
nebrīdinādama. Šis bija pēdējais salmiņš,<br />
pie kura ķerties, lai atrastu laimi. Un Evelīna<br />
darīs visu, lai tiktu prom no bērnunama.<br />
Meklētā adrese atradās pilsētas nomalē<br />
blakus mežam.<br />
Kad meitene nonāca pie durvīm, viņa<br />
nezināja, ko just, ko domāt, ko teikt. Viņa<br />
pieklauvēja.<br />
Kopš šī brīža mainīsies visa Evelīnas dzīve.<br />
“Uz labu!” viņa klusītēm lūdzās vieglajam<br />
vējam, kas pūta sejā matus. Jau pēc pirmā<br />
un vienīgā neskanīgā klauvējiena durvis<br />
atsprāga vaļā. Meitene sabijās. Viņai pretī<br />
vērās vecāku pārlaimīgās un pārāk nobijušās<br />
sejas. Tas bija pārāk dīvaini. Gandrīz vai<br />
traki. Mokošais klusums ievilkās. Līdz beidzot<br />
sieviete, viņas māte, pārlaimīgi ierunājās:<br />
“Cepumiņ, Tu beidzot ieradies?”<br />
Un tad Evelīnā eksplodēja jautājumu gūzma.<br />
Viņai bija vienalga, ka vecāki neatbildēja,<br />
meitene gribēja tikai runāt. Pat ja likās, ka<br />
viņi nemaz neklausās. Tēvs un māte klusēja.<br />
Evelīna gan dusmojās, gan ienīda, gan<br />
mīlēja šos cilvēkus. Pat ja nepazina viņus,<br />
pat ja tie viņu bija pametuši, tie tāpat bija<br />
viņas vecāki, daļa no viņas.<br />
Līdz beidzot izskanēja svarīgākais jautājums:<br />
“Kāpēc jūs mani pametāt tur?”<br />
Evelīna meklēja atbildi vecāku acīs, bet atbilde<br />
netika atrasta. Sieviete beidzot ierunājās:<br />
“Cepumiņ, mēs esam tavi vecāki un vēlam<br />
tev tikai to labāko.”<br />
“Un vislabākais tev atrodas bērnu namā,<br />
Kēksiņ,” dīvainā tonī norūca tēvs. Evelīna<br />
neko nesaprata. Šie cilvēki bija tik dīvaini...<br />
Gandrīz vai psihiski slimi.. Viņi teica, ka šeit<br />
ir briesmas. Tēvs vēroja mākoņainās debesis<br />
un zem deguna nomurmināja: “Šie mākoņi ir<br />
tik skaisti, bet, ja nebūtu tevis, kēksiņ, mēs<br />
redzētu sauli.” Evelīna nepaspēja pateikt<br />
nevienu vārdu. Vecāki parāva viņu aiz rokas<br />
uz meža pusi. Ne saudzīgi, ne maigi.<br />
Viņi abi meitu vilka ar visu spēku. Evelīna<br />
kliedza, bet nelikās, ka to kāds būtu dzirdējis.<br />
Tas bija kā murgs. Cauri meža brikšņiem<br />
pavīdēja upe. Dziļa upe. Acis vecākiem bija<br />
ļoti priecīgas un trakas. Viņi patiešām bija<br />
slimi. Viņi iemeta meiteni dziļi upē, noteikti<br />
labi apzinādamies, ka peldēt meita nemāk.<br />
Pēdējie vārdi, ko Evelīna saklausīja, bija<br />
slimās mātes teiktais:<br />
“Cepumiņ, tur tev būs labāk. Grimsti,<br />
Cepumiņ! Šis tev nebūs nekāds piens,<br />
nekāda paradīze, Cepumiņ. Grimsti!”<br />
Un tad arī iekliedzās prātu zaudējušais tēvs:<br />
“KĒKSIŅ, NEMEKLĒ LAIMI ŠEIT!”<br />
Evelīna nogrima. Ūdens aizskaloja prom<br />
pa straumi viņas nedzīvo ķermeni un viņas<br />
pēdējās asaras...<br />
Evelīna pamodās uz bēniņu grīdas. Viņas<br />
seju skāra silta rīta saule, un tā palēnām<br />
žāvēja sapnī raudātās asaras. Meitene<br />
piecēlās un devās ēst brokastis.<br />
Tajā dienā Evelīna nolēma vairs neskatīties<br />
pagātnē un nemeklēt laimi, jo tā jau viņai<br />
bija. Laime bija tikai paslēpusies viņas tumšo<br />
domu mākoņos. Un Evelīna sāka redzēt sauli<br />
un dzīvot pa īstam...<br />
<strong>12</strong>
Change language