Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
- Es tev apsolu, - Annika ķiķināja, spārdīdama<br />
kolas skārdeni, kamēr abi staigāja pa ceļa<br />
malu ārpus pilsētas. Viņi brauca pusstundu ar<br />
autobusu, lai tiktu prom no skaļās pilsētas.<br />
- Ko tu apsoli? – Gustavs, smaidot<br />
pretī, jautāja.<br />
- Es tev apsolu, ka vienmēr būšu tev<br />
līdzās. Vienmēr likšu tev smaidīt un izglābšu<br />
tevi tajos.. murgos.<br />
Gustavs nodūra skatienu un pasmaidīja<br />
vairāk.<br />
Annika pēkšņi apstājās. Gustavs arī apstājās<br />
un paskatījās uz viņu. Annika ir tik skaista.<br />
Puķaina kleita, blondi, lokaini mati, apaļa<br />
sejiņa un sārti vaigi. Tad tā izskatās eņģeļi.<br />
- Tu man netici?<br />
Gustavs pasmīnēja: - Protams, ticu.<br />
Eņģeļi jau nekur neaiziet.<br />
Gustavs apstājās. Tikai tagad viņš saprata,<br />
ka viņam arī viņai bija kaut kas jāapsola. Viņš<br />
redzēja to Annikas skumjo skatienu tikai tagad.<br />
Ārprāts, kāds viņš ir muļķis. Un šis muļķis sāka<br />
skriet, juzdams, kā tulznas zābakos sāk asiņot.<br />
Viņa eņģelis. Vienīgais, kas ļāva izdzīvot.<br />
Un tomēr netika novērtēts. Kas bija Annikas<br />
eņģelis? Kas ļāva viņai izturēt to visu? Viņš<br />
bija vienīgais draugs Annikai, viņai nebija neviena<br />
cita. Viņš atceras, kā viņa centās kaut ko<br />
izstāstīt viņam, taču katrs sīkums noveda pie<br />
Gustava problēmām. Nebija jau tā, ka Annikai<br />
tas nepatika, viņa bija ļoti laimīga palīdzēt<br />
Gustavam, jo Gustavs viņai bija dārgs.<br />
Viss mainīsies. Tagad viņš palīdzēs viņai.<br />
Nonācis līdz viņas mājas durvīm, viņš tās<br />
atvēra. Durvis nebija aizslēgtas. Mašīnas pie<br />
mājas nebija - vecāki prom. Annikas divritenis<br />
- pie garāžas durvīm. Viņa ir mājās.<br />
Viņš ieskrēja iekšā, nometa somu pie<br />
durvīm un novilka zābakus.<br />
- Annika! Tas esmu es - Gustavs! - viņš sauca,<br />
skrienot augšā pa kāpnēm uz viņas istabu.<br />
Atbildes nebija, un viņš ieskrēja viņas rozā<br />
istabā, kailās pēdas uz baltā, mīkstā paklāja<br />
atstāja sarkanus asins pleķus, bet.. Annikas<br />
nav.<br />
Pirmajā stāvā arī viss tukšs.<br />
- Annika? - viņš nočukstēja.<br />
Viņš izstaigāja visas otrā stāva telpas. Varbūt<br />
viņa ir izgājusi? Un veikalu? Vienalga kur,<br />
lūdzu, tikai kaut kur.<br />
Tad viņš lēnām pavēra čīkstošās vannas istabas<br />
durvis.<br />
Nē..<br />
Annika guļ baltā vannā sarkanā ūdenī, bāla<br />
kā krīts, mirušām, melnām acīm raugoties<br />
nekurienē. Un pār vannas malu karājas bāla,<br />
asinīm noklāta ļengana roka ar vairākām dziļi<br />
iegrieztām brūcēm, no kurām pil tumši sarkanas<br />
asinis uz zilās flīžu grīdas un naža.<br />
Annika, tā saulīte, kas visiem spīdēja.<br />
Skaista, draudzīga, mīļa. Centās visiem dot to<br />
vislabāko. Iepriecināt, nesāpināt.<br />
Tomēr visīstākie smaidi pieder<br />
visskumjākajiem cilvēkiem.<br />
Un te uz vietas sabruka visa viņa dzīve.<br />
Viņš drebošām kājām piegāja pie meitenes<br />
un notupās pie viņas. Asaras lija pār vaigiem.<br />
Nīkulis. Viņš saņēma viņas asiņaino roku un<br />
piespieda to pie sava vaiga, drebot stiprāk<br />
kā jebkad. Nīkulis Viņš zaudēja savu eņģeli.<br />
NĪKULIS.<br />
Mazliet.. mazliet par vēlu izteikt solījumu.<br />
Mazliet par vēlu, lai ieklausītos. Lai saprastu.<br />
- Tu solīji.. - viņš sakostiem zobiem čukstēja.<br />
- Tu solīji.<br />
Nākamajā naktī Gustavu mocīja murgi. Vairāk<br />
kā parasti. Šķiet, viņš pat dzirdēja Anniku<br />
raudam. No murgiem viņu neviens neizglāba.<br />
24
Change language