Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
ieradās skolā ar sarkanu vaigu, jo patēvs atkal<br />
bija pacēlis pret viņu roku, bet šoreiz jau ar<br />
dūrēm. Nepietika ar to, ka viņu mājās fiziski<br />
iespaido, bet arī skolā klasesbiedrenes viņu<br />
apcēla. Meitenes - Sofija, Ērika, Magdalēna un<br />
Juta – bieži smējās par Martu. Magdalēna bija<br />
”bandas vadone’’, kā visiem patika viņu saukt,<br />
jo viņa bija ļauna un visus pazemoja. Ērika,<br />
Sofija un Juta bija viņas labākās draudzenes,<br />
kas daudz neatpalika no Magdalēnas.<br />
Bija pusdienlaiks. Visi devās ēst. Marta<br />
sēdēja viena pie galda, bet dažus galdus<br />
tālāk sēdēja viņas klasesbiedrenes. Pēkšņi<br />
pie Martas galda pienāca Magdalēna. Viņa<br />
valdonīgā balsī teica: ”Kur tad šoreiz nokriti,<br />
ka tiki pie sarkana vaiga? Varbūt paslīdēji aiz<br />
sava pretīguma?’ Magdalēna tā teica, jo Marta<br />
vienmēr aizbildinājās par saviem zilumiem<br />
no patēva sitieniem, ka ir nokritusi no riteņa,<br />
paslīdējusi vai kā tamlīdzīgi.<br />
Marta klusā balsī lūdza: ”Kāpēc tu man neliec<br />
mieru? Ko es tev esmu nodarījusi? Lūdzu,<br />
paskaidro man!’’ Viņas balss kļuva skaļāka,<br />
viņa paņēma savas pusdienas un ar asarām<br />
acīs izskrēja no ēdamzāles, bet visi noskatījās<br />
viņai nopakaļ.<br />
Marta klusām raudāja tualetes kabīnē. Pēkšņi<br />
viņa izdzirdēja meiteņu smieklus un čukstus,<br />
arī Ērikas balsi. Protams, viņas ir sekojušas<br />
Martai. Juta atvēra kabīnes durvis, neko<br />
nepaskaidrojot, uzlēja Martai sulu. Tad Ērika<br />
iesita Martai no visa spēka pa seju, un viņai<br />
piebiedrojās Magdalēna. Meitenes izturējās<br />
nežēlīgi. Viņas sita Martu, saplēsa viņas<br />
somu un vēl uzspļāva. Pat ļaunākajos murgos<br />
neviens neiedomātos, ka meitenes uz<br />
ko tādu ir spējīgas. Martai ļoti, ļoti sāpēja. To<br />
nav iespējams aprakstīt, cik nožēlojami un<br />
bezspēcīgi Marta jutās tajā brīdī.<br />
Tad Magdalēna ierunājās: ”Tagad zināsi, kā ar<br />
mani runāt, pamesls!” Viņas aizgāja, bet Marta<br />
palika tualetē, vientuļa un bez palīdzības…<br />
Marta vecākiem nestāstīja par nodarīto, jo<br />
viņa zināja, ka vecākiem tāpat būtu vienalga.<br />
Māte pret Martu neizturējās kā pret meitu, jo<br />
viņa bija negribēts bērns. Patiesībā Martas<br />
māte vēlējās jaunībā uztaisīt abortu, bet nepietika<br />
līdzekļu, un viņa saprata, ka, pateicoties<br />
Martai, viņa iegūs naudas pabalstu no<br />
valsts.<br />
Kad Marta aizgāja mājās, viņa bija pārsteigta,<br />
ka mājās neviena nav. Pat Ralfs nekur nebija.<br />
Marta iekrita gultā un sāka raudāt. Viņa<br />
raudāja skaļi, jo viņā bija sakrājies daudz<br />
dusmu un sāpju. Marta jutās kā kļūda, nevis<br />
kā cilvēks, bet lieta, kura tika radīta kļūdas<br />
pēc. Viņa sāka ticēt tiem vārdiem, ko citi par<br />
viņu teica, – pamesls, žurka… Marta tā vairs<br />
nespēja izturēt, viņa saprata, ka vairs nevēlas<br />
dzīvot. Viņa negribēja pavadīt savu mūžu, tā<br />
turpinot. Marta gribēja pazust no šīs mājas,<br />
no skolas, no pilsētas, no valsts, no savas<br />
dzīves… Marta ar asarām acīs uzrakstīja<br />
vēstuli: “Es zinu, ka Jums tā būs labāk. Es<br />
esmu tikai traucēklis. Jums mani nevajag,<br />
beidzot Jums nebūs mājās liekas mutes, kura<br />
tikai tērē, bet neko nedod pretī. Ar cieņu,<br />
Marta.’’<br />
Marta vēstuli piesprauda pie ledusskapja un<br />
steidzās meklēt virvi, jostu vai ko tamlīdzīgu.<br />
Viņa skapī atrada vecu jostu un gāja uz<br />
istabu. Meitene piesēja to pie griestu lampas,<br />
pakāpās uz krēsla, aplika virvi ap kaklu, un<br />
pēc dažām sekundēm viņa bija prom no šīs<br />
pasaules...<br />
Pēc stundas mājās atgriezās māte ar patēvu.<br />
Atraduši pakārušos meitu, viņi izsauca ātro<br />
palīdzību, bet vairs neko nevarēja glābt.<br />
14
Change language