Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
uz Ksenijas pusi, meitene lēni sāka stāstīt.<br />
“Mani sauc Izabella. Šajā mājā mūsu ģimene<br />
ievācās, kad man bija tikai 3 gadi. Mēs<br />
dzīvojām lieliski. Ģimenē nestrīdējāmies.<br />
Vēlāk sāku iet skolā. Biju teicamniece. Pabeidzu<br />
to ar izcilību. Bija laiks stāties augstskolā.<br />
Gribēju mācīties par rakstnieci un uzrakstīt<br />
grāmatu, kurā būtu mans dzīvesstāsts. Vienu<br />
dienu, kad nācu mājās no veikala, notika kas<br />
dīvains. Es pienācu pie durvīm, sameklēju<br />
atslēgas, bet, kad taisījos tās atslēgt,<br />
sapratu, ka durvis jau ir vaļā. Es nodomāju,<br />
ka tas ir ļoti dīvaini, jo ne mamma, ne tētis<br />
vēl nevarēja būt mājās. Es novilku mēteli,<br />
zābakus un iepirkumu maisiņu noliku turpat<br />
zemē. Izdzirdējusi kādu skaņu no augšstāva,<br />
es uzreiz devos turp. Kāpjot pa kāpnēm, es<br />
sapratu, ka skaņa nāk no bēniņiem. Dodoties<br />
uz bēniņiem, es jautāju, vai tur kāds ir,<br />
bet neviens neatbildēja. Es atvēru durvis un<br />
iegāju iekšā. Lēni staigājot pa bēniņiem, es<br />
skatījos, vai tur neviena nav. Dzirdot dīvainu<br />
skrāpēšanos, es piegāju pie vienas kastes.<br />
Tur bija mans kaķis Pūciņš. Viņš, spēlējoties<br />
ar kamolu, bija iepiņķerējies diegos un nu<br />
netika ārā no tiem. Es pieliecos, lai viņu<br />
atbrīvotu. Atpiņķerējusi diegus, es piecēlos<br />
un... sajutu nežēlīgas sāpes. Tālāk es visu<br />
redzēju kā no citas pasaules. Zaglis paņēma<br />
vecmāmiņas dārglietas, bet nepaspēja<br />
aizbēgt. Mūsu kaimiņš viņu noķēra. Zaglim<br />
piesprieda <strong>12</strong> gadus cietumā, bet mani atgriezt<br />
šajā pasaulē vairs nevarēja.”<br />
Bēniņos iestājās klusuma brīdis. “Tātad,”<br />
Ksenija paņēma to grāmatu, kuru bija lasījusi,<br />
“šī ir tava?”<br />
“Jā!” Izabella atbildēja. “Un tās dēļ es<br />
joprojām esmu šeit, nevis tur, viņsaulē. Es tik<br />
ilgi gai...’’<br />
“Ksenij!” abu sarunu iztraucēja mamma. “Kur<br />
tu tik ilgi paliki?”<br />
Izabella izgaisa, tiklīdz mamma ienāca<br />
bēniņos. “Ko tu šeit dari?” mamma jautāja.<br />
“Es... Amm...Nevarēju atrast to kasti,’’ Ksenija<br />
atbildēja. ‘’Bet tā taču tepat vien ir!’’ mamma<br />
norādīja uz spīdīgu kartona kasti bēniņu stūrī.<br />
“Vai! Es neredzēju,” Ksenija attaisnojās.<br />
“Labi. Es gaidu tevi lejā,” mamma veltīja<br />
viņai dīvainu skatienu un aizgāja. Ksenija<br />
paņēma rotājumu kasti un aši, zem jakas<br />
paslēpusi Izabellas grāmatu, devās ārā no<br />
bēniņiem.<br />
Iegājusi savā istabā, Ksenija iekrita gultā<br />
un centās aptvert, kas tikko notika. Viņa<br />
paņēma Izabellas grāmatu un atsāka to lasīt.<br />
Gāja minūtes, stundas, bet Ksenija joprojām,<br />
gulēdama gultā, aizrautīgi lasīja. Tiešām<br />
viss, ko Izabella stāstīja, bija aprakstīts šajā<br />
grāmatā.<br />
Šoreiz Kseniju iztraucēja tētis, kurš aicināja<br />
meitu nākt vakariņās. Ksenija negribīgi<br />
pārtrauca lasīt un devās vakariņot. Neizēdusi<br />
pat pusšķīvi, viņa aši noteica: “Esmu paēdusi!<br />
Paldies! Bija ļoti garšīgi,’’ un aizskrēja prom<br />
ar domu, kamēr citi ēd, nemanāmi uzlavīties<br />
bēniņos un vēl mazliet satikt Izabellu.<br />
Mamma gribēja iebilst, bet sapratusi, ka<br />
meita ir gabalā, turpināja vakariņot. Ksenija<br />
jau bija aizskrējusi uz savu istabu, paņēmusi<br />
grāmatu un kāpa uz bēniņiem. Iegājusi viņa<br />
aiztaisīja durvis un ieslēdza gaismu. Elektrība<br />
bija atgriezusies. Ksenijas priekšā jau stāvēja<br />
Izabella. “Piedod par to, ka mamma mūs<br />
iztraucēja,” Ksenija atvainojās,” tātad pie kā<br />
mēs palikām?’’<br />
“Jā. Vai es varu lūgt tavu palīdzību?” Izabella<br />
jautāja. ‘’Protams!’’ Ksenija attrauca.<br />
51
Change language