You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
iekrītu atpakaļ gultā un tēloju, ka guļu. Durvis<br />
lēnām atveras, kāds ienāk. Viņš tikpat klusi<br />
tās aiztaisa, es vairs neko nedzirdu, laikam<br />
vainīgs paklājs. Pēkšņi man blakus iesēžas<br />
gulta. Viņš nolaiž pirkstu pār manu ievainoto<br />
vaigu.<br />
- Man prieks, ka Harijs tevi nenogalināja, viņš<br />
pats to nožēlotu.<br />
Viņš aizliek man aiz auss matu šķipsnu, un<br />
es jūtu viņa elpu sev pie kakla. Es gandrīz<br />
aiz bailēm drebu, tomēr noturos. Viņa vārdi<br />
šķiet pat.. jauki?<br />
Klikšķ. Un roku dzelži nokrīt man no rokas.<br />
Es paveru acis un redzu sev priekšā puisi, ko<br />
nebiju vēl redzējusi.<br />
- Tev nesanāk tēlot, - zilacainais zēns mazliet<br />
sarauj lūpas smaidā un ieliek roku dzelžus<br />
sev kabatās. Es paberzēju roku locītavas, un<br />
viņa smaids pazūd.<br />
- Emerlind, tavas rokas izskatās drausmīgi,<br />
es atnesīšu slapju dvieli, lai mazliet remdētu<br />
sāpes un apsārtumu, - viņš nosaka un dodas<br />
uz durvīm blakus skapim. Viņš tās paver,<br />
un es saprotu, ka šī ir mana iespēja bēgt.<br />
Es izlecu no gultas un metos otru durvju<br />
virzienā, bet, pirms es to pasmēju, viņš man<br />
no muguras stingri apķer roku locītavu un parauj<br />
mani atpakaļ. Es ietriecos zēna ķermenī.<br />
- Es neesmu stulbs, Emerlind, tā darīt<br />
nevajadzēja, es cenšos tev palīdzēt!<br />
- Laid mani vaļā! - es viņam iesitu, bet viņš<br />
pārmet mani pār plecu un iznes ārā pa istabas<br />
durvīm. Es turpinu spārdīties, sist un<br />
kvēlot aiz dusmām.<br />
- Laid vaļā taču!<br />
Noejot pa pēdējiem pakāpieniem, viņš noliek<br />
mani uz balta ādas dīvāna. Es sakostiem<br />
zobiem pieceļos četrrāpus un atmetu matus<br />
atpakaļ.<br />
- Kur tad tu biji sataisījusies, metoties<br />
nezināmajā? Mājā ir septiņi spēcīgi un ļoti<br />
izskatīgi čaļi, kas tevi apturētu, līdz ko tu<br />
pamestu to istabu, - čirkainais pasmīn un<br />
norāda uz otrā stāva pusi.<br />
- Beidz glaimot sev, mīļais, nemaz neesi tik<br />
spēcīgs un izskatīgs.<br />
Es viņam uzsmaidu, kaut zinu, ka meloju<br />
ne tikai viņiem, bet arī sev. Bet, ja jau viņš<br />
grib paspēlēties, tad aiziet. Puisis sper soli<br />
tuvāk man, bet viņu aiz rokas parauj zēns ar<br />
krēmkrāsas brūniem matiem.<br />
- Hei, hei, nevajag, - viņš nosaka, un čirkainā<br />
sejā ieplešas smaids. Tas neliecina neko<br />
labu. Pirmo reizi dzirdu kādu no pārējiem<br />
runājam.<br />
Es atkal tieku pārmesta pār plecu, tikai tagad<br />
to dara tas čirkainais čalis. Spārdīšanās un<br />
sišana pa viņa muguru nelīdz.<br />
- Hmm, redzu, ka tavas rokas ir sarkanākas<br />
kā pirms tam. Vai sāp? - viņš saspiež manu<br />
locītavu, un es ievaidos. Skolā viņš izskatījās<br />
tik nekaitīgs, bet tagad..<br />
- Laikam tās varētu paciest būt vēlreiz sasietas,<br />
vai ne? - viņš jautā un turpina iet pa koridoru<br />
garām virtuvei un apstājas pie kādām durvīm.<br />
Es turpinu klusēt, līdz viņš atver durvis.<br />
- Nē, lūdzu, nesien man rokas, es klausīšu, -<br />
es klusi nosaku pēdējo daļu. Un še tev, es<br />
padevos. Gļēvule. Viņš mazliet atkāpjas no<br />
durvīm.<br />
- Ko tu teici, mazā? Es nesadzirdēju, - viņš<br />
uzsit man pa dibenu, un es aiz dusmām<br />
gandrīz viņam iesitu, bet savaldos. Kā es<br />
viņam tagad varētu iekraut!<br />
- Es teicu, ka klausīšu, - šoreiz pasaku to<br />
mazliet skaļāk. Viņš iesmejas un nolaiž mani<br />
zemē.<br />
- Tas bija vieglāk, nekā biju domājis.<br />
28
Change language