Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
<strong>Ejō</strong>!<br />
<strong>Rūjienas</strong> <strong>vidusskolas</strong><br />
<strong>literārais</strong> <strong>žurnāls</strong><br />
N O <strong>12</strong>
Saturs<br />
I NODAĻA<br />
Kate Luīze Kaša „Divas Emmas” .............................................................................................7<br />
Evita Volkova „Nemeklē laimi tur” ............................................................................................9<br />
Liene Ratniece „Marta” ..........................................................................................................13<br />
Patrīcija Jolkina „Filmiņa pārtrūka”, „Trīs dienas”, „Solījums” .................................................16<br />
Loreta Kaliksone „Muļķa šāviens”...........................................................................................25<br />
II NODAĻA<br />
Krista Strode „Cirks”, „Izabella”, „Plankumiņš” .......................................................................44<br />
Aleksandra Priedīte „Brinumsvecīte un Ziemassvētku eņģelis”, „Meitene, kura skatījās<br />
zvaigznēs” .............................................................................................................................57<br />
Elīna Zariņa „Lielais ceļojums” ...............................................................................................64<br />
Emīls Ķīkulis „Penāļa piedzīvojums” ......................................................................................65<br />
Matīss Builis „Lietu ķīviņš” .....................................................................................................67<br />
Marta Aija Žīgure „Meitene un viņas soma” ............................................................................68<br />
Vikija Timermane „Skola” .......................................................................................................69<br />
Līga Balode „Pelnītais sods” ..................................................................................................70<br />
Krista Āboltiņa „Četri jauni draugi” .........................................................................................71<br />
Reinis Šķiņķis „Ļaunuma ārstēšna” .......................................................................................72<br />
Alberts Leska „Piecas lietas manā penālī” .............................................................................73<br />
Klāvs Kristiāns Sproģis „Niķis somā” ......................................................................................75<br />
Toms Suzi „Sniega mākonītis” ................................................................................................76<br />
Jēkabs Jostsons „Lietus koks” ...............................................................................................77<br />
Daniela Kate Kalniņa „Jūras valstība” ....................................................................................79<br />
Samanta Romane „Pasaka par lietus dēlu un krusas meitu” ..................................................80<br />
Amanda Anna Bērziņa „Bērni uz sniega” ................................................................................81
III NODAĻA<br />
Elisa Gaugere „Rīts, diena, nakts”, „Dziesma kā mīlestība pret tevi”, „Te, zemē, viss ziedošs<br />
un košs”, „Klausies!”, „Apjukums” ..........................................................................................83<br />
Rebeka Lāce „Vakars vēls”, „Sapnis” ....................................................................................86<br />
Marta Karīna Zandersone „Taurenis”, „Spēle” .......................................................................89<br />
Samanta Engere „Ilgas”, „Lietus”, „Rītausma” ......................................................................90<br />
Diāna Vorpe „Atmiņas” ..........................................................................................................91<br />
Viesturs Zariņš „Es sēžu visu dienu un cenšos dzejot”, „Tēva mašīna”,<br />
„Ir rudens”, „Nabags” .............................................................................................................92<br />
Samanta Daiga „Es neprasu daudz”, „Es nerakstīšu par laimes sajūtu vakar” ........................96<br />
Amanda Lāsma Čečiņa „Vispatiesākie ir”, „Draugs” ...............................................................96<br />
Markuss Henriks Markins „Ziema” ..........................................................................................97<br />
Tomass Jānis Šmits „Neviens”, „Ātra saules gaisma skrēja” ..................................................98<br />
Norberts Dukurs „Balts”, „Laimi var redzēt puķēs” ..................................................................99<br />
Loreta Kaliksone „Domas”, „Vārdi pazūd”, „Atmiņas”, „Brīva”, „Latvija” ................................102<br />
Renārs Roķis „Balta diena” ..................................................................................................104<br />
Viktorija Bišofe „Viena mēle, viena dvēsle, viena zeme mūsu (Rainis)” ................................105<br />
Klāvs Kristiāns Sproģis „Stop!”, „Ak!” ...................................................................................108<br />
Elīna Zariņa „Es”, „Es nezinu” ..............................................................................................109<br />
Agnese Bule „Mežroze”, „Naudiņas vēsture”, „Tince Ance Princese” ....................................110<br />
IV NODAĻA<br />
Tkšanās ar rakstniecēm:<br />
Andru Manfeldi .....................................................................................................................116<br />
Ilzi Indrāni ............................................................................................................................117<br />
Dainu Sirmo .........................................................................................................................118<br />
Noru Ikstenu ........................................................................................................................119<br />
Tikšanās ar režisori Māru Ķimeli ..........................................................................................117<br />
Paldies par atbalstu literārā žurnāla “<strong>Ejō</strong>!“ nr.<strong>12</strong> tapšanā Loretai Kaliksonei, Džūlijai Annai<br />
Avotai, Elīnai Zariņai, Dacei Ķīkulei, Gunai Kūlai, Andai Penkai un Ingai Lubiņai.
PRIEKŠVĀRDS<br />
Šis raksts top kaut kur pa vidu ziemai un pavasarim. Tas ir maģiski būt tā pa vidu kaut<br />
kam, ko ļoti gaidi, pēc kā ilgojies un ko pēc iespējas drīzāk vēlies sajust ar visām savām maņām.<br />
<strong>Rūjienas</strong> <strong>vidusskolas</strong> <strong>literārais</strong> <strong>žurnāls</strong> nr.<strong>12</strong> ir te. Šoreiz tas ir par identitāti.<br />
Mēs dzīvojam moderno tehnoloģiju laikā, kur pieskāriens ir kļuvis par dominējošo<br />
saziņas veidu, kur glāsts ir komunikācijas veids. Mēs atrodamies skāriena attālumā no pasaules.<br />
No sevis un viens no otra. Pirksta nospiedums ir mūsu identitātes zīme, individualitātes<br />
un neatkārtojamības nospiedums. Transformēts, multiplicēts un visādi kombinēts, tas kā<br />
fundamentāls elements ir redzams žurnāla grafiskajā dizainā. Pirksta nospiedums ir arī simbolisks<br />
visu jauno autoru paraksts un zīmogs viņu unikālajam kopdarbam.<br />
<strong>Rūjienas</strong> <strong>vidusskolas</strong> <strong>literārais</strong> <strong>žurnāls</strong> „<strong>Ejō</strong>!” nr.<strong>12</strong>. ir jauniešu radošās esības apkopojums<br />
fiziskā veidolā. Tas ir viņu šī brīža radošais DNS, kas iemiesots dažādās literāro žanru<br />
molekulās: stāstos, literārajās pasakās, mākslinieciskajos aprakstos, dzejoļos.<br />
Žurnāla nosaukumā ir iekodēta piederība Rūjienai. „<strong>Ejō</strong>!” ir izsauksmes vārds, kas nozīmē<br />
„paklau, skat, lūk, rau”. Tas ir nozīmīgs vārds rūjieniešu ikdienas saziņā.<br />
Literārais <strong>žurnāls</strong> iepazīstina ar <strong>Rūjienas</strong> <strong>vidusskolas</strong> rakstošākajiem jauniešiem un tiem,<br />
kuri ļaujas dažādām radošās pašizpausmes formām. Visa sākums ir balta lapa un tās vēlme tikt<br />
aprakstītai, apzīmētai vai kādā citā veidā iegūt sev identitāti.<br />
Savu domu jaunatklāšana. Klejojumi iztēlē. Maldīšanās fantāzijās un atkal realitātes sajušana.<br />
Sapņu pierakstīšana. Gan to, kas jau bijuši, gan to, kas vēl būs. Un virzība uz priekšu, uz<br />
priekšu un tikai uz priekšu sevis izzināšanā.<br />
Ir pagājuši trīs gadi kopš 11. literārā žurnāla izdošanas, daudz kas mainījies, bet<br />
nemainīga ir palikusi vēlme brīvi izrunāties. Brīvi izpaust sevi – tas ir kā lidot un sajust bailīgumu<br />
un drosmi vienlaikus. Drosmi pateikt savas domas par jebko un bailes, vai uzklausīs, sadzirdēs<br />
un sapratīs. Literārajā žurnālā publicētie radošie darbi ir jauniešu domu un jūtu pasaule – dziļām<br />
emocijām piesātināta, filozofiska, līdz galam neizprotama un maģiska.<br />
Skolēni atzīst, ka, rakstot jaunrades darbus, literatūras un valodas apguve kļūst daudz<br />
aizraujošāka un tā tiek uztverta personiskāk. Tā kļūst tuvāka. Iemācītais latviešu valodas un<br />
literatūras priekšmetos organiski ievijas radošajos darbos un tur paliek. Veidojot literāro žurnālu,<br />
jaunieši mazina savu atkarību no dažādiem gadžetiem, viņi tiek mudināti izpausties nevis<br />
virtuālajā pasaulē, bet reālajā. Piedzīvot tās īstumu. Ļaut tai notikt un iedvesmot.<br />
Šis ir tikai priekšvārds, kas sagatavo ceļojumam millenium paaudzes radošajā identitātē. Droši<br />
dodieties tālāk. Apsolu - Jums nebūs garlaicīgi.<br />
Ilga Penka, <strong>Rūjienas</strong> <strong>vidusskolas</strong> latviešu<br />
valodas un literatūras skolotāja
I<br />
NODAĻA<br />
...ir stāsti par attiecībām. Kates stāstā meitene Emma vēlas būt pati pa<br />
īstam, taču reizēm pazaudējas sevī. Evitas stāsta varone Evelīna atklāj<br />
patvērumu grāmatās, un tās kļūst par viņas maģisko pasauli. Marta,<br />
kura Lienes stāstā jūtas nevienam nevajadzīga, izdara izvēli, kas liek<br />
aizdomāties par tolerances un vienkāršas sirsnības trūkumu sabiedrībā.<br />
Patrīcijas stāstos varam izlasīt mīlestību. Tā ieņem nozīmīgu lomu<br />
katrā viņas darbā, vienā no tiem atklājot, ka visīstākie smaidi pieder<br />
visskumjākajiem cilvēkiem. Stāstā „Muļķa šāviens” pati autore Loreta<br />
izdzīvo notikumus, kas noved viņu attiecību gūstā.
Portrets: Hanna Gaile, 6.kl.
DIVAS EMMAS<br />
Teksts: Kate Luīze Kaša, 9.kl.<br />
Es stāvu pie vecās sētas un skatos<br />
uz mežu, kas atrodas aiz nožogojuma.<br />
Vējš viegli loka koku galotnes. Es cenšos<br />
sadzirdēt putnu čalas un lapu šalkas, taču<br />
nekā! Mūzika, kas dun aiz manis, vienkārši ir<br />
pārāk skaļa.<br />
Kad pirms nedēļas biju izdomājusi<br />
sarīkot vasaras sākuma un skolas beigšanas<br />
ballīti, tā šķita laba ideja, bet tagad es atdotu<br />
visu, lai tikai kādu brīdi varētu pabūt viena.<br />
Jau trīs stundas es tēloju laipno, jautro un<br />
bezrūpīgo namamāti. Visiem patīk jautrā<br />
Emma, izņemot mani pašu.<br />
Kad biju vēl maza, man sadraudzēties<br />
bija viegli. Palīdzēja bērnības naivums un<br />
bezrūpība. Gadiem ejot, to izdarīt palika<br />
tikai grūtāk. Man patīk lasīt un iegrimt savās<br />
domās. Vēl man patīk stāvēt mežmalā un<br />
ļaut, lai mani ieskauj meža čala un smarža,<br />
kura šķiet tik ļoti pazīstama un mierinoša.<br />
No malas es šobrīd noteikti izskatos traka,<br />
bet lielākā daļa manu viesu ir jau pārāk<br />
iereibuši, lai uztrauktos par klasesbiedreni,<br />
ka viena stāv pie sētas. Man ir līdz kaklam<br />
nēsāt liekulības masku, lai tikai cilvēkiem<br />
patiktu. Reizēm man liekas, ka esmu divi<br />
dažādi cilvēki – divas Emmas. Viena, kura<br />
visiem patīk. Emma, kas rīko ballītes un<br />
dejo uz galdiem, smejoties skaļā balsī. Otra,<br />
kura slēpjas dziļi aiz pirmās. Emma, kuru<br />
iepazīt neviens nevēlas. Meitene, kura labāk<br />
ir viena ar savām domām un tasi siltas tējas.<br />
Mājās pie sienas, manā un māsas istabā,<br />
piestiprinātas divas fotogrāfijas. Vecāki<br />
saka, ka tajās attēlotas mūsu būtības. Māsa<br />
- smejoša un vieglprātīga. Es - nopietna, ar<br />
sarauktu sejiņu. Taču šaubos, vai viņi tam tic,<br />
jo, kad mājās patiešām tāda esmu, vecāki<br />
domā, ka esmu dusmīga, lai gan esmu tikai<br />
es pati. Kad cenšos izskaidrot, ka tā nemaz<br />
nav, viņi neklausās. Tad gan es palieku... Tad<br />
gan es palieku dusmīga. Vēl mani kaitina tas,<br />
ka cilvēki domā, ka pazīst mani, lai gan viņu<br />
vietā es arī tā domātu. Jautrās Emmas tēls<br />
kļuvis tik pierasts, ka reizēm es pati tam noticu.<br />
Vai uz pasaules ir kāds, kurš mani līdz<br />
galam izpratīs? Kāds, kāds, izņemot Dievu?<br />
„Hei, Emma, nāc šurp, sāk palikt jautrāk!”<br />
7
mani no domām izrauj Lienes saucieni.<br />
„Emma! Kur tu esi?” meitene saldi<br />
čivina un „m” burtu manā vārdā izrunā pārāk<br />
ilgi. Man riebjas, kad cilvēki tā dara. Labi, ka<br />
man rokās nebija nekā dzerama, jo tad trauka<br />
saturs lidotu Lienes virzienā. Manī burbuļo<br />
līdz galam neizprastas dusmas uz visu pasauli.<br />
„Re, kur tu esi!” meitene pienāk pie<br />
manis, satver aiz rokas un jau grasās vilkt<br />
atpakaļ ballītes troksnī un burzmā, taču es<br />
nekustos ne no vietas.<br />
„Kas tad nu?” Liene nolaiž rokas gar<br />
sāniem un saviebj seju neizpratnē.<br />
„Nāc, ejam! Neesi taču tāda lūzere!”<br />
Es nespēju noticēt, ka viņa mani tā nosauca.<br />
„Kā tu mani nosauci?”<br />
„Neuztver to nopietni,” viņa nobola savas<br />
lielās, pelēkās acis, „labāk nāc, un ejam!”<br />
„Nē! Es vēlos, lai tu atstāj mani vienu.”<br />
„Ak šausmas, kas tev vainas? Nolaid<br />
tvaiku!” meitene pagriežas un aiziet, atstājot<br />
mani vienu. Esmu pārliecināta, ka no rītdienas<br />
uz kādu laiku man būs par vienu draudzeni<br />
mazāk.<br />
Man bija trīs iespējas. Pirmā – atvainoties<br />
Lienei, taču tas ietvēra izlikšanos par to,<br />
kas neesmu, un šodienas deva jau bija izlietota.<br />
Otrā – pārtraukt ballīti un palaist vējā<br />
visu smago tās sagatavošanas darbu, lai<br />
draugi vēlētos ar mani pavadīt laiku. Un trešā<br />
– vienkārši aiziet. Atstāt vasarnīcu un ballīti,<br />
lai dotos mājās.<br />
Pirms es pieņemu lēmumu, vēl mirkli pastāvu<br />
pie sētas un dziļi ievelku krūtīs gaisu, kas jau<br />
sāk smaržot pēc vasaras.<br />
Es sāku ceļu uz vasarnīcu.<br />
Pie ārdurvīm stāv Liene un sarunājas ar<br />
Markusu. Es paeju viņai garām un dodos tieši<br />
pie mūzikas atskaņotāja. Es izslēdzu mūziku<br />
un skaļi iekliedzos: „Ballīte beigusies! Ejiet<br />
mājās!”<br />
Atskan nopūtas, dusmīgi izsaucieni<br />
un lamu vārdi, kuriem nozīmi nesaprotu pat<br />
es. Kad pēdējais cilvēks ir izgājis pa durvīm,<br />
es sabrūku turpat uz grīdas, un asaras līst<br />
pār maniem vaigiem. Lai arī kas notiktu rīt,<br />
cerams, ka es kļūdījos un kāds no šiem<br />
draugiem manu spontāno rīcību kaut mazliet<br />
izprata. Tas ir viss, ko es vēlos...<br />
8
Nemeklē laimi tur!<br />
Teksts: Evita Volkova, 9.kl.<br />
Kādā bērnu namā dzīvoja mazliet<br />
noslēpumaina, bet pēc izskata<br />
jauka meitene Evelīna. Viņai nebija daudz<br />
draugu, jo visi meiteni uzskatīja par dīvainu.<br />
Evelīnai patika atrasties vienatnē, tumsā,<br />
runāt pašai ar sevi, un viņa reti smaidīja.<br />
Kad tomēr Evelīna smaidīja, likās, ka viņa ir<br />
vēl nomāktāka nekā nesmaidot. Apkārtējie<br />
izplatīja tenkas par to, ka viņa ir burve vai<br />
kas tamlīdzīgs, bet, protams, tā nebija.<br />
Evelīna vienkārši bija citādāka. Jauka, taču<br />
skumju plosīta meitene, kas ilgojas pēc saviem<br />
vecākiem, kurus viņa pat neatcerējās.<br />
Šķita, ka Evelīnai vecāku nekad nav bijis.<br />
Nikija bija Evelīnas labākā draudzene. Nikija<br />
saprata, atbalstīja, viņa redzēja, kāda<br />
ir Evelīna, viena otras tuvumā viņas jutās<br />
drošībā. Gan labajos, gan sliktajos dzīves<br />
brīžos meitenes bija kopā un nešķiramas.<br />
Evelīna un Nikija bija kā māsas.<br />
Pienāca diena, kad Evelīnas pasaule<br />
šķietami sagruva. Šo dienu meitene gaidīja<br />
ar bailēm, un tai pašā laikā viņa zināja - šai<br />
dienai ir lemts pienākt. Bērnu namā ieradās<br />
ģimene - vīrs un sieva. Smaidīgi, atvērti,<br />
labsirdīgi, labi ģērbti un visnotaļ apveltīti ar<br />
izcilām manierēm. Šādi bija ikviena bērnu<br />
nama salauztās sirsniņas īpašnieka sapņu<br />
vecāki. Par Evelīnu atnācēji neizrādīja<br />
nekādu interesi. Pēc viņu domām, meitene<br />
bija noskumusi un pārāk dīvaina.<br />
Potenciālajiem audžuvecākiem iepatikās<br />
Nikija, un tajā pašā dienā viņi adoptēja Nikiju.<br />
Atvadīties nebija viegli, taču, skatoties<br />
Evelīnas skumjajās, pelēkajās acīs, Nikija<br />
tomēr nevarēja neizjust prieku par iespēju<br />
turpināt savu dzīvi ģimenē. Visi nevar iegūt<br />
to, ko vēlas. Un reizēm ir jādomā vienīgi par<br />
sevi. Tā arī Nikija darīja. Kopš dienas, kad<br />
Nikija atvadījās no Evelīnas, meitene kļuva<br />
9
Portrets: Samanta Pavļika, 6.kl.
vēl vientuļāka nekā parasti. Viņa izstaroja<br />
skumjas. Bērnunama bērni nesaprata viņu,<br />
un Evelīna pat necerēja uz sapratni. Viņa<br />
vēlējās būt viena. Evelīna izvairījās no<br />
apsmiešanas un domās bēga tālu tālu prom<br />
no šī bērnunama, kur jutās kā krastā izskalots<br />
ronēns, uz kuru glūn simtiem bravūrīgu<br />
pingvīnu.<br />
Bērnu nama vadītāja redzēja Evelīnas<br />
vientulību un citu bērnu neizpratni. Vēl viņa<br />
redzēja Evelīnu bieži skumji šķirstām kādu<br />
grāmatu. Bija redzams, ka Evelīnai patīk lasīt<br />
grāmatas. Un šī bija Nikijas dāvināta.<br />
Kādu dienu vadītāja parādīja Evelīnai<br />
brīnumaini klusu un šķietami maģisku vietu.<br />
Tie bija plašie bērnunama ēkas bēniņi, kur uz<br />
grīdas bija daudz kaudzēs sakrautu grāmatu.<br />
Tā bija dievīga vieta, un Evelīna turpināja<br />
tur iet katru dienu, kamēr viņa atrada<br />
savu dvēseli starp desmitiem aizkustinošu<br />
grāmatas stāstu. Bieži vien, iztēlodamās, ka<br />
galvenā varone ir viņa pati, Evelīna aizmirsa<br />
realitāti un iegrima savās iedomās, kurās<br />
viņa jutās laimīga un kur apkārt viņai bija<br />
ģimene. Tik ļoti Evelīna to vēlējās - savu<br />
ģimeni.<br />
Kādā vēsā dienā, kad saule slēpās aiz<br />
blīvas mākoņu segas, pienāca Evelīnas 16.<br />
dzimšanas diena. Tā kā tā bija īpaša diena,<br />
Evelīna nevēlējās, lai par to uzzina kāds<br />
cits. Viņiem tas tāpat nerūpētu, un diena tad<br />
būtu sabojāta pavisam. Vadītāja uzdāvināja<br />
Evelīnai bēniņu telpas atslēgu. Meitene bija<br />
neizsakāmi pateicīga, tā bija lieliska dāvana.<br />
Dzimšanas dienas naktī Evelīnai nenāca<br />
miegs. Nakts bija noskaidrojusies, un pie<br />
debesīm rēgojās milzu mēness. Izkāpusi<br />
ārā no cietās gultas, kura pie vismazākās<br />
kustības čīkstēja kā izsalcis bērns, viņa<br />
devās bezmiegu atvairīt bēniņos pie kādas<br />
grāmatas. Bēniņu telpa bija klusa un lielā<br />
mēness apspīdēta. Evelīna meklēja ko<br />
lasāmu milzīgajās grāmatu kaudzēs , līdz<br />
nejauši no kaudzes, ar skaļu blīkšķi uz<br />
grīdas piezemēdamās, nokrita kāda grāmata.<br />
Evelīna satrūkās. Taču grāmata iedvesa<br />
ziņkāri.<br />
Grāmatu lasot, meitene jutās ļoti dīvaini. Tā<br />
bija īpaša grāmata. Evelīna juta, ka viņu un<br />
šo grāmatu kaut kas saista. Grāmatai trūka<br />
vairāku lappušu...<br />
“Tieši tāpat kā mans nožēlojamais<br />
dzīvesstāsts,” viņa pie sevis klusu<br />
nopurpināja. Tikai tad Evelīna pamanīja, ka<br />
uz vēsās telpas grīdas gulēja fotogrāfija.<br />
Acīmredzot izkritusi no grāmatas. Meitene,<br />
fotogrāfiju pacēlusi un ielūkojusies tajā,<br />
šausmās un pārsteigumā iepleta acis. No<br />
viņas balsenes izlauzās ļoti kluss, pārbiedēts<br />
šņāciens, kas, visticamāk, bija paredzēts kā<br />
kliedziens. Attēlā viņa pazina sevi, kad vēl<br />
bija maza. Pelēkas acis, neizteiksmīgā, mazliet<br />
tuklā, bet jaukā sejiņa, tās pašas brūnās<br />
un vienmēr garās, viļņainās cirtas. Smaids,<br />
kurš nesasniedz seju un padara mazo meiteni<br />
vēl skumjāku. Attēlā noteikti bija viņa! Un<br />
viņai blakus... Viņai blakus nepārprotami bija<br />
viņas vecāki. Tie bija viņas vecāki! Līdzība<br />
bija acīmredzama, un bija šokējoši ieraudzīt<br />
kādu, kurš izskatās pēc tevis paša. Vecāki<br />
nesmaidīja. Viņu nopietnās, skumjās sejas<br />
vērās kamerā ar dīvainu sejas izteiksmi.<br />
To nevarēja aprakstīt. Kaut kas nebija tā,<br />
kā vajag. Evelīna vēlējās to noskaidrot, un<br />
šoreiz viņu pat nepārsteidza fotogrāfijas otrā<br />
pusē ar tinti uzrakstītā adrese. Evelīna alka<br />
noskaidrot visu iespējamo Meitene izlavījās<br />
ārā, nevienam neko neteikdama. Viņu pār -<br />
11
ņēma alkas atrast vietu, kas norādīta adresē.<br />
Evelīna domāja, ka adrese atnesīs prieku<br />
un laimi un vairs nevajadzēs atgriezties<br />
bērnunamā, tāpēc viņa devās prom, nevienu<br />
nebrīdinādama. Šis bija pēdējais salmiņš,<br />
pie kura ķerties, lai atrastu laimi. Un Evelīna<br />
darīs visu, lai tiktu prom no bērnunama.<br />
Meklētā adrese atradās pilsētas nomalē<br />
blakus mežam.<br />
Kad meitene nonāca pie durvīm, viņa<br />
nezināja, ko just, ko domāt, ko teikt. Viņa<br />
pieklauvēja.<br />
Kopš šī brīža mainīsies visa Evelīnas dzīve.<br />
“Uz labu!” viņa klusītēm lūdzās vieglajam<br />
vējam, kas pūta sejā matus. Jau pēc pirmā<br />
un vienīgā neskanīgā klauvējiena durvis<br />
atsprāga vaļā. Meitene sabijās. Viņai pretī<br />
vērās vecāku pārlaimīgās un pārāk nobijušās<br />
sejas. Tas bija pārāk dīvaini. Gandrīz vai<br />
traki. Mokošais klusums ievilkās. Līdz beidzot<br />
sieviete, viņas māte, pārlaimīgi ierunājās:<br />
“Cepumiņ, Tu beidzot ieradies?”<br />
Un tad Evelīnā eksplodēja jautājumu gūzma.<br />
Viņai bija vienalga, ka vecāki neatbildēja,<br />
meitene gribēja tikai runāt. Pat ja likās, ka<br />
viņi nemaz neklausās. Tēvs un māte klusēja.<br />
Evelīna gan dusmojās, gan ienīda, gan<br />
mīlēja šos cilvēkus. Pat ja nepazina viņus,<br />
pat ja tie viņu bija pametuši, tie tāpat bija<br />
viņas vecāki, daļa no viņas.<br />
Līdz beidzot izskanēja svarīgākais jautājums:<br />
“Kāpēc jūs mani pametāt tur?”<br />
Evelīna meklēja atbildi vecāku acīs, bet atbilde<br />
netika atrasta. Sieviete beidzot ierunājās:<br />
“Cepumiņ, mēs esam tavi vecāki un vēlam<br />
tev tikai to labāko.”<br />
“Un vislabākais tev atrodas bērnu namā,<br />
Kēksiņ,” dīvainā tonī norūca tēvs. Evelīna<br />
neko nesaprata. Šie cilvēki bija tik dīvaini...<br />
Gandrīz vai psihiski slimi.. Viņi teica, ka šeit<br />
ir briesmas. Tēvs vēroja mākoņainās debesis<br />
un zem deguna nomurmināja: “Šie mākoņi ir<br />
tik skaisti, bet, ja nebūtu tevis, kēksiņ, mēs<br />
redzētu sauli.” Evelīna nepaspēja pateikt<br />
nevienu vārdu. Vecāki parāva viņu aiz rokas<br />
uz meža pusi. Ne saudzīgi, ne maigi.<br />
Viņi abi meitu vilka ar visu spēku. Evelīna<br />
kliedza, bet nelikās, ka to kāds būtu dzirdējis.<br />
Tas bija kā murgs. Cauri meža brikšņiem<br />
pavīdēja upe. Dziļa upe. Acis vecākiem bija<br />
ļoti priecīgas un trakas. Viņi patiešām bija<br />
slimi. Viņi iemeta meiteni dziļi upē, noteikti<br />
labi apzinādamies, ka peldēt meita nemāk.<br />
Pēdējie vārdi, ko Evelīna saklausīja, bija<br />
slimās mātes teiktais:<br />
“Cepumiņ, tur tev būs labāk. Grimsti,<br />
Cepumiņ! Šis tev nebūs nekāds piens,<br />
nekāda paradīze, Cepumiņ. Grimsti!”<br />
Un tad arī iekliedzās prātu zaudējušais tēvs:<br />
“KĒKSIŅ, NEMEKLĒ LAIMI ŠEIT!”<br />
Evelīna nogrima. Ūdens aizskaloja prom<br />
pa straumi viņas nedzīvo ķermeni un viņas<br />
pēdējās asaras...<br />
Evelīna pamodās uz bēniņu grīdas. Viņas<br />
seju skāra silta rīta saule, un tā palēnām<br />
žāvēja sapnī raudātās asaras. Meitene<br />
piecēlās un devās ēst brokastis.<br />
Tajā dienā Evelīna nolēma vairs neskatīties<br />
pagātnē un nemeklēt laimi, jo tā jau viņai<br />
bija. Laime bija tikai paslēpusies viņas tumšo<br />
domu mākoņos. Un Evelīna sāka redzēt sauli<br />
un dzīvot pa īstam...<br />
<strong>12</strong>
MARTA<br />
Teksts: Liene Ratniece, 9.kl.<br />
Martai ir 16 gadu. Viņai ir četrgadīgs<br />
brālis Ralfs. Patiesībā Ralfs ir<br />
viņas pusbrālis, bet viņa to sauc par brāli.<br />
Martas ģimene ir trūcīga un dzīvo vecā<br />
daudzdzīvokļu mājā, kurā vienmēr ož pēc<br />
alkohola. Martas dzīvoklī ir 2 istabas, viena<br />
viņai un Ralfam, bet otra - viņas mammai un<br />
patēvam.<br />
Martai skolā nav draugu, jo visi viņu<br />
apsmej veco drēbju dēļ. Martas ģimene<br />
nespēj atļauties jaunas drēbes un mantas<br />
bērniem. Taču, neskatoties uz dzīves<br />
apstākļiem, Marta ir sportiska meitene ar<br />
blondām matu cirtām un dzintara krāsas<br />
acīm, kas izstaro siltumu un mīlestību. Martas<br />
klasesbiedrenes ir izlutinātas bagātnieku<br />
meitas, kuras vienmēr iegūst to, ko vēlas.<br />
Klasē Martu bieži apsaukā ar tādiem vārdiem<br />
kā bomzene, stulbene un miskastes bērns.<br />
Reiz kādā dienā, kad patēvs bija<br />
saņēmis algu, viņš uzaicināja ciemos savus<br />
draugus. Arī māte iedzēra. Marta atnāca<br />
no skolas, un viņa jau kāpņutelpā dzirdēja,<br />
kā patēvs bļauj. Marta ienāca dzīvoklī un<br />
pamanīja uz virtuves galda pāris alkohola<br />
pudeļu - dažas pustukšas, dažas pilnas.<br />
Tās jau šajās mājās bija ierasta lieta. Marta<br />
zināja, ka tad, kad patēvs ir iedzēris, viņš<br />
mēdz pacelt roku pret māti un dažreiz arī pret<br />
Martu.<br />
Viņa iegāja virtuvē, un patēvs Martai uzsauca:<br />
“Hei, tu! Kāpēc no mana maka ir pazudusi<br />
nauda?”<br />
Marta redzēja, ka patēvs jau<br />
piedzēries, un tādā stāvoklī viņam vienmēr<br />
patika strīdēties un apvainot citus.<br />
Viņa atbildēja: “Es neesmu ņēmusi<br />
tavu naudu, es neaiztieku tavas mantas, un<br />
tu to zini!”<br />
Marta mazliet nobijās, jo no patēva<br />
par pretī runāšanu varēja sagaidīt jebko.<br />
Patēvs nikni atbrēca: “Atdod manu<br />
naudu, sīkā žurka!”<br />
Viņš lēnām cēlās kājās un savilka<br />
plaukstas dūrēs. Martai palika bail, viņa<br />
skrēja uz istabu. Patēvs ienāca istabā un<br />
ar lielu atvēzienu iecirta Martai pļauku.<br />
Viņai tik ļoti nesāpēja tā pļauka, cik tas, ka<br />
māte nelikās ne zinis par tikko notikušo un<br />
neaizstāvēja Martu. Pēc divām dienām Marta<br />
13
ieradās skolā ar sarkanu vaigu, jo patēvs atkal<br />
bija pacēlis pret viņu roku, bet šoreiz jau ar<br />
dūrēm. Nepietika ar to, ka viņu mājās fiziski<br />
iespaido, bet arī skolā klasesbiedrenes viņu<br />
apcēla. Meitenes - Sofija, Ērika, Magdalēna un<br />
Juta – bieži smējās par Martu. Magdalēna bija<br />
”bandas vadone’’, kā visiem patika viņu saukt,<br />
jo viņa bija ļauna un visus pazemoja. Ērika,<br />
Sofija un Juta bija viņas labākās draudzenes,<br />
kas daudz neatpalika no Magdalēnas.<br />
Bija pusdienlaiks. Visi devās ēst. Marta<br />
sēdēja viena pie galda, bet dažus galdus<br />
tālāk sēdēja viņas klasesbiedrenes. Pēkšņi<br />
pie Martas galda pienāca Magdalēna. Viņa<br />
valdonīgā balsī teica: ”Kur tad šoreiz nokriti,<br />
ka tiki pie sarkana vaiga? Varbūt paslīdēji aiz<br />
sava pretīguma?’ Magdalēna tā teica, jo Marta<br />
vienmēr aizbildinājās par saviem zilumiem<br />
no patēva sitieniem, ka ir nokritusi no riteņa,<br />
paslīdējusi vai kā tamlīdzīgi.<br />
Marta klusā balsī lūdza: ”Kāpēc tu man neliec<br />
mieru? Ko es tev esmu nodarījusi? Lūdzu,<br />
paskaidro man!’’ Viņas balss kļuva skaļāka,<br />
viņa paņēma savas pusdienas un ar asarām<br />
acīs izskrēja no ēdamzāles, bet visi noskatījās<br />
viņai nopakaļ.<br />
Marta klusām raudāja tualetes kabīnē. Pēkšņi<br />
viņa izdzirdēja meiteņu smieklus un čukstus,<br />
arī Ērikas balsi. Protams, viņas ir sekojušas<br />
Martai. Juta atvēra kabīnes durvis, neko<br />
nepaskaidrojot, uzlēja Martai sulu. Tad Ērika<br />
iesita Martai no visa spēka pa seju, un viņai<br />
piebiedrojās Magdalēna. Meitenes izturējās<br />
nežēlīgi. Viņas sita Martu, saplēsa viņas<br />
somu un vēl uzspļāva. Pat ļaunākajos murgos<br />
neviens neiedomātos, ka meitenes uz<br />
ko tādu ir spējīgas. Martai ļoti, ļoti sāpēja. To<br />
nav iespējams aprakstīt, cik nožēlojami un<br />
bezspēcīgi Marta jutās tajā brīdī.<br />
Tad Magdalēna ierunājās: ”Tagad zināsi, kā ar<br />
mani runāt, pamesls!” Viņas aizgāja, bet Marta<br />
palika tualetē, vientuļa un bez palīdzības…<br />
Marta vecākiem nestāstīja par nodarīto, jo<br />
viņa zināja, ka vecākiem tāpat būtu vienalga.<br />
Māte pret Martu neizturējās kā pret meitu, jo<br />
viņa bija negribēts bērns. Patiesībā Martas<br />
māte vēlējās jaunībā uztaisīt abortu, bet nepietika<br />
līdzekļu, un viņa saprata, ka, pateicoties<br />
Martai, viņa iegūs naudas pabalstu no<br />
valsts.<br />
Kad Marta aizgāja mājās, viņa bija pārsteigta,<br />
ka mājās neviena nav. Pat Ralfs nekur nebija.<br />
Marta iekrita gultā un sāka raudāt. Viņa<br />
raudāja skaļi, jo viņā bija sakrājies daudz<br />
dusmu un sāpju. Marta jutās kā kļūda, nevis<br />
kā cilvēks, bet lieta, kura tika radīta kļūdas<br />
pēc. Viņa sāka ticēt tiem vārdiem, ko citi par<br />
viņu teica, – pamesls, žurka… Marta tā vairs<br />
nespēja izturēt, viņa saprata, ka vairs nevēlas<br />
dzīvot. Viņa negribēja pavadīt savu mūžu, tā<br />
turpinot. Marta gribēja pazust no šīs mājas,<br />
no skolas, no pilsētas, no valsts, no savas<br />
dzīves… Marta ar asarām acīs uzrakstīja<br />
vēstuli: “Es zinu, ka Jums tā būs labāk. Es<br />
esmu tikai traucēklis. Jums mani nevajag,<br />
beidzot Jums nebūs mājās liekas mutes, kura<br />
tikai tērē, bet neko nedod pretī. Ar cieņu,<br />
Marta.’’<br />
Marta vēstuli piesprauda pie ledusskapja un<br />
steidzās meklēt virvi, jostu vai ko tamlīdzīgu.<br />
Viņa skapī atrada vecu jostu un gāja uz<br />
istabu. Meitene piesēja to pie griestu lampas,<br />
pakāpās uz krēsla, aplika virvi ap kaklu, un<br />
pēc dažām sekundēm viņa bija prom no šīs<br />
pasaules...<br />
Pēc stundas mājās atgriezās māte ar patēvu.<br />
Atraduši pakārušos meitu, viņi izsauca ātro<br />
palīdzību, bet vairs neko nevarēja glābt.<br />
14
Marta savu izvēli bija veikusi. Pirmo reizi pa<br />
ilgiem laikiem Martas māte raudāja viņas<br />
dēļ. Viņa histēriski kliedza. Patēvs saķēra<br />
galvu un staigāja pa istabu, kamēr ātrā<br />
palīdzība aizveda mirušo meiteni. Ralfs bija<br />
bērnudārzā, viņam tikai pēc tam paskaidroja,<br />
ka viņa lielā māsa nu jau ir citur un viņš<br />
Martu vairs nekad nesatiks.<br />
Pēc nedēļas Martas ģimene rīkoja<br />
viņas bēres. Uz tām ieradās arī citi radi, kuriem<br />
pat nebija ne jausmas par Martas dzīvi<br />
skolā un mājās.<br />
Notikuma izmeklēšanā iesaistījās<br />
policija. Sadarbībā ar bāriņtiesu Martas mātei<br />
tika atņemtas vecāku tiesības, un Ralfs tika<br />
ievietots bērnunamā. Divus mēnešus pēc<br />
Martas nāves, veicot detalizētu izmeklēšanu,<br />
tika atklāts, ka Martas pašnāvībā daļēji ir<br />
vainīgas klasesbiedrenes. Viņām tika piespriests<br />
sods, un pusaudzes tika ievietotas<br />
sociālās korekcijas izglītības iestādē.<br />
Tikai Marta to vairs neredz un nepiedzīvo...<br />
Zīmējums: Enija Loreina Treimane, 11.kl.<br />
15
Filmiņa pārtrūka<br />
Teksts: Patrīcija Jolkina, 9.kl.<br />
A<br />
andim paliek 17 gadi. It kā par<br />
maz, lai dzertu alkoholu, bet galds<br />
pilns ar visdažādākajiem. Bet ko lai dara, ja<br />
uzaicināti draugi, kuri vecāki par 18? Nestrebs<br />
taču mātes paštaisīto ābolu sulu. Padomās<br />
vēl, ka ieradušies uz viņa mazā brāļa Krista 8<br />
gadu ballīti.<br />
Pēc 40 minūtēm būtu jāsāk ierasties viesiem.<br />
Sandis cer, ka neviens par viņu nesmies,<br />
ka šeit būs viņa tēvs, kuru sauc Mairis. Viņš<br />
ir atstāts savu dēlu pieskatīt, lai tas nepiedzeras.<br />
Bet visvairāk Sandis cer, ka neviens<br />
neuzzinās, kāpēc viņa tēvs ir šeit.<br />
- Sveiks, mīļum! - pa durvīm uz augstpapēžu<br />
kurpēm, kas ar katru soli skanēja kā pērkona<br />
dārdi, ienāca viņa 23 gadus vecā draudzene,<br />
kas, ietērpusies melnā, īsā, pieguļošā kleitiņā,<br />
nāca viņam pretī ar žilbinošu smaidu un<br />
apskāva viņu.<br />
- Sveika, mana modelīte! - Sandis apskāva<br />
Veroniku un tad sagrāba viņas dibenu ar<br />
abām rokām. Blakus viņai puisis izskatījās<br />
kā punduris, kad meitenei kājās bija uzvilktas<br />
augstpapēžu kurpes.<br />
- Skatos, esi sanesis daudz alkohola,<br />
- Veronika smaidīja un skatījās viņam acīs.<br />
- Tu nu gan zini, kā iepriecināt savu meiteni.<br />
Veronikai ir ļoti interesanta pagātne - viņas<br />
vecākā māsa dzīvo Grieķijā un strādā bordelī.<br />
Pirms gada viņa atgriezās Latvijā, kad bija<br />
nodzīvojusi pie viņas 3 spožus gadus. Pa to<br />
laiku bija paspējusi apgūt māsas noslēpumus<br />
un būt viņai klāt ikkatru mirkli viņas darbavietā.<br />
Neteiksim, ka viņai tas īpaši nepatika. Viņa<br />
atgriezās, jo māsa viņu patrieca.<br />
Vai Sandis par to zina? Protams. Un viņš<br />
uzskata, ka tā ir tikai pagātne.<br />
Saradās viesi, sanesa naudu,<br />
piedzērās un izballējās. Un Mairis bija no pirmajiem,<br />
kas atvadījās no skaidrā prāta, tāpēc<br />
nekas neliedza arī Sandim dzert uz nebēdu.<br />
Ātri vien pienāca rīts, kad daudzi ciemiņi bija<br />
atslēgušies, kur vien pagadās - pie ezera, uz<br />
kāpnēm, kas ved uz guļamistabu, pie uzkodu<br />
galdiem, nemaz nešķita, ka ballīte varētu arī<br />
beigties. Taču ap 5:00 no rīta cits aiz cita vai<br />
nu izsauca taksi, vai atslēdzās tepat.<br />
Sandis ar dažiem puišiem sēdēja pie ezera<br />
mitrajā zālē un galīgā pālī risināja sarunas par<br />
politiku Guļamistabā, kurā nebija uznācis<br />
16
pagulēt neviens, izņemot Mairi, uz blakus<br />
matrača sēdēja Veronika un vēroja viņu –<br />
piedzērušos vīrieti, kas ne īsti gulēja, ne īsti<br />
bija pamodies.<br />
Viņa noglāstīja šī 43 gadus vecā vīrieša<br />
neskūto vaigu un viegli pasmaidīja, atceroties<br />
laikus, kad abi izbēga no mājām, lai satiktos,<br />
viņa sievai nezinot. Tad viņa vēl nepazina<br />
Sandi - vien zināja, ka viņš eksistē.<br />
Lai arī viss viņu starpā ir beidzies, mazas<br />
abpusējas jūtas kaut kur gruzdēja.<br />
Meitenei pašai bija dulla galva, tāpēc viņa<br />
bija gatava kaut vai novilkt viņa bikses nost<br />
un ķerties pie lietas, taču ārpusē dzirdēja<br />
Sanda skaļo balsi, kas kaut kādā dīvainā veidā<br />
atturēja viņu.<br />
Viņa telefonā uzlika grupas “Apvedceļš” dziesmu<br />
“Zemenes” un dziedāja līdz, liecoties viņam<br />
arvien tuvāk.<br />
Te pēkšņi bija dzirdami vietām apslāpēti Sanda<br />
kliedzieni, tāpēc viņa pastiepa kaklu un<br />
paskatījās pa logu – tur, ezerā, Sandis slīka.<br />
Apkārtējie, cik nu spēja bez skaidrā prāta,<br />
līgodamies uz visām pusēm, stiepa pretim rokas<br />
un brēca kā aptrakuši, taču tas nu bija velti.<br />
Veronika apvija rokas ap Mairi un nelikās ne<br />
zinis. Šobrīd viņai bija pilnīgi vienalga par savu<br />
puisi. Lai nu viņš slīkst!<br />
- Es tevi mīlu, - viņa nočukstēja, taču pat šādā<br />
stāvoklī saprata, ka Mairis ir pārāk piedzēries,<br />
lai vispār saprastu vai pateiktu kaut ko atpakaļ.<br />
Veronikai šķita, ka tā arī ir labāk.<br />
Pēc brīža pat caur dziesmu varēja saklausīt,<br />
kas notiek ārā.<br />
- Es gandrīz noslīcināju 500 eiro, - Sandis smejoties<br />
vicināja slapjo naudu pa gaisu. - 500 eiro!<br />
- Vecīt, tu nu gan pieproti nelietderīgi pakāst<br />
naudu! - kāds šļupstot bļāva.<br />
Veronikai pār vaigiem ritēja asaras. Viņa<br />
pārdzīvoja par naudu, kas gandrīz noslīka, un<br />
skūpstīja Mairi.<br />
Sandis blenza sienā. Viņš centās atcerēties<br />
visu, kas notika vakar, taču filma pārtrūka pie<br />
trešās glāzītes, un galva briesmīgi sāpēja.<br />
Puisim blakus sēdēja Veronika un stāstīja visu,<br />
ko viņa atceras, taču tas nebija nekas tāds, ko<br />
viņš nezinātu. Veronika atceras visu sīkumos.<br />
Bet viņa noklusēs.<br />
- Paldies par ballīti, mīļum, - viņa apķērās puisim<br />
ap kaklu.<br />
- Es lieliski izklaidējos.<br />
Es tevi mīlu.<br />
17
Portrets: Paula Kate Čākure, 6.kl.
Trīs dienas<br />
Teksts: Patrīcija Jolkina, 9.kl.<br />
Ilustrācijas: Jana Šarija, 11.kl.<br />
I<br />
esākumā radās debesis. Un tad -<br />
pasaule. Taču neviens nezina, cik ilgi<br />
pēc debesīm tā radās. Toties es zinu. Tie<br />
ir trīs miljoni gadu. Bet man tās ir tikai trīs<br />
dienas.<br />
Es sēžu savā rožu krūmu dārzā,<br />
smaidu, raustu nezāles un kavējos atmiņās<br />
par to, kas notika pirms īsa brīža. Atceros,<br />
kā, ravējot sīkās zālītes zem asajiem krūmu<br />
zariem, mani mati pēkšņi saķērās ērkšķos.<br />
Atceros arī to, kā es bezcerīgi tur četrrāpus<br />
tupēju. Un tad pēkšņi pie manis pieskrēja<br />
puisis smilškrāsas krosenēs un atbrīvoja<br />
manus matus no ērkšķu skavām. Atvadoties<br />
viņš smaidot jautāja, vai man viss ir kārtībā.<br />
Atminos viņa teikto un to, kā viņš smaidīja.<br />
Pieskaros zaram, no kura ērkšķiem<br />
jauneklis mani paglāba, un atrauju roku.<br />
Garie un asie veidojumi sadur manu plaukstu,<br />
un es apjaušu, ka viņam taču sāpēja,<br />
jo tad, manis atbrīvošanas brīdī, es nejutu<br />
neko.<br />
Tas, ko par šo puisi uzzināju mūsu<br />
īsajā tikšanās reizē, ir pavisam nedaudzviņu<br />
sauc Krists, un viņš ir divus mēnešus<br />
jaunāks par mani.<br />
Zvaigznes ar neapbruņotu aci var<br />
redzēt tikai naktī, jo saules gaisma neļauj tās<br />
saskatīt. Debesis atklāj savas zvaigznes, kad<br />
liela daļa pasaules to neredz. Šīs zvaigznes<br />
redz tikai tie, kuri upurē savu miegu.<br />
Nākamajā vakarā pēc tikšanās<br />
ar Kristu es nomodā guļu savā gultā un<br />
neatlaidīgi gaidu, kad pulksteņa rādītāji sasniegs<br />
pusnakts stundu.<br />
Es pasniedzos pēc salocītās un ar rozā<br />
lentīti apsietās zīmītes uz naktsgaldiņa. Man<br />
domāto vēstījumu šodien atradu iekarinātu<br />
rožu krūma zarā, kas vakar mani tik ļoti<br />
stingri un sāpīgi turēja savās skavās. Atveru<br />
zīmīti un lasu to jau astoto vai varbūt devīto<br />
reizi: “Varbūt ir rozes, kas uzzied tikai naktī,<br />
jo saules gaisma dienā neļauj tās saskatīt.”<br />
Zinu - tas ir gluži neiespējami, bet, ziņkārības<br />
19
Visa pasaule atrodas debesīs.<br />
Debesis ieskauj visu pasauli.<br />
Nevar būt vairāk par vienu pasauli,<br />
vienām debesīm.
mudināta, es pieceļos no gultas. Palūkojos<br />
ārā pa istabas logu uz rožu krūmu un pusnakts<br />
tumsā saskatu, ka tas piebērts sārtiem<br />
ziediem. Mana sirds gluži vai apstājas, un<br />
es nespēju tam noticēt. Krūms tiešām zied!<br />
Pusnaktī!<br />
Es ātri izskrienu ārā un nometos ceļos<br />
pie rozēm. Pieskaroties ziediem, saprotu, ka<br />
tie ir veikalā pirkti rožu ziedi, un mani pārņem<br />
pretrunīgas sajūtas - vilšanās un tomēr arī<br />
aizkustinājums.<br />
Starp ziediem pamanu baltu lapiņu. Pasniedzos<br />
pēc tās un atloku vaļā. Lasu: “Ja īstas<br />
rozes nezied Tavā dārzā, lai tās uzzied Tevī!<br />
Pagriezies!”<br />
Apmulsusi un smaidīdama pieceļos kājās un<br />
lēni pagriežos. Man pretī stāv Krists. Viņa<br />
smaids vēl patiesāks, kā to atceros no vakardienas.<br />
Es jūtu, kā manā sirdī uzzied un<br />
iemirdzas rozes, un to pašu varu redzēt viņa<br />
acīs... Visa pasaule atrodas debesīs. Debesis<br />
ieskauj visu pasauli. Nevar būt vairāk<br />
par vienu pasauli, vienām debesīm. Taču,<br />
pasaulei aizejot, tā atstāj aiz sevis kaut ko<br />
tādu, kas savām debesīm ļaus kļūt par jaunu<br />
pasauli citām debesīm.<br />
Šajā naktī mēs abi ar Kristu aplējām manus<br />
rožu krūmus ar siltu ūdeni un līdz rīta gaismai<br />
sēdējām tiem blakus.<br />
Kristam ir jādodas prom. Mēs<br />
pieceļamies kājās, un viņš mani apskauj tik<br />
cieši un spēcīgi, ka man aizsitas elpa.<br />
Es tevi mīlu, - viņš nočukst pirmo<br />
reizi šajās trīs dienās un, palaidis mani,<br />
aizsteidzas savās gaitās.<br />
Smaidot noskatos, kā viņš aiziet, noguļos<br />
zālē un nemanot iemiegu.<br />
Kad pamostos, saule jau gatavojas rietam,<br />
un es pamanu sev blakus zālē vēstuli. Es<br />
pasmaidu un atplēšu to. Atloku vaļā un sāku<br />
lasīt: “Diena, kad Tevi satiku, šķita kā dzīves<br />
sākums. Un tagad jau ir beigas. Esmu nopietni<br />
slims, un šī bija mana pēdējā diena. Tu<br />
mani turēji, kad kritu, bet pati to nenojauti, Tu<br />
mani izglābi. Paldies Tev par to, ka Tu man<br />
biji. Un neskumsti, neraudi! Šīs nav Tavas<br />
beigas, jo beigas visiem ir laimīgas un skaistas.<br />
Šīs ir manas beigas, jo tās bija tieši<br />
tādas. Tu atkal kļūsi kādam par pasauli un<br />
atradīsi savas debesis. Tici man!”<br />
Mans smaids pēc otrā teikuma izgaist<br />
kā nebijis. Pēc trešā teikuma manās acīs<br />
ir asaras. Pēc ceturtā jūtu, kā rozes manī<br />
novīst un ērkšķi stipri iedur manī. Krists bija<br />
mana pasaule, un es biju viņa debesis.<br />
Pacēlusi acis uz ērkšķaino rožu zaru,<br />
kura dēļ iepazināmies, pamanu, ka tam ir<br />
izveidojies mazs, sārts pumpuriņš..<br />
21
Solījums<br />
Teksts: Patrīcija Jolkina, 9.kl.<br />
Tumsā atskanēja balsis. Balsis, daudz<br />
balsu, skaļas un klusas, galva pilnīgi<br />
sprāga pušu. Viņš tās atpazīst.<br />
Skaļš, tik skaļi! Visas tās balsis kā<br />
tāds liels vilnis no okeāna atpeldējis sitas pret<br />
viņu kā pret krastu, kā pret klinti.<br />
Nespēja elpot, nespēja kliegt.. It kā<br />
smacē, it kā spiež.. KUR VIŅA IR??<br />
Zinot to, ka tikai viens cilvēks var viņu izglābt,<br />
tikai viens, kas spēj to paciest, tikai viens<br />
kas...<br />
- Annik, – viņš sauca.. vārgi.. – Annika..<br />
Kas spēj viņu glābt, kas nebaidās..<br />
Pats viņš, nīkulis, nespēj neko. Balsis to<br />
apliecina, balsis to iespļauj sejā.<br />
- Annika! – No visa spēka izkliegts, bet skan<br />
kā peļu pirdiens, ko noslāpē lielas smieklu<br />
šaltis..<br />
Visur tumsa.. Bet acis šaudās apkārt,<br />
meklējot smējējus. Noreibst galva, nevar<br />
saprast, acis ciet vai vaļā.<br />
... Ak Dievs... Annik!!!<br />
- LIECIET VIŅU MIERĀ!<br />
Beidzot... Annika.. Kur tu tā kavējies...<br />
- PROJĀM! EJIET PROM, STULBEŅI!<br />
Viegli, tik viegli.. Sajūta mazinās,<br />
- JŪS NEESAT NEKĀ VĒRTI, BRIESMOŅI!<br />
Es mostos... Beidzot...<br />
Gustavs pietrausās sēdus, platām acīm, elpu<br />
aizrāvis. Pamazām atguvies, viņš aizvēra acis<br />
un atkal atkrita gultā uz spilvena. Pār vaigiem<br />
noritēja divas asaras. Viņš samiedza acis un<br />
izberzēja tās ar riebumu. Sakodis zobus, viņš<br />
pietrausās sēdus. NĪKULIS.<br />
Mugurā tās pašas vakardienas drēbes.<br />
Pat virsjaku viņš nebija novilcis, tikai brīnums,<br />
ka zābaki stūrī iemesti. Bet vismaz ir.<br />
Iemetis acis pulkstenī pie sienas, viņš<br />
saprata, ka atkal nokavējis pirmās trīs stundas.<br />
- Nolādēts, - viņš klusi nomurmināja.<br />
Paskatījies uz savu izplosīto skolas<br />
somu un izmētātajām grāmatām ap to, viņš<br />
saprata, ka netaisīsies nekur iet. Vienīgi satikties<br />
ar Anniku.<br />
Paņēmis telefonu, kurā uzstādītais<br />
modinātājs atkal nenostrādāja, viņš to ar riebuma<br />
pilnu kliedzienu izšķaidīja pret pretējo<br />
22
sienu, vēl joprojām kliedzot, kamēr tas norima<br />
līdz izmisuma pilnam šņukstam. Viņš atstutēja<br />
galvu rokās.<br />
Kaimiņiene no dzīvokļa virs viņa ar slotas kātu<br />
spēcīgi vairākas reizes uzsita pa grīdu - puiša<br />
griestiem, lai viņš pārstāj.<br />
Kā es tagad sazvanīšu Anniku?<br />
Mājas vecais telefons stāv kluss, vads<br />
pārplīsis, nedarbojas. Viņš paskatījās uz<br />
telefonu, kas sašķīdis gabalos un lauskās.<br />
Laikam telefons arī nedarbojas.<br />
Kā var zināt - viņa ir mājās vai nav?<br />
Darba diena, varbūt viņa ir skolā. Gustavs<br />
tāpat ir jau nolēmis, ka aizies uz viņas māju. Ir<br />
viņa mājās vai nav.<br />
Viņš piecēlās un izlaida pirkstus cauri<br />
kunkuļos savēlušamies matiem un dzērāja<br />
gaitā aizlīgojās līdz vannas istabai tepat<br />
blakus.<br />
Durvis aiz sevis viņš neaizvēra. Neviena<br />
nav mājās: tēvs zaudēts autoavārijā pirms<br />
gada, māte, teiksim vienkārši, – prostitūta<br />
divdesmit četri septiņi.<br />
Viņš ieskatījās savā atspulgā ar<br />
nosodošu skatienu. Spogulis iesists. Rētas uz<br />
dūrēm vēl nav sadzijušas, bet viņam vienalga.<br />
Pretīgais ģīmis raudzījās viņam pretī. Zilie loki<br />
zem acīm, murgu mocīti. Acis nedzīvas. Viņš<br />
mutē ar mēli pārvilka pāri vietai, kur izsists<br />
zobs.<br />
Kā Annika var skatīties uz mani<br />
diendienām? Darīt mani laimīgu? Redzēt to<br />
neglīto smaidu, kas dažreiz parādās? Un vēl<br />
tas izsistais zobs...<br />
Viņš nopūtās, aizgāja uz savu istabu,<br />
paķēra skolas somu, kurā bija samestas<br />
pierakstīto urgu saburzītās lapas un iemeta<br />
iekšā arī sašķīdušo telefonu ar visām<br />
lauskām. Viņš to uzmeta plecā. Aizgājis uz<br />
istabas stūri, negribot ieslidināja kailās pēdas<br />
vecajos zābakos, kas vakar, staigājot ar Anniku,<br />
noberza papēžus līdz asinīm. Viņš savieba<br />
seju, kad jēlās tulznas iebrauca zābakā.<br />
Atspēris vaļā dzīvokļa durvis, viņš sāka<br />
skriet lejā pa otrā stāva kāpnēm, cenšoties<br />
ignorēt tulznu signalizāciju.<br />
Kad viņš bija jau ticis pie ārdurvīm,<br />
viņš atcerējās, ka aizmirsis kaut ko, un pie<br />
sevis nolamājās: - Sasodīts! Cigaretes!<br />
Gustavs nesās atpakaļ un, ticis augšā,<br />
apstājās atvērtajās durvīs, un ieraudzīja tur<br />
rakājamies pa veco drēbju skapi turpat pretī<br />
kaimiņos dzīvojošo tantiņu.<br />
- Ko lūri, sīkais? – viņa nokladzināja un<br />
turpināja meklēt, ko viņa tur arī meklēja.<br />
Gustavs nemaz nebija tik sīks - vairāk<br />
kā metrs deviņdesmit un septiņpadsmit gadi.<br />
- Vecenīt, jūs atkal sajaucāt durvis, - viņš<br />
atteica, nemaz nenobijies un neizbrīnīts par<br />
viņas parādību. Viņa te nāk bieži. Gustavam<br />
nav ko zaudēt, mājās tāpat nav ko zagt.<br />
Viņam vienkārši šķiet, ka viņai viss interesē<br />
un patīk visu apskatīt.<br />
- Dirst ej! - viņa novēkšķēja un meta<br />
puisim ar blakus stāvošo telefonu grāmatu,<br />
kas tupēja uz galda, nevienam neko<br />
nekaitēdama, un Gustavs pasviedās sāņus,<br />
kad grāmata lidoja uz viņa pusi.<br />
Gustavs tikai saviebies aizsviedās un<br />
savu istabu un paķēra visas trīs pāri palikušās<br />
paciņas. Izskatās, ka ar to būs jāiztiek<br />
nākamajam mēnesim un šis ir tikai sācies.<br />
Nomirt var.<br />
Viņš pasteidzās garām jukušajai vecenei<br />
un metās ārā pa durvīm, tās aiz sevis,<br />
cik vien spēcīgi var, aizcirzdams. Ātrā gaitā<br />
iedams pa ielu, Gustavs aizdomājās par<br />
vakardienu.<br />
23
- Es tev apsolu, - Annika ķiķināja, spārdīdama<br />
kolas skārdeni, kamēr abi staigāja pa ceļa<br />
malu ārpus pilsētas. Viņi brauca pusstundu ar<br />
autobusu, lai tiktu prom no skaļās pilsētas.<br />
- Ko tu apsoli? – Gustavs, smaidot<br />
pretī, jautāja.<br />
- Es tev apsolu, ka vienmēr būšu tev<br />
līdzās. Vienmēr likšu tev smaidīt un izglābšu<br />
tevi tajos.. murgos.<br />
Gustavs nodūra skatienu un pasmaidīja<br />
vairāk.<br />
Annika pēkšņi apstājās. Gustavs arī apstājās<br />
un paskatījās uz viņu. Annika ir tik skaista.<br />
Puķaina kleita, blondi, lokaini mati, apaļa<br />
sejiņa un sārti vaigi. Tad tā izskatās eņģeļi.<br />
- Tu man netici?<br />
Gustavs pasmīnēja: - Protams, ticu.<br />
Eņģeļi jau nekur neaiziet.<br />
Gustavs apstājās. Tikai tagad viņš saprata,<br />
ka viņam arī viņai bija kaut kas jāapsola. Viņš<br />
redzēja to Annikas skumjo skatienu tikai tagad.<br />
Ārprāts, kāds viņš ir muļķis. Un šis muļķis sāka<br />
skriet, juzdams, kā tulznas zābakos sāk asiņot.<br />
Viņa eņģelis. Vienīgais, kas ļāva izdzīvot.<br />
Un tomēr netika novērtēts. Kas bija Annikas<br />
eņģelis? Kas ļāva viņai izturēt to visu? Viņš<br />
bija vienīgais draugs Annikai, viņai nebija neviena<br />
cita. Viņš atceras, kā viņa centās kaut ko<br />
izstāstīt viņam, taču katrs sīkums noveda pie<br />
Gustava problēmām. Nebija jau tā, ka Annikai<br />
tas nepatika, viņa bija ļoti laimīga palīdzēt<br />
Gustavam, jo Gustavs viņai bija dārgs.<br />
Viss mainīsies. Tagad viņš palīdzēs viņai.<br />
Nonācis līdz viņas mājas durvīm, viņš tās<br />
atvēra. Durvis nebija aizslēgtas. Mašīnas pie<br />
mājas nebija - vecāki prom. Annikas divritenis<br />
- pie garāžas durvīm. Viņa ir mājās.<br />
Viņš ieskrēja iekšā, nometa somu pie<br />
durvīm un novilka zābakus.<br />
- Annika! Tas esmu es - Gustavs! - viņš sauca,<br />
skrienot augšā pa kāpnēm uz viņas istabu.<br />
Atbildes nebija, un viņš ieskrēja viņas rozā<br />
istabā, kailās pēdas uz baltā, mīkstā paklāja<br />
atstāja sarkanus asins pleķus, bet.. Annikas<br />
nav.<br />
Pirmajā stāvā arī viss tukšs.<br />
- Annika? - viņš nočukstēja.<br />
Viņš izstaigāja visas otrā stāva telpas. Varbūt<br />
viņa ir izgājusi? Un veikalu? Vienalga kur,<br />
lūdzu, tikai kaut kur.<br />
Tad viņš lēnām pavēra čīkstošās vannas istabas<br />
durvis.<br />
Nē..<br />
Annika guļ baltā vannā sarkanā ūdenī, bāla<br />
kā krīts, mirušām, melnām acīm raugoties<br />
nekurienē. Un pār vannas malu karājas bāla,<br />
asinīm noklāta ļengana roka ar vairākām dziļi<br />
iegrieztām brūcēm, no kurām pil tumši sarkanas<br />
asinis uz zilās flīžu grīdas un naža.<br />
Annika, tā saulīte, kas visiem spīdēja.<br />
Skaista, draudzīga, mīļa. Centās visiem dot to<br />
vislabāko. Iepriecināt, nesāpināt.<br />
Tomēr visīstākie smaidi pieder<br />
visskumjākajiem cilvēkiem.<br />
Un te uz vietas sabruka visa viņa dzīve.<br />
Viņš drebošām kājām piegāja pie meitenes<br />
un notupās pie viņas. Asaras lija pār vaigiem.<br />
Nīkulis. Viņš saņēma viņas asiņaino roku un<br />
piespieda to pie sava vaiga, drebot stiprāk<br />
kā jebkad. Nīkulis Viņš zaudēja savu eņģeli.<br />
NĪKULIS.<br />
Mazliet.. mazliet par vēlu izteikt solījumu.<br />
Mazliet par vēlu, lai ieklausītos. Lai saprastu.<br />
- Tu solīji.. - viņš sakostiem zobiem čukstēja.<br />
- Tu solīji.<br />
Nākamajā naktī Gustavu mocīja murgi. Vairāk<br />
kā parasti. Šķiet, viņš pat dzirdēja Anniku<br />
raudam. No murgiem viņu neviens neizglāba.<br />
24
Muļķa šāviens<br />
Teksts: Loreta Kaliksone, 10.kl.<br />
Ilustrācijas: Jana Šarija, 11.kl.<br />
S<br />
kan modinātājs. Es miegā svaidos un<br />
cenšos<br />
aizspiest ciet ausis, lai skaņa pazustu.<br />
Saprazdama, ka tas nenotiks, es paveļos uz<br />
labajiem sāniem un nospiežu to. Atmetu galvu<br />
no spilvena, uzmetu skatu pulkste-nim - 7:00.<br />
Kārtējais garlaicīgais rīts.<br />
Bet, paldies Dievam, piektdiena.<br />
Berzējot acis, izkāpu no ērtās gultas,<br />
nožāvājos un devos uz virtuves pusi. Laiskā<br />
tempā sāku taisīt sev tēju un uzliku cepties<br />
maizes garozu, kurai pa vidu ielēju sakultu<br />
olu. Kamēr tējas ūdens vārījās, es ieslēdzu<br />
televizoru, lai šajā klusajā dzīvoklī parādītos<br />
kaut mazākā dzīvība. Nopīkst tējkanna, un es<br />
ieleju verdošo ūdeni puķainajā krūzītē, kurā<br />
jau sēž melnās tējas maisiņš. Pieberu divas<br />
karotītes cukura un nolieku krūzīti uz virtuves<br />
galda. Apgriezu otrādāk maizīti un izslēdzu<br />
plīti. Noliku uz galda šķīvi un uz tā uzliku<br />
maizīti. Tā smaržoja pasakaini.<br />
Kad brokastis paēstas, izslēdzu televizoru<br />
un devos atspirdzinošā dušā. Vēsais<br />
ūdens pamodina mani, un es jūtos kā no<br />
jauna piedzimusi. Nomazgāju ādu ar vaniļas<br />
šķidrajām ziepēm un noskalojos ar silto ūdeni.<br />
Izkāpu ārā un sniedzos pēc baltā dvieļa.<br />
Iegāju savā violetajā istabā un no skapja izvilku<br />
melnas augstās džinsu bikses un pelēku<br />
T-kreklu ar mazu kabatiņu tieši uz sirds. Gribu<br />
tikai, lai diena paiet pēc iespējas ātrāk un es<br />
varu sākt baudīt ziemas brīvlaiku.<br />
Iegāju atpakaļ vannas istabā un mazliet<br />
uzkrāsoju skropstas, izķemmēju biezās<br />
pinkas savos gaiši brūnajos matos un devos<br />
uz viesistabu pēc somas. Ķerot somu, uzvilku<br />
brūnos zābakus un devos ceļā, lai aizvadītu<br />
pēdējo dienu Universitātē.<br />
Diena Universitātē pagāja ātri un mierīgi, bet<br />
tur bija kāds puisis, kas iekrita man acīs. Viņš<br />
mēdza stāvēt pie sk. Krūzes kabineta katru<br />
rītu, it kā gaidīdams stundu. Parasti es<br />
25
to neievēroju, līdz mūsu skatieni sastapās,<br />
un tajā pašā mirklī es nožēloju, ka nekad<br />
nebiju ieskatījusies viņa meža zaļajās acīs.<br />
Viņa skatiens mani saistīja, valdzināja, tas<br />
bija tik noslēpumains. Iekodu lūpā un uz brīdi<br />
novērsos, kad paskatījos atpakaļ, viņa tur<br />
vairs nebija. Mans sārtums vaigos arī pazuda.<br />
Pēc trešās lekcijas es devos uz otro stāvu, lai<br />
satiktu draudzeni Annu, bet es mazliet pierimu,<br />
kad ieraudzīju to puisi runājam ar kādu<br />
blondīni. Jutu, ka viņš vēro mani, bet es vairs<br />
neskatījos uz viņu. Dzirdēju, kā tā blondīne<br />
mēģināja turpināt sarunu, bet viņš bija pilnībā<br />
atslēdzies.<br />
Gribēju Annai pajautāt par šo mistisko puisi,<br />
bet viņa visu laiku vārījās par to, kā viņa<br />
grasās pavadīt brīvlaiku. Es iztēlojos, ka<br />
klausos, bet īstenībā biju iegrimusi domās, ko<br />
es darīšu ziemas brīvlaikā. Vajadzētu apciemot<br />
ģimeni. Viņiem tur snieg? Mums te nekad<br />
nesnieg.<br />
Pirms došanās mājās nolēmu ieskriet veikalā,<br />
lai paķertu kaut ko garšīgu vakaram.<br />
Mašīnas man nav, bet nedzīvoju nemaz tik<br />
tālu no Universitātes, un veikali jau arī nebija<br />
tālu. Lēnā garā ar austiņām ausīs gāju pa<br />
īsāko ceļu līdz veikalam. Jau tuvojos veikalam,<br />
tad sadzirdēju skaļu troksni. Gar acīm<br />
pazibēja kaut kas melns. Izņēmu austiņas un<br />
paskatījos apkārt, bet tur neviena nebija.<br />
- Uztraukumam nav pamata, - nodomāju<br />
pie sevis un devos tālāk, līdz atkal dzirdēju<br />
to pašu skaņu, soļus sev tuvāk, un, kad<br />
atskatījos, tur kāds stāvēja ar.. pistoli rokās?<br />
Pistoli?? Sāku iet daudz sparīgākā solī ar noliektu<br />
galvu, līdz ieskrēju kādam tieši krūtīs un<br />
nokritu zemē.<br />
- Es ļoti atvainojos, - noteica vīrietis vai zēns<br />
ar aizklātu seju, kurš izskatījās redzēts, un<br />
pasniedza man roku.<br />
- Nē, nē, tā nav jūsu vaina, es neskatījos, kur<br />
e-, mani no muguras kāds sagrāba, mutei<br />
priekšā pielika kaut ko un to stingri piespieda,<br />
un pie muguras kaut ko piedūra. Es centos<br />
atbrīvoties un sāku spārdīties, bet nekas<br />
nelīdzēja, mani plaksti vienkārši aizkrita. Viss<br />
notika tik ātri, ka pēdējais, ko atceros, bija<br />
ļaunais puiša smaids, kas bija aizklājis seju,<br />
pirms es ieslīgu tumsā. Tas bija viņš.<br />
Es jūtu ļoti smeldzošas sāpēs ap roku<br />
locītavām un vēderu. Man ir grūti elpot<br />
aizlīmētās mutes dēļ. Lēnām mēģinu<br />
atvērt acis, bet viss, ko redzu, ir tumsa.<br />
Pilnīga tumsa. Dzirdu tikai klusus soļus sev<br />
apkārt. Pacēlusi galvu mazliet uz augšu, aiz<br />
mokošajām sāpēm izlaidu no mutes vaidu, ko<br />
noklusēja līmlente. Es sāku elpot smagāk, kad<br />
dzirdēju soļus sev arvien tuvāk.<br />
- Īsta skaistule, vai ne, Džeims?<br />
Dzirdu arvien vairāk soļus un murmināšanu<br />
visapkārt, bet neko nesaprotu. Es jutu, kā trīc<br />
manas rokas. Kur es esmu?<br />
- Mēs tev noņemsim acu apsēju, labi, Emerlind?<br />
- viens no viņiem jautā.<br />
Kā viņš zina manu vārdu? Es knapi paspēju<br />
pamāt ar galvu, un jau kādas rokas sniedzās<br />
man aiz galvas, atsienot apsēju. Tas nokrīt<br />
man klēpī, un manās acīs lūkojas zēns ar<br />
garākiem, brūniem, mazliet lokainiem matiem.<br />
Tas.. tas ir viņš! Tas zēns skolā!<br />
- Vai nekliegsi? – viņš mazliet pasmīn, uz<br />
rādītājpirksta griežot ieroci.<br />
Es pakratu galvu un neskatos viņam acīs,<br />
pavisam pārbijusies. Viņš ātri noplēš līmlenti<br />
no manas mutes. Es skaļi iekliedzos, un<br />
puisis turpina smīnēt. Es ievelku dziļu elpu un<br />
cenšos noturēt asaras. Es paskatos uz augšu.<br />
26
Istaba ir tumša, un nevar pārāk labi redzēt,<br />
bet es zinu, ka manā priekšā stāv septiņi<br />
zēni.<br />
- Kur es esmu? Un kāpēc es šeit esmu? - es<br />
cenšos nikni viņiem jautāt, bet pretī saņemu<br />
tikai smieklus no puiša man priekšā.<br />
- Piedod, mīļā, bet mēs nedrīkstam tev atklāt,<br />
kur atrodamies, - tas pats zēns nosaka un<br />
piemiedz ar aci.<br />
- Tad vismaz pasaki, kāpēc esmu šeit? -<br />
es izspļāvu. Manas bailes pārvēršas par<br />
dusmām.<br />
Puisis pienāca man tuvāk, notupās man tieši<br />
pretī un klusēja. Tad viņa plauksta pacēlās<br />
un viņš iesita man. Mana seja automātiski<br />
pagriezās uz labo pusi, un es jutu asaras<br />
tekam pāri svilstošajam vaigam.<br />
- Mēs tevi izglābām, tāpēc labāk nomaini<br />
savu attieksmi! Ja nebūtu tevi atraduši, pirms<br />
tu nonāci pie mazā veikaliņa, tu jau būtu<br />
mirusi!<br />
Es cenšos aptvert viņa vārdus. Mirusi? Kas<br />
gan varēja man dzīties pakaļ? Viņš noglāsta<br />
manu vaigu, un es izraujos no domām,<br />
attālinoties no viņa, cik spēju.<br />
- Bet, ja tu mūs neklausīsi, man nāksies tevi<br />
sodīt vai pat nogalināt, - viņa sejā ieplešas<br />
riebīgs smaids, un viņš atkāpjas. Es sāku<br />
vilkt dziļākas elpas, lai nomierinātu sevi.<br />
- Kaut tu sadegtu elles liesmās!<br />
Un tajā brīdī atkal visur parādījās tumsa.<br />
Gaisma. Spoža gaisma spīd man tieši sejā.<br />
Es samiedzu acis un lēnām tās atveru. No<br />
lielās stikla sienas caur žalūzijām iekšā krīt<br />
saules stari. Esmu lielā gultā un vēl lielākā<br />
istabā. Pieceļoties sēdus, es cenšos pietrausties<br />
kājās, bet man tas neizdodas, un<br />
es atkrītu atpakaļ gultā. Esmu pieķēdēta pie<br />
gultas, cik jauki! Paskatos uz savām rokām<br />
un redzu, ka to locītavas ir sarkanas, pat ļoti<br />
sarkanas. Pastumju roku dzelžus mazliet<br />
uz augšu un paberzēju tās. Atcerējusies, ka<br />
virves man bija apsietas arī ap vēderu, es<br />
paskatos lejup. Esmu citās drēbēs! Melnos,<br />
piespīlētos auduma šortos un lielā, baltā<br />
kreklā. Tikai iedomājoties, ka viņi varēja mani<br />
izģērbt. Brr.. Pārbaudu, vai man ir apakšveļa,<br />
un nopūšos. Ir. Tātad nekas tāds nav noticis.<br />
Pametusi skatienu atkal uz loga pusi, es<br />
cenšos saprast, kur esmu. Spriežot pēc skata<br />
uz leju, es varētu būt kaut kur Losandželosā<br />
vai pat tās centrā, bet noteikti, ka tālu no<br />
savām mājām.<br />
Es aplūkoju istabu. Tumšas koka sienas,<br />
kurām pa vidu velkas plata, balta līnija.<br />
Guļu kā uz vienkāršas koka kastes, tikai tai<br />
pa virsu ir uzlikts mīksts matracis un balta<br />
gultas veļa. Abos gultas sānos atrodas mazs<br />
galdiņš, kas vairāk līdzinās plauktam, jo ir<br />
piestiprināts pie sienas. Uz tā baltā vāzē<br />
stāv maigi rozā ziedi. Pa kreisi no manis<br />
atrodas liels, balts skapis, tam blakus<br />
grāmatu plaukts. Gulta un skapis ir it kā uz<br />
augstāka nodalījuma, un no tā uz leju ved<br />
divi pakāpieni, kur tālāk pa atlikušo istabu<br />
sniedzas balts, pūkains, paklājs. Turpat,<br />
pie kreisās istabas sienas, blakus grāmatu<br />
plauktam, ir baltas durvis, pretī gultai ir tieši<br />
tādas pašas durvis. Otrajām durvīm blakus<br />
ir balts galds ar lielu spoguli, kam apkārt ir<br />
daudz spuldzīšu, kā aktieru vai dziedātāju<br />
ģērbtuvēs. Uz tā salikti visādi sīkumi, bet es<br />
tos neievēroju. Mani aizrauj skats, kas paveras<br />
aiz lielā stikla, kas slejas pa visu labo<br />
sienu. Stikla tālākajā malā ir atbīdāmas durvis,<br />
aiz tām ir maza terasīte ar galdiņu, mazu<br />
stūra dīvānu un ādas krēslu. Pasakaini..<br />
Tiešām! Manas domas pārtrauc skaļi soļi. Es<br />
27
iekrītu atpakaļ gultā un tēloju, ka guļu. Durvis<br />
lēnām atveras, kāds ienāk. Viņš tikpat klusi<br />
tās aiztaisa, es vairs neko nedzirdu, laikam<br />
vainīgs paklājs. Pēkšņi man blakus iesēžas<br />
gulta. Viņš nolaiž pirkstu pār manu ievainoto<br />
vaigu.<br />
- Man prieks, ka Harijs tevi nenogalināja, viņš<br />
pats to nožēlotu.<br />
Viņš aizliek man aiz auss matu šķipsnu, un<br />
es jūtu viņa elpu sev pie kakla. Es gandrīz<br />
aiz bailēm drebu, tomēr noturos. Viņa vārdi<br />
šķiet pat.. jauki?<br />
Klikšķ. Un roku dzelži nokrīt man no rokas.<br />
Es paveru acis un redzu sev priekšā puisi, ko<br />
nebiju vēl redzējusi.<br />
- Tev nesanāk tēlot, - zilacainais zēns mazliet<br />
sarauj lūpas smaidā un ieliek roku dzelžus<br />
sev kabatās. Es paberzēju roku locītavas, un<br />
viņa smaids pazūd.<br />
- Emerlind, tavas rokas izskatās drausmīgi,<br />
es atnesīšu slapju dvieli, lai mazliet remdētu<br />
sāpes un apsārtumu, - viņš nosaka un dodas<br />
uz durvīm blakus skapim. Viņš tās paver,<br />
un es saprotu, ka šī ir mana iespēja bēgt.<br />
Es izlecu no gultas un metos otru durvju<br />
virzienā, bet, pirms es to pasmēju, viņš man<br />
no muguras stingri apķer roku locītavu un parauj<br />
mani atpakaļ. Es ietriecos zēna ķermenī.<br />
- Es neesmu stulbs, Emerlind, tā darīt<br />
nevajadzēja, es cenšos tev palīdzēt!<br />
- Laid mani vaļā! - es viņam iesitu, bet viņš<br />
pārmet mani pār plecu un iznes ārā pa istabas<br />
durvīm. Es turpinu spārdīties, sist un<br />
kvēlot aiz dusmām.<br />
- Laid vaļā taču!<br />
Noejot pa pēdējiem pakāpieniem, viņš noliek<br />
mani uz balta ādas dīvāna. Es sakostiem<br />
zobiem pieceļos četrrāpus un atmetu matus<br />
atpakaļ.<br />
- Kur tad tu biji sataisījusies, metoties<br />
nezināmajā? Mājā ir septiņi spēcīgi un ļoti<br />
izskatīgi čaļi, kas tevi apturētu, līdz ko tu<br />
pamestu to istabu, - čirkainais pasmīn un<br />
norāda uz otrā stāva pusi.<br />
- Beidz glaimot sev, mīļais, nemaz neesi tik<br />
spēcīgs un izskatīgs.<br />
Es viņam uzsmaidu, kaut zinu, ka meloju<br />
ne tikai viņiem, bet arī sev. Bet, ja jau viņš<br />
grib paspēlēties, tad aiziet. Puisis sper soli<br />
tuvāk man, bet viņu aiz rokas parauj zēns ar<br />
krēmkrāsas brūniem matiem.<br />
- Hei, hei, nevajag, - viņš nosaka, un čirkainā<br />
sejā ieplešas smaids. Tas neliecina neko<br />
labu. Pirmo reizi dzirdu kādu no pārējiem<br />
runājam.<br />
Es atkal tieku pārmesta pār plecu, tikai tagad<br />
to dara tas čirkainais čalis. Spārdīšanās un<br />
sišana pa viņa muguru nelīdz.<br />
- Hmm, redzu, ka tavas rokas ir sarkanākas<br />
kā pirms tam. Vai sāp? - viņš saspiež manu<br />
locītavu, un es ievaidos. Skolā viņš izskatījās<br />
tik nekaitīgs, bet tagad..<br />
- Laikam tās varētu paciest būt vēlreiz sasietas,<br />
vai ne? - viņš jautā un turpina iet pa koridoru<br />
garām virtuvei un apstājas pie kādām durvīm.<br />
Es turpinu klusēt, līdz viņš atver durvis.<br />
- Nē, lūdzu, nesien man rokas, es klausīšu, -<br />
es klusi nosaku pēdējo daļu. Un še tev, es<br />
padevos. Gļēvule. Viņš mazliet atkāpjas no<br />
durvīm.<br />
- Ko tu teici, mazā? Es nesadzirdēju, - viņš<br />
uzsit man pa dibenu, un es aiz dusmām<br />
gandrīz viņam iesitu, bet savaldos. Kā es<br />
viņam tagad varētu iekraut!<br />
- Es teicu, ka klausīšu, - šoreiz pasaku to<br />
mazliet skaļāk. Viņš iesmejas un nolaiž mani<br />
zemē.<br />
- Tas bija vieglāk, nekā biju domājis.<br />
28
Portrets: Sabīne Kapture, 7.kl.
Portrets: Agnese Bule, 7.kl.
Es apsēdos uz baltā dīvāna, šoreiz pēc savas<br />
gribas. Visi zēni nostājās pusaplī tieši man<br />
pretī un klusēja, līdz es paskatījos uz viņiem.<br />
- Tātad mēs gribētu tev izstāstīt noteikumus,<br />
kuri tev būs jāievēro šajā mājā, - čirkainais<br />
bija pirmais, kas ierunājās.<br />
- Es labāk vispirms gribētu zināt, kā katru no<br />
jums sauc, - es pārlaidu acis pār zēniem, un<br />
viņi saskatījās. Viņi tiešām ir izskatīgi.<br />
- Džeiks, - ierunājās zēns ar tumši brūniem<br />
matiem un medus acīm rindas beigās.<br />
- Esmu Logins, - blakus stāvošais puisis ar<br />
okeāna zilajām acīm kautrīgi man uzsmaidīja.<br />
Es pamāju, lai turpina.<br />
- Mani sauc Makss, - puisis ar ogļu melniem<br />
matiem neveikli pakasīja kaklu, izvairīdamies<br />
no acu kontakta, bet viņa zaļās acis nevarēja<br />
nepamanīt.<br />
- Esmu Luiss, - nomurmināja tīri pievilcīgais<br />
zēns ar gaiši brūniem matiem, kas bija<br />
samesti uz sānu.<br />
- Alekss, - viņš pārliecināti uzsmaidīja. Tas<br />
bija tas puisis, kas pirmīt atturēja čirkaino.<br />
Viņš izskatījās jauks.<br />
- Un Džeims, - teica zēns ar pārāk blondiem<br />
matiem un zilām acīm un pasmaidīja.<br />
- Harijs, mazā, - čirkainais piemiedza ar aci,<br />
un man vai slikti sametās. Pirms tam domāju<br />
pilnīgi savādāk par viņu – jauks, šarmants<br />
zēns, kurš var piesaistīt jebkuru meiteni, bet,<br />
kad redzu viņu tagad, – fui, no jaukuma ne<br />
miņas.<br />
- Kā jūs vispār zinājāt, kur es taisījos iet?<br />
Kāpēc es esmu šeit? Kāpēc jums mani vajag?<br />
Kāpēc man jūs jāklausa? Kas jūs tādi esat, lai<br />
liegtu man kaut ko un turētu mani šeit?<br />
- Pārāk daudz jautājumu vienai dienai, Emij.<br />
- Nesauc mani tā, kretīn!<br />
Viņš spēra soli uz priekšu, bet viņam priekšā<br />
piestājās Makss un kaut ko nočukstēja. Pa to<br />
laiku pie manis pienāca Džeims. Jā, tas pats<br />
puisis, kas mani atbrīvoja no roku dzelžiem<br />
Un, ja tu pat pamēģināsi bēgt.. es labāk<br />
neteikšu, kas tevi sagaidīs. Es viņam klausīšu<br />
tāpēc, ka Džeims teica, ka tā būs vislabāk.<br />
Kad esam pirmajā stāvā, visur apkārt grozās<br />
daudz cilvēku, bet, ieraugot mūs, tie mazliet<br />
apklust. Mēs šķērsojam visu telpu, līdz esam<br />
pie ārdurvīm, un viņš sagrābj manu roku<br />
ciešāk. Mūs gaida vīrietis ar melnu mašīnu.<br />
- Labvakar, Evana kungs. Un šī noteikti ir<br />
Rozas jaunkundze, - viņš maigi uzsmaida<br />
un atver mums durvis. Tātad, Harijs Evans.<br />
Nemaz nebrīnos, ka viņi zina manu uzvārdu.<br />
Es apsēžos un skatos ārā pa logu, izbaudot<br />
skatu.<br />
Mašīna apstājas pie kāda eleganta restorāna,<br />
un šoferis atver Harijam durvis. Viņš padod<br />
man roku, un es izkāpju no mašīnas.<br />
- Rezervācija Evanam, - viņš nosaka, un<br />
sieviete, kas stāvēja pie ieejas, ved mūs pie<br />
galdiņa ar skatu uz pilsētu. Nezināju, ka esam<br />
kalnā. Sieviete aiziet, un Harijs pievēršas<br />
man.<br />
- Tu tiešām izskaties satriecoši šajā kleitā,<br />
Emerlind. Zināju, ka tev piestāvēs.<br />
Es tikai pasmaidu.<br />
- Tu esi pārāk klusa, runā.<br />
- Ko man teikt?<br />
- Man īstenībā prieks, ka beidzot esi mazliet<br />
savaldījusi savu aso mēli, tikai tagad uzvedies,<br />
kā pienākas.<br />
Viņš pārliecas pāri galdam, ar īkšķi un<br />
rādītājpirkstu satvēris manu zodu, sekundi to<br />
turēdams, noskūpsta mani. Es viņam atļauju<br />
mani skūpstīt un tēloju, ka man tas patīk,<br />
bet iekšēji es jutu tikai riebumu. Pārtraucis<br />
skūpstu, viņš staro aiz laimes.<br />
31
- Pēc šīm pusdienām mēs dosimies tev<br />
nopirkt ko jaunu.<br />
Es nekad viņam neprasīju, lai pērk man jaunas<br />
drēbes. Visu šo laiku iztiku ar tām, kas<br />
man bija atstātas. Bet izskatās, ka šodien tas<br />
mainīsies, jo veikals, kurā esmu tagad, nav ar<br />
vārdiem aprakstāms, pirmkārt, tā nosaukums<br />
jau ir par garu un sarežģītu, lai atcerētos. Ar<br />
kristāliem nobērts un apzeltīts, katrā stūrī pa<br />
kādam mākslas darbam, dizaineru bildēm<br />
un, protams, simtiem vai pat tūkstošiem<br />
dolāru vērti apģērbi. Nekad mūžā neesmu<br />
par kādu apģērba gabalu iztērējusi vairāk kā<br />
sešdesmit dolāru, un man jau tas likās dārgi.<br />
Zemapziņai aizvērtām acīm lūdzos, lai palīdz<br />
man neiekrist mantu lamatās, bet daži nieki<br />
nenāktu par sliktu, vai ne?<br />
- Ņem visu, ko tavas acis kāro! Ja vēlies, varu<br />
pasaukt kādu tev palīgā izvēlēties apģērbu.<br />
Harijs norāda uz blondu skuķi, kas pie kases<br />
vīlē nagus.<br />
- Nē, tas nebūs vajadzīgs.<br />
- Labi, tikai noskūpsti mani, mūs vēro, - viņš<br />
pamāj uz labo pusi, kur var redzēt dažus<br />
paparaci. Es pasmaidīju un maigi noskūpstīju<br />
viņa lūpas. Harijs apmierināts atlaida mani<br />
vaļā. Laiks patukšot viņa kredītkarti.<br />
Protams, es nebiju palaista brīvībā, mani<br />
visu laiku vēroja vai nu Harijs, vai viņa apsargs,<br />
vai paparaci. Arī Harijs ik pa brītiņam<br />
pievienojās man un ierādīja, kura kleita<br />
viņam patīk vai apakšveļa.. man, protams,<br />
nebija dota izvēle pateikt viņam nē, tāpēc es<br />
smaidīju un piekritu.<br />
- Vēlies vēl kaut ko, vai tas būs viss? – Harijs<br />
jautāja, iedodot vēl vienu iepirkumu maisiņu<br />
savam apsargam.<br />
- Nē, es domāju, ka tas ir viss.<br />
Viņš padeva man roku. Es vilcinājos, bet to<br />
pieņēmu. Viņš mani piecēla kājās un teica,<br />
lai nāku viņam līdz. Viņš mani veda augšā pa<br />
kāpnēm un pēdējais, ko redzēju, pirms nozudu<br />
otrajā stāvā, bija čirkainā acis vērojam<br />
katru manu kustību.<br />
Džeims mani veda pa gaiteni, līdz viņš<br />
apstājās pie kādām baltām durvīm pa labi.<br />
Tās bija tieši tādas pašas kā manas, tikai kad<br />
viņš tās pavēra, sapratu, ka tā noteikti nav<br />
mana istaba. Te nebija tāda paaugstinājuma<br />
kā manā un arī baltais paklājs nebija nekur<br />
manāms. Sienas bija pilnīgi baltas ar dažām<br />
gleznām šur un tur. Viņam bija galds ar datoru,<br />
kā man nebija, un gulta ar melnu pārklāju<br />
atradās pie stikla sienas pārtraukuma. Viņam<br />
bija tieši tāds pats balkons kā man – milzīgs,<br />
bet ar citu ainavu. Laikam mans balkons atrodas<br />
uz otru pusi. Pārējais viss bija tieši tāds<br />
pats. Vēl vienas durvis, skapis un grāmatu<br />
plaukts.<br />
Viņš apsēdās uz gultas un aicināja mani pievienoties.<br />
Es paklausīju un apsēdos kādu<br />
metru no viņa. Viņš maigi iesmējās.<br />
- No manis tev būtu jābaidās vismazāk.<br />
Tomēr uzmanies no Harija, mēs vienmēr<br />
nebūsim blakus, lai tevi paglābtu no viņa, -<br />
Es pamirkšķināju acis pāris reizes un sāku<br />
apdomāt viņa vārdus. Kāpēc viņiem mani<br />
būtu jāglābj?<br />
- Viņš var nodarīt tev sāpes, pat pašam to<br />
neapjēdzot, - Džeims noteica, apmēram<br />
nolasīdams manas domas.<br />
- Es nebaidos no viņa, - es klusi noteicu,<br />
palūkojoties uz Džeimsu. Viņš atplauka<br />
smaidā un pakratīja galvu.<br />
- Labi, tikai uzmanies. Man tev drīzāk<br />
vajadzētu pastāstīt, par kādiem noteikumiem<br />
viņš runāja, un jāatbild uz visiem taviem<br />
jautājumiem. - Es sastingu.<br />
32
- Labi, - es nočukstēju un atkritu viņa gultā.<br />
- Cik redzi, Harijs ir mūsu līderis, - viņš<br />
iepauzē,<br />
- Bet to es tev pateicu, lai tu zinātu, kuram<br />
jāklausa. Par tiem noteikumiem ir vienkārši – ja<br />
tu klausi visam, ko viņš tev saka, tad tev tiek<br />
pirkts viss, ko vien vēlies. Par katru sodu viņš<br />
tevi var sasiet, ieslēgt istabā un tā tālāk. Tas<br />
ir atkarīgs no viņa garastāvokļa. Galvenais<br />
ir pakļauties pirmajam noteikumam – klausīt<br />
viņam un nerunāt pretī.<br />
Labi, tas izklausījās baisi.<br />
- Viņš nevar man piespiest klausīt.<br />
- Tici man, viņš var dabūt visu, ko vien vēlas.<br />
Plus, nemēģini bēgt, jo, citēju “Ja tu aizbēgsi,<br />
es tevi vajāšu, līdz atradīšu, un tad nogalināšu”<br />
– Harija vārdi, ne manējie.<br />
Es nopūtos un uzliku rokas uz sejas.<br />
-Tātad esmu šeit, jo Harijam es patīku, vai ne?<br />
- Jā. Viņš tevi jau ilgi vēroja.<br />
- Tev tas nešķiet zemiski? Mani vienkārši<br />
paņēma no ielas un atveda te pret manu gribu.<br />
- Es zinu, kā tas ir, neesi pirmā, ko Harijs te<br />
atved.<br />
Es grasījos jautāt par to, kas notika ar pārējām<br />
meitenēm, bet mani pārtrauca mana vēdera<br />
rūkoņa. Mani vaigi uzreiz apsārta. Man vēl bija<br />
tik daudz jautājumu.<br />
- Tu laikam esi izsalkusi, nāc, uztaisīšu tev<br />
kaut ko ēst, - Džeims piecēlās un padeva man<br />
roku, es to maigi satvēru, un mēs izgājām no<br />
viņa istabas.<br />
Visur klusums, dzirdams tikai televizors. Mēs<br />
iegājām virtuvē, un es biju šokā, jo tā nebija<br />
balta. Tā bija melna. Vienīgais, kas bija balts,<br />
bija trīs lielās lampas, kas karājas no griestiem.<br />
Grezni. Apsēdos pie brokastu letes uz augstā<br />
krēsla, kamēr Džeims rakājās pa ledusskapi.<br />
- Džeims, kur visi pazuduši?<br />
- Droši vien Harija kabinetā, - viņš viegli<br />
atbildēja un ieslēdza plīti.<br />
Es pakratīju galvu, lai visas sliktās domas<br />
aizbaidītu prom vai vismaz lai viņām liktu<br />
nosēsties kaut kur tālāk, un manas domas<br />
pārtrauca smarža, kas iesitās degunā. Džeims<br />
taisa man maizītes, tādas, ko es parasti no<br />
rītiem gatavoju. Tieši tas, ko vēlējos.<br />
- Kā tu zināji, ka tieši tagad vēlējos to? - es<br />
pajautāju, un viņš pagriežas pret mani.<br />
- Tā kā tev nav bijušas brokastis, kaut pulkstenis<br />
ir jau divi pēcpusdienā, es zinu, ka<br />
katru rītu sev gatavo šīs maizītes un arī melno<br />
tēju, - Harijs pačukstēja. -Viņš pasniedzas pēc<br />
puķainās krūzes un ielej tajā karsto ūdeni,<br />
kas sildījās, bet acīmredzot es to nemaz<br />
nepamanīju. Viņš tai pieber divas karotes<br />
cukura un noliek man priekšā. Es pasmaidu<br />
aizdomādamās.<br />
- Džeims? Pieskati viņu. Es, Logins, Makss,<br />
Luiss izbrauksim, būsim atpakaļ ap astoņiem,<br />
- Harija balss noskan pa koridoru. Kā viņš<br />
zināja, ka vispār esam šeit?<br />
- Labi, - Džeims izslēdz plīti un uzliek maizītes<br />
man priekšā.<br />
Džeims apsēžas man blakus un nozog pusi no<br />
manas maizītes. Es viņam atdodu visu, jo man<br />
ir vēl viena.<br />
Es nostājos pie balkona stikla reliņiem un skatos<br />
tālumā, pilnībā ignorējot realitāti. Fantastiski.<br />
Skats ir tāds kā filmās no debesskrāpjiem.<br />
Nekad mūžā nedomāju, ka man pat būs<br />
iespēja ko tādu redzēt. Kur nu vēl noskatīties<br />
saulrietu. Es apsēžos uz baltā ādas dīvāna<br />
un iemalkoju jau otro tējas tasi šodien. Ir jau<br />
deviņi, bet Harijs, Makss, Luiss un Logins vēl<br />
nav atgriezušies. Tas mani galīgi neuztrauc.<br />
Vismaz mani neviens netraucē izbaudīt šo<br />
burvīgo vakaru.<br />
33
Kad saule jau ir noslīdējusi no redzesloka un<br />
tās atstātie krāsas traipi ir izgaisuši, es nodrebinos,<br />
ieeju atpakaļ istabā, aiztaisu žalūzijas.<br />
Man derētu karsta vanna vai vismaz duša, lai<br />
izkliedētu domas no mākoņiem. Es atveru vannas<br />
istabas durvis, tā ir milzīga un man vienai.<br />
Pusi no baltās priekšējās un kreisās sienas<br />
klāj milzīgs stikls, kura stūrī stāv ovāla vanna<br />
ar mazu koka galdiņu, uz kura stāv svece<br />
un roze. Atlikušo kreiso sienu aizņem dvieļu<br />
stiprinātājs, mazs koka skapītis, garens spogulis,<br />
un tālāk ir izlietne ar apaļu, daudz mazāku<br />
spoguli. Labās sienas stūrī atrodas stikla<br />
duša, kurai arī blakus ir vairāki pakaramie un<br />
mazs galdiņš, kā arī tualetes pods. Es pieeju<br />
pie vannas istabas skapja un atveru to. Pat<br />
nebrīnos, ka tur ir tādi paši matu līdzekļi, ādas<br />
krēmi, fēns, matu ieveidotāji, dažādas ķemmes<br />
un viss cits, kas man pašai mājās bija. Kad<br />
vannā ūdens jau bija salaists un putas nāca<br />
pāri malām, es uzmetu matus augstā copē un<br />
iekāpu tajā. Manā priekšā pavērās pasakainā<br />
Losandželosa visā tās burvībā.<br />
Pēc 15 minūšu ilgas gulēšanas biju pietiekami<br />
relaksējusies un man sāka nākt miegs. Izkāpu<br />
no vannas, noskaloju putas dušā un uzvilku<br />
jaunu apakšveļu. Pa virsu tai uzvilku rozā<br />
šortiņus un tādu pašu kreklu, kas man bija<br />
atstāts uz gultas. Noskaloju seju, nolaidu lejā<br />
matus un atgriezos atpakaļ savā istabā. Aiztaisot<br />
vannas istabas durvis, es tiku skarbi<br />
atgrūsta pret tām, un manā priekšā stāvēja<br />
dusmīgs Harijs.<br />
- Domāji, ka tas ir smieklīgi paņirgāties par<br />
mani? Domāji, ka sveikā tiksi cauri, ne?<br />
Es klusēju, un viņš mani vēlreiz ar spēku<br />
atgrūž pret durvīm un sagrābj aiz kakla.<br />
- Kas jūs esat? Jo es zinu, ka tu nemācies<br />
manā Universitātē, - tā bija pirmā lieta, kas<br />
iešāvās manā prātā.<br />
- Nenovērsies no tēmas, mīļā! - Jā, tas ir<br />
smieklīgi, pie tam ļoti, - es pasmīnēju,<br />
- Tagad pasaki, kas esat! - viņš pieliecās tuvāk<br />
manai sejai.<br />
- Mēs zogam, aplaupām, pārdodam narkotikas,<br />
viennozīmīgi darām visu nelegālo, kas mums<br />
varētu dot naudu, - viņš palaida mani vaļā, un<br />
es nobālēju.<br />
- Kas vēl? - es jautāju, cenzdamās<br />
neizskatīties nobijusies.<br />
- Nu mēs mēdzam arī nogalināt kādu cilvēku,<br />
ja tas maisās, lai mēs tiktu pie naudas, - viņš<br />
viegli nosaka. Es noteikti esmu sarakstā. Harijs<br />
pārlaiž pirkstu pār manu vaiga kaulu. Es viņu<br />
pagrūžu malā un cenšos tikt līdz durvīm, bet<br />
viņš tām piestājas priekšā.<br />
- Es tavā vietā tā nedarītu.<br />
Viņam rokās ir pistole, protams.<br />
- Klausies, mīļā, es esmu līderis, viņiem ir bail<br />
no manis! Ja jau es varēju tevi nolaupīt, tad jau<br />
tikpat viegli varu nošaut!<br />
- Nu tad uz priekšu, - es paceļu rokas un gaidu,<br />
bet nekas nenotiek.<br />
- Kur tad ir tava drosme? - es izaicinu. Viņš<br />
nomet ieroci un vēlreiz atsit pret durvīm, šoreiz<br />
tas sāpēja un es iekliedzos.<br />
- Tu esi tik neciešama, man tas tā patīk, -<br />
viņš paskatās uz manām lūpām un uzgrūž<br />
tām savas. Es gaidīju kārtējo sitienu vai ko<br />
tamlīdzīgu. Centos viņu pagrūst malā, bet viņš<br />
sagrāba mani aiz rokām, pacēla man tās virs<br />
galvas un skūpstīja vēlreiz. Es neatbildēju, un<br />
tas laikam viņu nokaitināja. Viņš atrāvās no<br />
manis, un es viņam iesitu. Viņa sejas izteiksme<br />
liecināja to, ka nekad nav bijis atraidīts, un to,<br />
ka nekad neviens nav atļāvies tā iesist.<br />
- Tas tev daudz maksās, ceru, ka tev patiks būt<br />
ieslodzītai istabā, - viņš dusmīgi pasmaidīja un<br />
34
pameta istabu. Es paraustīju durvis, iesitu tām<br />
pāris reižu, izkliedzu rupjus vārdus, bet nebija<br />
nekādas jēgas...<br />
Mani pamodināja bļaušana.<br />
- Viņas nav istabā! Es taču viņu ieslēdzu! Kur<br />
viņa ir? - kāds bļāva dusmu pilnā balsī, bet es<br />
biju pārāk nogurusi, lai ieklausītos, kurš.<br />
- Es nezinu, - kāds gausi atbildēja.<br />
- Man ir vienalga, sameklējiet viņu, tev viņa bija<br />
jāpieskata!<br />
Laikam tas bija Harijs, bet miegs mani<br />
pārņēma, un es atkal iegrimu sapņos.<br />
Es grozos, jo ir pārāk karsts. Paberzēju acis un<br />
cenšos pagriezties uz muguras, bet nespēju.<br />
Atverot acis, nesaprotu, kur esmu, līdz redzu<br />
svešu notetovētu roku pāri savam vēderam. Es<br />
iekliedzos un norauju to no sevis, nospārdot<br />
segu un pagrūžoties tālāk. Harijs.<br />
- Labrīt, mazā, - viņš viegli novelk un sniedzas<br />
man klāt.<br />
- Nē, - es uzbļauju un metos ārā no gultas.<br />
Viņš mani parauj aiz rokas, un es nokrītu<br />
atpakaļ uz matrača.<br />
- Vai kaut ko vēlies? Ēst, dušu? - Harijs<br />
uzguļas man virsū un pūš savu silto elpu man<br />
uz kakla.<br />
- Ko tu gribētu, ja būtu nolaupīts?<br />
Es cenšos viņu nogrūst, jūtot asaru sāļumu<br />
acīs, bet viņš ir pārāk smags.<br />
- Brīvību, bet to tu, mīļā, nedabūsi, - viņš<br />
skūpsta manu kaklu, - tu paliksi šeit.<br />
Es spārdos un vicinu rokas, bet nekas nelīdz.<br />
Esmu uz asaru robežas.<br />
- Tu mani vakar pārbiedēji, tā vairs nedari.<br />
Viņš paceļ skatienu uz augšu, un viņa cirtas<br />
iekrīt man sejā. Viņš noveļas no manis un<br />
viltīgi paskatās pulkstenī.<br />
- Man laikam būtu jāsāk taisīties, es ieiešu<br />
dušā, - viņš izkāpj no gultas un tikai tagad<br />
pamanu, ka viņa augumu sedz tikai balti<br />
bokseršorti. Fui, būtu kaunējies. Viņš atslēdz<br />
istabas durvis, uzmet naivu skatienu man un<br />
ieiet vannas istabā. Es lēni pieceļos, paskatos<br />
uz abām durvīm, galvā apsvērdama vairākas<br />
domas, un eju uz durvju pusi. Tikusi līdz<br />
durvīm, es atskatos uz vannas istabas durvīm,<br />
un tās ir ciet. Pagriežos atpakaļ un salecos. Tur<br />
stāv Harijs.<br />
- Es cerēju, ka pievienosies man dušā, - viņš<br />
uzmet lūpu, un es sakrustoju rokas virs krūtīm.<br />
- Ej malā, riebekli!<br />
Es viņu pagrūžu, cik stipri varu, bet viņš pat<br />
nepakustas.<br />
- Emerlinda!<br />
Viņš mani stipri parauj aiz rokas. Es atraujos<br />
no asā žesta, saķeru sāpošo plaukstas locītavu<br />
un caur asarām paskatos uz viņu.<br />
- Nepieskaries man.<br />
- Eme-<br />
- Es teicu nepieskaries man! - viņš mazliet<br />
atkāpjas, un es aizeju.<br />
Neesmu pametusi istabu visu dienu. Nemaz<br />
neesmu mēģinājusi bēgt, kaut to esmu<br />
apdomājusi ļoti daudz reižu, tāpat nekur tālu<br />
es netikšu. Nepieņēmu ēdienu, neatbildēju<br />
uz Džeimsa klauvējieniem pie durvīm, neko.<br />
Es tikai uzbļauju ‘Ej prom’ un turpinu raudāt<br />
spilvenā. Tikai tagad realitāte iesit man pa<br />
galvu. Esmu nolaupīta, tieku turēta pret savu<br />
gribu, mani ik pa brīdim sit. Kam gan esmu<br />
šo pelnījusi? Ja māte zinātu, kur es tagad<br />
esmu.. viņa nošautu viņus visus, pat acis<br />
nepamirkšķinājusi. Ak, nabaga māte... noteikti<br />
tagad domā, ka viņas vienīgā meita ir tik lepna<br />
palikusi, ka vairs ciemos atbraukt nevar. Esmu<br />
tik slikts cilvēks.<br />
Gaitenī atbalsojas smagi soļi, un istabā<br />
36
noskaities ienāk Harijs.<br />
- Kad tu vienreiz ēdīsi? Tu šādi domā pieteikt<br />
kaut kādu bada streiku?<br />
Es neatbildu. Viņš pienāk pie gultas un aiz<br />
pleca sagrābj mani, apmezdams uz muguras.<br />
Es pielieku rokas pie sejas un turpinu šņukstēt.<br />
- Paskaties uz mani! - viņš saka.<br />
- Es teicu - paskaties uz mani! - viņš uzbrēc,<br />
bet nesaņem atbildi. Harijs nogāž puķu vāzi,<br />
kas stāv pie manas gultas, un tā izšķīst simts<br />
lauskās. No viņa rokas tek sarkans šķidrums,<br />
kas novārta visus palagus.<br />
- Man ir apriebusies tava uzvedība, - viņš mani<br />
parauj sēdus un nes prom. Es neļaujos, un<br />
viņam ir grūtības mani noturēt.<br />
- Tu, padauza, klausi taču!<br />
Viņš mani nes. Es sāku arvien skaļāk un skaļāk<br />
raudāt.<br />
- Harij, beidz, tas nav nepieciešams, - Alekss<br />
un Džeims cenšas viņu aizturēt.<br />
- Es jums abiem tūlīt parādīšu, kas nav<br />
nepieciešams, tāpēc labāk lasieties prom,<br />
pirms atraujaties! Harijs vienkārši aiziet. Neviens<br />
neseko. Viņš mani noliek uz krēsla un ar<br />
dusmām uzsviež ceptas olas uz šķīvja.<br />
- Ēd! - viņš uzbļauj. Es pakratu galvu, klusām<br />
šņukstēdama.<br />
- Es tev teicu ēd! - Harijs uzsit rokas uz galda.<br />
Es satrūkstos, bet ēdienam nepieskaros.<br />
- Tu teici, ka klausīsi, - viņa nervi neiztur,<br />
un viņš sagrābj mani aiz rokas un velk uz<br />
noslēpumainajām durvīm.<br />
- Nē! - es kliedzu. Viņš turpina mani vilkt.<br />
- Nē, nē, nē, lūdzu! - viņš atver durvis un<br />
nogrūž mani uz netīrās grīdas. Es jūtu, kā<br />
mans ķermenis saskaras ar cieto zemi, un tas<br />
izraisa nepatīkamas sāpes. Viņš paņem virvi<br />
un mutes aizsēju.<br />
- Harij, lūdzu! - es cenšos lūgties, bet ne -<br />
kas nesanāk. Viņš nāk man tuvāk un cenšas<br />
sagrābt manas rokas, bet es neļauju.<br />
- Džeims, ātri kusties šurp! - Harijs<br />
nobļaujas,un jau pēc piecām sekundēm viņš ir<br />
klāt.<br />
- Pieturi viņai rokas, - viņš saka. Džeims<br />
negribīgi paklausa un skatās visur citur, tikai ne<br />
man acīs. Es sāku skaļi saukt pēc palīdzības<br />
un daru jebko, kas mani varētu paglābt.<br />
- Aiztaisi taču muti vienreiz! - Harijs man uzķērc<br />
un iesit. Es nespēju pretoties. Abi pabeidz<br />
sasiet man rokas un muti, pieceļas un aiziet<br />
līdz durvīm. Džeims, nespēdams noskatīties,<br />
pamet istabu, un tūlīt pat viņam seko Harijs,<br />
aizcērtot durvis un atstājot mani tumsā.<br />
Viņa pēdējie vārdi bija :<br />
- Tikai pamēģiniet izlaist Emerlindu ārā,<br />
gulēsiet paši viņai blakus!<br />
Pēc dienas (varbūt man tā šķita) bija dzirdama<br />
durvju čīkstoņa. Uz manas sejas uzspīdēja<br />
spoža gaisma. Es mazliet pavēru acis un<br />
redzēju zābakus.. Uzreiz uztraucos sēdus un<br />
atkāpos atpakaļ.<br />
- Tas esmu es, Emerlind, nebaidies, - Alekss<br />
klusā balsī noteica, aiz viņa parādījās Makss.<br />
Es aizstūmos no viņiem tik tālu, līdz mana mugura<br />
atspiedās pret sienu.<br />
- Džeims? - viņš uzsauca, un pa durvīm ienāca<br />
vēl kādi zābaki. Ieraudzījusi viņa gaiši zilās<br />
acis, es kratīju galvu un centos pateikt, lai iet<br />
prom.<br />
- Em, es tev tikai gribu iedot ko ēdamu. Es<br />
zinu, ka esi arī izslāpusi, - Džeims pietupās un<br />
noņēma manu mutes apsēju.<br />
- Tev jāiet prom! - es satraukta atbildu.<br />
- Nē, es nekur neiešu, kamēr tu nepaēdīsi. Tu<br />
jau te esi vairāk nekā dienu un neesi ēdusi jau<br />
veselas divas, - Džeims pamāja ar galvu Aleksam,<br />
un viņš atnesa paplāti ar apelsīnu sulu,<br />
37
pankūkām un diviem pīrādziņiem. Es<br />
nočukstu klusu paldies.<br />
- Tev nav jāapēd viss, ja negribi, bet apēd<br />
vismaz kaut ko, - viņa acis izrādīja man<br />
žēlsirdību.<br />
- Es nevaru, jo rokas ir sasietas man aiz muguras.<br />
- Es tūlīt tās atsiešu, - viņš steigšus ķeras<br />
klāt manām rokām.<br />
- Nē, Džeims, nevajag. Vienkārši palīdzi man<br />
paēst. Tā būs vieglāk, - es mazliet uzsmaidīju.<br />
Džeims nopūšas un paklausa.<br />
- Klau, es zinu, ko viņš izdarīja ar tevi, man<br />
ir ļoti žēl. Viņam tā mēdz uznākt, jebkurš no<br />
mums ir sists, dažiem pat ir rētas, - viņš vāji<br />
uzsmaida.<br />
- Bet tas ir drausmīgi, Džeims, kāpēc jūs<br />
nepametat šo biznesu? – ar pilnu muti noteicu.<br />
- No šī biznesa izeja ir tikai viena – nāve.<br />
Kad biju apēdusi vismaz pusi porcijas no<br />
pankūkām un izdzērusi visu sulas glāzi,<br />
Džeims uzlika atpakaļ manu mutes apsēju.<br />
- Es domāju, ka pēc dažām stundām viņš tevi<br />
laidīs ārā. Bet tad, lūdzu, apsoli man vienu,<br />
klausi tam, ko Harijs saka. Es zinu, ka negribi,<br />
bet lūdzu, tas nāks tev par labu.<br />
Es pamāju ar galvu. Viņš noskūpstīja manu<br />
galvvidu. Pēc tam visi atvadījās un aizgāja.<br />
Kā jau Džeims teica, viņš mani atlaida<br />
pēc dažām stundām. Es biju nomocījusies visu<br />
šo laiku un paspēju knapi iemigt, kad durvis<br />
atcirtās vaļā un tur stāvēja pats Harijs. Lēnām<br />
atvērusi acis, redzu, kā viņš pietupjas un<br />
pieceļ mani sēdus.<br />
- Ceru, ka esi savākusies, - viņš nosaka,<br />
ielūkojoties man acīs, un es pakratu galvu.<br />
Viņa elpa smird pēc cigaretēm. Es jūtu, kā<br />
trīc manas rokas.<br />
- Pasaki ar vārdiem! Viņš noņem man apsēju.-<br />
Es esmu..<br />
- Tad labi, - viņš pasmaida, pieceļ mani kājās<br />
un izved no pelēkās istabas.<br />
Aizvēris tumšās istabas durvis, viņš nodeva<br />
mani tālāk Loginam un Luisam.<br />
- Kad viņa būs paēdusi, nomazgājusies un<br />
sakopta, atvediet viņu uz manu istabu, - Harijs<br />
nodeva pavēles un pazuda. Nezinu gan,<br />
ko viņš ar mani grasās darīt, bet es labāk<br />
nejautāšu. Luiss atsēja manas rokas, un<br />
Logins sameklēja pirmās palīdzības kastīti.<br />
Viņš notīrīja manas sārtās, ar brūcēm noklātās<br />
rokas un zilajam vaigam pielika zirņu paciņu<br />
no saldētavas. Luiss tikmēr pagatavoja man<br />
brokastis.<br />
Logins mani pavadīja līdz istabai un teica, ka<br />
man jābūt ārā pēc 30 minūtēm vai arī viņš nāks<br />
iekšā. Es pamāju un iegāju savā istabā. Ne no<br />
sasistās puķu vāzes, ne asiņainajiem palagiem<br />
nebija ne miņas. Tās vietā bija jauna, tieši tāda<br />
pati vāze un jauni palagi. Vāzei blakus stāvēja<br />
zīmīte.<br />
”Piedod par vāzi. Skapī stāv jaunas drēbes.<br />
-Harijs”<br />
Atvērusi skapi, ieraugu vienu pakaramo,<br />
uz kura stāv zelta nokrāsas kleita ar<br />
garām rokām un pliku muguru. Un zem tās<br />
stāv pieskaņotas krāsas augstpapēžu kurpes.<br />
Bez emocijām pasniedzos pēc kleitas, jaunas<br />
apakšveļas un eju uz vannasistabu.<br />
Paņemu vienu balto dvieli un nolieku to kopā ar<br />
kleitu un apakšveļu uz mazā galdiņa. Novilkusi<br />
melnos šortus un balto nosmērēto kreklu, es<br />
pieeju pie garenā spoguļa. Es izskatos bāla,<br />
un man zem acīm ir riņķi, zilais vaigs arī<br />
neizskatās diez ko skaisti.<br />
Es paņemu mango ādas krēmu un maigi<br />
ieziežu to sev ādā. Pēc tam uzvelku kleitu un<br />
sāku viegli ķemmēt savus matus, žāvējot tos.<br />
38
Portrets: Krista Kristīne Puķīte, 9.kl.
Mazliet uzkrāsojos, lai aizklātu vaigu. Kad<br />
esmu visu pabeigusi, izeju no vannas istabas.<br />
Man pie kājām stāv saņurcīta lapiņa.<br />
Neatceros, ka to būtu nometusi zemē vai<br />
saņurcījusi.<br />
- Emerlind, laiks pagājis! - Logins sauc aiz<br />
durvīm. Es paķeru kurpes un aizeju līdz<br />
durvīm, tās atvērusi, dzirdu klaigāšanu, bet<br />
nevaru saklausīt vārdus. Lēnām aizvērusi durvis,<br />
es cenšos klusu tikt līdz kāpnēm, bet tas ir<br />
neiespējami. Logins apjucis man seko, jo bija<br />
paredzēts mani vest uz Harija istabu.<br />
- Tu viņu vēl nesen sasēji un iemeti istabā! Tu<br />
viņai nemitīgi dari pāri, un tagad tu viņu taisies<br />
vest kaut kur? Ko tu iedomājies? Protams,<br />
ka viņa mēģinās bēgt! Domā ar galvu, Harij! -<br />
Džeims bļauj.<br />
- Tas, ka tu esi vienīgais, kurā es klausos,<br />
nenozīmē, ka es tev vienmēr klausīšu! Es<br />
gribu viņai atvainoties par to, ko-<br />
Es paskatos uz priekšu, un visas acis ir uz<br />
mani, es mazliet satrūkstos. Nokāpusi pa<br />
pakāpieniem, es nostājos blakus Harijam.<br />
Viņš ir sametis savas cirtas mazliet uz sānu<br />
un mugurā uzvilcis tumši zilu uzvalku un<br />
baltu kreklu, kura augšējās divas pogas ir<br />
atpogātas.<br />
- Emerlind, tu izskaties burvīgi, - Harijs atplaukst<br />
smaidā, un es tikai pamāju ar galvu.<br />
- Vai iesim? - viņš jautā un sniedz man roku.<br />
Es negribīgi to paņemu, un viņš mani ved ārā<br />
pa durvīm daudzu skatienu pavadībā.<br />
Mēs iekāpjam liftā, es klusēju. Skan tikai<br />
omulīgā lifta mūzika. Harijs pagriežas pret<br />
mani.<br />
- Kad izkāpsim no šī lifta, tu uzvedīsies eleganti,<br />
smaidīsi un nerunāsi man pretī. Visi<br />
mani šeit pazīst kā miljonāru, bet tevi vēl ne,<br />
tāpēc uzvedies, kā vajag, un tiksi atalgota.<br />
Paskatījusies uz nokrauto vīrieti, sapratu, ka<br />
Harija maks ir palicis plānāks. Viņš pasmaidīja,<br />
paņēma mani aiz rokas un veda ārā no lielveikala.<br />
- Es vēlos pastaigāties vēl mazliet pa pilsētu,<br />
bet, ja esi nogurusi, es sapratīšu, - viņš<br />
norādīja uz manām augstpapēžu kurpēm.<br />
Labāk jāizmanto iespēja palikt pilsētā, kur<br />
esmu mazliet brīvībā, nevis dzīvoklī, kur esmu<br />
kā krātiņā.<br />
- Domāju, ka es izturēšu.<br />
- Filip, aiznes visus Emerlindas pirkumus uz<br />
mašīnu, es tev zvanīšu, - ar galvas mājienu<br />
viņš pagriezās un aizgāja.<br />
- Tu zini, es jau pati varēju nest savus pirkumus.<br />
- Es zinu, Em, bet priekš visām manām<br />
vajadzībām un tagad arī tavējām ir domāts<br />
Filips, - Harijs parādīja savu žilbinošo smaidu<br />
un izveda mani uz ielas. Man viņš labāk patīk<br />
priecīgs nekā dusmīgs.<br />
Kartona maisiņš ar kādas dārgas firmas uzrakstu,<br />
maisiņš pēc maisiņa. Biju visu salikusi<br />
vietās. Nespēju noticēt, ka tas viss ir man. Es<br />
pasmaidīju.<br />
- Prieks, ka tas tev lika smaidīt, jo es centos.<br />
Ar acu stūrīti redzēju Hariju stāvam pie durvīm.<br />
Piesaistījis manu uzmanību, viņš jautāja:<br />
- Vai drīkstu ienākt?<br />
Es pamāju, un viņš lēnā garā ienāca istabā. Es<br />
pagriezos pret Hariju, viņš apstājās, vērodams<br />
manu no kosmētikas tīro seju un zilgani sārto<br />
vaigu.<br />
- Em, piedod par to, es tiešām tā negribēju. Es<br />
zinu, tu netici, bet tā ir. Un kā vēl neticu.<br />
Pēc ilgākas pauzes viņš turpināja:<br />
- Paklau, man ļoti patika mūsu pastaiga pa<br />
pilsētu, es vēlētos to kaut kad atkārtot. Viņa<br />
balsī bija dzirdama cerība, bet es viņu pilnībā<br />
40
ignorēju.<br />
- Emij?<br />
Es pagriezos balss virzienā, un viņa seja<br />
bija desmit centimetru no manas. Es mazliet<br />
salecos. Harijs noglāstīja manu vaigu un<br />
ieskatījās manās dūmakainajās acīs. Viņa<br />
acis man jautāja kaut ko, bet es nesapratu,<br />
līdz viņš sāka liekties. Es pagriezu galvu uz<br />
sānu, un viņš noskūpstīja manu vaigu.<br />
- Es no tevis neko neprasu, Emerlind, tikai<br />
paklausību. Vai tas ir tik grūti? –viņa balsī<br />
bija jūtamas dusmas.<br />
- Mēs neesam publiskā vietā, un es negribu<br />
tev klausīt pēc vakardienas. Kā tev vispār<br />
nav kauna iesist sievietei?<br />
Manas dusmas nebija nepamanāmas. Es<br />
biju tik noskaitusies, ka gribēju viņam iesist<br />
pļauku.<br />
- Citas sievietes kristu man ceļos un darītu<br />
jebko, bet tu, tu esi vienīgā, kas mani atvaira.<br />
Man tas ir.. man tas ir nepieņemami!<br />
- Piedod, ja aizskāru tavu ego, bet es neesmu<br />
kaut kāda izmisusi skuķe, kas klups<br />
kaklā katram otrajam bagātniekam. ES ŠEIT<br />
NEMAZ NEGRIBU ATRASTIES!<br />
- Nolaid toni, ja tu negribi mani atkal redzēt<br />
dusmīgu!<br />
- Man vienalga, kas tu esi, bet es netaisos<br />
tev krist ceļos! Vari iet ellē!<br />
Es dusmās kvēloju un biju gatava kārtējam<br />
triecienam pa vaigu, bet tas nenotika. Tā<br />
vietā viņš mani cieši sagrāba un noskūpstīja.<br />
Es ātri atrāvos un iesitu viņam pļauku.<br />
- Piedod, bet man tas bija jāizdara.<br />
Un tad viņš tā vienkārši aizgāja.<br />
Nākamajā dienā, kad Aleksa uzraudzībā gāju<br />
brokastot, lejā neviena nebija. Nu, protams,<br />
savādāk Alekss mani nemaz nebūtu laidis<br />
ārā no istabas.<br />
Visu atlikušo dienu nevienu nesatiku, un tas<br />
turpinājās divas dienas, līdz trešās dienas<br />
pusnaktī mājās iebrāzās Logins un Džeims,<br />
kuri uz rokām nesa asiņaino Džeiku. Viņiem<br />
ar ieroci rokās sekoja Luiss. Es noskrēju pa<br />
kāpnēm, gandrīz paklupdama, un stāvēju<br />
nekustīgi, līdz Luiss mani aizveda atpakaļ uz<br />
istabu.<br />
Tajā naktī es nespēju vairs aizmigt. Man<br />
rādījās visādi murgi par to, kas varēja notikt<br />
ar viņu. Bet man neviens neko nestāstīja,<br />
tāpēc es paliku tikai ar savām teorijām par<br />
notikušo.<br />
Nākošās dienas rītā pie manis ienāca<br />
Džeims un jautāja, vai esmu izsalkusi. Protams,<br />
es biju, bet nedomāju, ka varētu ieēst<br />
kaut ko pēc visiem notikumiem.<br />
Džeims smagi nopūtās un apsēdās uz manas<br />
gultas gala, un tikai tajā momentā es<br />
ieraudzīju lielu brūci zem viņa žokļa līnijas,<br />
lielu zilumu zem acs un pārsistu uzaci.<br />
- Ak, Dievs! – es iesaucos.<br />
- Kas noticis? – viņš sarauca uzacis un<br />
paskatījās uz mani.<br />
- Tu esi ievainots! Kas notika?<br />
- Nekas tāds, par ko tev būtu jāuztraucas.<br />
Es pametu nost segu un apsēdos viņam<br />
tuvāk. Lēnām pieliku divus pirkstus pie viņa<br />
zoda un pastūmu to uz sānu, lai redzētu<br />
brūci. Tad lēnām pārlaidu acis pāri viņa uzacij<br />
un tad vaigam, līdz nonācu pie viņa lūpām,<br />
kas arī bija mazliet rozīgākas nekā parasti.<br />
Viņš ievilka asāku elpu, kad pieskāros viņa<br />
lūpai.<br />
- Piedod!<br />
- Nē, viss kārtībā.<br />
- Kurš to izdarīja?<br />
- Emij, es nevaru tev stāstīt.<br />
- Bet, lūdzu, Džei, man jāzina, kurš varēja<br />
41
tev ko tādu nodarīt, - es pieliecos tuvāk un<br />
paskatījos uz viņa acīm, bet tās vēroja manas<br />
lūpas.<br />
- Tas nav svarīgi, - Džeims uzlika savas vēsās<br />
rokas uz maniem vaigiem un ieskatījās manās<br />
acīs. Viņš mazliet pieliecās tuvāk, un viņa<br />
maigās lūpas satvēra manas.<br />
Tajā pašā laikā pa durvīm iebrāzās dusmu<br />
pilns Harijs ar ziediem rokās. Es atrāvos<br />
no Džeimsa un šokēta vēroju viņu. Tad manas<br />
acis atrada ceļu pie Harija acīm, bet es<br />
vēlējos, kaut nebūtu skatījusies. Ja skatiens<br />
spētu nogalināt, tad es jau sen būtu beigta.<br />
- Tu! – viņš sauca un ar pirkstu norādīja uz<br />
Džeimsu, un tad paskatījās uz mani. Mēs abi<br />
bijām kā mašīnas gaismās noķertas stirnas.<br />
Viņš spēra asus un ātrus soļus tuvāk<br />
Džeimsam un sagrāba viņu aiz krekla apkakles.<br />
Džeims mazliet ievaidējās, noteikti savainojumu<br />
dēļ, bet Harijam bija vienalga.<br />
- Kā tev nav kauna! – viņš brēca uz Džeimsu<br />
ar sakļautām uzacīm.<br />
- Un tu, Emerlinda, šoreiz gan esi<br />
pastrādājusi! Te nu es nācu, atvainoties.. –<br />
viņš klusi nosmejas, norādot uz ziediem, kas<br />
tagad guļ pie durvīm, - bet ieraudzīju, kā tu<br />
mīcies ar manu “draugu”!?<br />
- Harij, - Džeims mēģināja teikt, bet viņam nekas<br />
neizdevās, jo Harijs viņam pamatīgi iesita<br />
pa labo vaigu.<br />
- Draugs, - viņš nospļāva uz zemē guļošo<br />
Džeimsu un pagriezās pret mani.<br />
- Tu vēl šo nožēlosi, Emerlinda! Tu lūgsi manu<br />
piedošanu, tu lūgsi sev, kaut tu mani būtu<br />
klausījusi tajā pirmajā dienā! Tu lūgsi Dievam,<br />
kaut būtu mirusi! Jo to, ko es tagad grasos<br />
darīt, lai Dievs stāv tev klāt, tu nevēlies<br />
piedzīvot ne tagad, ne jebkad mūžā! – viņš<br />
iespēra Džeimsam un metās man virsū.<br />
Džeims viņu satvēra aiz kājas un lika Harijam<br />
ar seju piezemēties pie paklāja. Harijs<br />
uzrāvās sēdus, un to pašu izdarīja arī Džeims,<br />
kamēr es nebiju pat pakustējusies. Harijs<br />
vēlreiz iesita Džeimsam, bet par to viņš pats<br />
dabūja belzienu pa žokli un vēderu. Harijs<br />
mazliet saļima, un es nebiju spējīga pat vārdu<br />
izdvest. Džeims noslaucīja asiņaino muti un<br />
nospļāvās. Bet to, kas notika tālāk, negaidīja<br />
neviens.<br />
Harijs izvilka ieroci no aizmugurējās bikšu<br />
kabatas un notēmēja uz Džeimsu. Viņš pacēla<br />
rokas un mazliet pastūmās tālāk no Harija.<br />
- Ja tu kaut sekundi domāji, ka es taisos ar<br />
tevi sisties, tad tu rūgti maldies! Man šeit<br />
nevajag tādus nodevējus kā tevi, tu maitas<br />
gabal! – Un viņš šāva. Es salēcos un aizvēru<br />
acis. Džeims par mata tiesu izvairījās no<br />
šāviena un uzreiz lidoja virsū Harijam. Viņi<br />
abi cīnījās par ieroci. Es pa to laiku beidzot<br />
izlēcu no gultas, skrēju tuvāk viņiem, lai kaut<br />
ko darītu.<br />
- Harij, Harij! Harij, nedari to! Beidziet!<br />
Šāviens. Abi acu pāri sasniedza manas, bet<br />
es.... Skatījos, kam trāpīja, un sajutu asas<br />
sāpes vēdera lejasdaļā. Es ieelpoju un nokritu<br />
uz ceļiem. Harijs un Džeims steidzās pie manis.<br />
Harijs izskatījās izbijies, dusmīgs, apjucis<br />
un sāpināts. Džeims raudāja. Viņi bļāva viens<br />
uz otru, teica, lai sauc palīdzību, lai nes mani<br />
lejā, lai dara kaut ko. Sauca puišus palīgā, bet<br />
nebija vairs nekādas jēgas. Jo tur es gulēju,<br />
sarkanā peļķē uz balta paklāja, un mazliet<br />
elpoju..ieelpoju..izelpoju...<br />
42
CIRKS<br />
Teksts: Krista Strode, 8.kl.<br />
Ilustrācijas:<br />
II<br />
NODAĻA<br />
...ir prozas darbi: literārās pasakas, stāsti un mākslinieciskais<br />
apraksts. Radošās pašizpausmes salūts šajā nodaļā ir košs. Tas<br />
apžilbina ar jauniešu spēju rakstīt, savienojot savas fantāzijas<br />
bezgalību ar realitāti un padarot to dzīvu caur saviem varoņiem.<br />
Viņi ļauj notikt īstenībai, taču neparastāk.<br />
Un tā viņu jaunrade top neatkārtojama.<br />
Ielūkojies tajā tālākajās lapaspusēs!
CIRKS<br />
Teksts: Krista Strode, 8.kl.<br />
Reiz dzīvoja mazs kanārijpuntiņš.<br />
Tinkijs tam bij` vārdā. Viņš bija tāds mazs,<br />
dzeltens bumbulīts ar oranžu knābīti un<br />
tievām, garām kājiņām. Tā mazās, tumšās<br />
ačteles vienmēr šaudījās apkārt. Šis<br />
kanārijputniņš dzīvoja, cepuri kuldams. Viņu<br />
baroja ar dažādiem dārgiem riekstiem, un<br />
dzīvoja viņš lielā, apzeltītā būrī, kurā pat bija<br />
pašam savas šūpoles.<br />
Kā jau katru nedēļu, saimnieki putniņi<br />
aizveda uz tuvāko pļavu, palaida to vaļā, un<br />
vienmēr pēc piecpadsmit minūtēm putniņš<br />
atgriezās. Bet todien tā nenotika.<br />
Ķiršsarkanais Volvo piestāja pļavas malā.<br />
Mazais puika ar lielo būri rokās izkāpa no<br />
automašīnas. Viņš nolika to zemē un gribēja<br />
atvērt, bet pirkstiņi kaut kā metās, aizbīdnis<br />
ķērās, it kā nojauzdams ko nelāgu. Tinkijs ar<br />
milzīgu spēku izšāvās ārā un virpuļodams<br />
laidās uz koku pusi. Putniņš traucās caur<br />
mīkstajām bērzu lapām, planēja ap zaļajām<br />
egļu galotnēm. Viņš sajuta brīvības tirpas cauri<br />
saviem dzeltenajiem, vieglajiem spārniņiem.<br />
Tinkijs bija ļoti uzticīgs putns, tāpēc parasti<br />
ātri vien atgriezās atpakaļ, kur tika izlaists.<br />
Tā vismaz viņam šķita. Tikai šoreiz tur neviena<br />
nebija. Kanārijputniņš satraucies<br />
lidinājās apkārt, pārbaudot, vai nav sajaucis<br />
tikšanās vietu. Apmulsis viņš nosēdās uz<br />
tuvējā ozola zara. Vai tiešām ģimene būtu<br />
viņu pametusi? Bet kāpēc? Tinkijs cerībā, ka<br />
viņi tomēr atgriezīsies, gaidīja. Tomēr neviens<br />
neieradās. Sāka jau krēslot, un mazais<br />
putniņš atmeta naivās cerības.<br />
Viņš pacēlās un lidoja nezināmā virzienā.<br />
Tumsa palika arvien biezāka un biezāka,<br />
līdz pavīdēja mazs gaismas stariņš.<br />
Kanārijputniņa priekšā uzpeldēja milzīga, koši<br />
strīpota telts. Tā bija cirka telts. Bija dzirdami<br />
skaļi aplausi un ovācijas. Tinkijs ielidoja teltī<br />
un apsēdās uz pēdējās rindas krēsla atzveltnes.<br />
Uz skatuves iznāca koši rozā flamingo.<br />
Tie ļoti eleganti pastaigājās, līdz to priekšā<br />
uzlidoja desmit papagaiļi visās varavīksnes<br />
krāsās. Tie kā migla nosedza rozīgos putnus,<br />
kuri nemanāmi nogāja no skatuves. Kamēr<br />
papagaiļi, kuriem nu jau bija pievienojušies<br />
mazie kolibri, lidinājās, cauri skatītāju rindām<br />
pastaigājās vīrs ar lielu, masīvu vanagu uz<br />
rokas. Vanags bija kādas trīspadsmit reizes<br />
lielāks par kanārijputniņu. Tas, ar nagiem<br />
ieķēries biezā cimdā, tupēja un lepni aplūkoja<br />
apkārt esošos.<br />
Kamēr visu skats bija pievērsts vanagam,<br />
krāsainie putni bija pazuduši un pa skatuvi<br />
lēni čāpoja mazi pingvīniņi. Tos pēkšņi<br />
nomainīja milzīgs sniegbaltu dūju bars. To bija<br />
kāds simts. Nē! Divi simti!<br />
44
Baltā mākoņa aizsegā voljērā iznāca divi<br />
tīģeri un viens liels, spalvains lācis. Tie sāka<br />
pildīt dažādus trikus. Pēc mirkļa jau parādījās<br />
zirgi, kuri stāvēja uz pakaļkājām un jautri<br />
lēkšoja. Krāšņo izrādi noslēdza poniji un<br />
truši, kurus varēja pabarot un paglaudīt, ar<br />
ponijiem varēja doties mazās izjādēs.<br />
Tinkijs bija tik ļoti fascinēts par<br />
redzēto, ka uzreiz devās uzmeklēt zvērus,<br />
kuri bija piedalījušies izrādē. Kanārijputniņš<br />
ielidoja atsevišķā telts nodalījumā. Tur bija<br />
diezgan maz gaismas un bija slapjš, un<br />
smirdēja, un tur atradās vairāki metāla būri.<br />
Zvēri, kuri<br />
pirms brīža smaidīja un jautri priecēja publiku,<br />
tagad noskumuši tupēja būros.<br />
“Ak! Jūsu priekšnesums bija tik brīnišķīgs!<br />
Tās izsmalcinātās kustības un lieliskie triki...”<br />
kanārijputniņš slavēja zvērus. “Eu, sīkaļa!”<br />
viņu pārtrauca tīģeris. “Ko tu te dari? Tūlīt<br />
pat pazūdi, pirms zvēru dresētājs nav tevi<br />
sagūstījis!” “Phh! No kā man baidīties,”<br />
Tinkijs, lepni izslējies,atcirta,’’ es tādam<br />
dresētājam tik uzšķaudu!’’ “Gribēšu redzēt!”<br />
mazo putneli izsmēja viens no flamingo.<br />
‘’Bēdz prom!’’ ar padomu centās palīdzēt<br />
mazie pingvīni. “Viņš mums nedod ēst. Esam<br />
badā. Un, ja neizpildām viņa trikus, viņš<br />
ņem rokās lielo pletni un ...’’ Zvēri sarāvās,<br />
izdzirdējuši smagus soļus. “Viņš nāk, viņš<br />
nāk!’’ tie deva cits citam ziņu. Mazais<br />
kanāriņš apsēdās uz būra malas un gaidīja,<br />
kas notiks.<br />
Telpā ienāca būdīgs, klibs vīrs. “Nu ko,<br />
sliņķi!” viņš briesmīgi brēca. “Oho! Kas tad<br />
mums te!’’ pamanījis kanārijputniņu, viņš<br />
iesaucās. “Kāds skaistums, kāds retums!<br />
Ka tiksi manos nagos!’’ dresētājs sāka ķert<br />
Tinkiju. “Tu! Izpildīsi! Galveno! Numuru!” viņš<br />
lēkādams sauca. Par spalvas tiesu putniņš<br />
aizbēga. Dresētājs, sapratis zaudējumu,<br />
saķēra galvu un sāka vaimanāt: “Ārprāts! Kas<br />
par dārgumu, kas par naudu palaistu vējā!”<br />
Kanārijputniņš, izlidojis no cirka, traucās pretī<br />
tuvajam mežam, lai paslēptos. Viņš saprata,<br />
ka viņam šiem zvēriem ir jāpalīdz atgūt<br />
brīvību.<br />
Tinkijs aplidoja visas pļavas un mežus,<br />
ielas un upmalas, meklējot palīgus. Daudzi<br />
piekrita, bet bija arī gļēvuļi, kuri nevēlējās<br />
riskēt ar savu brīvību, lai atbrīvotu citus.<br />
Sākās pulcēšanās kaujai. Bija pamatīgs<br />
bariņš ar zvirbuļiem un baložiem. Tur bija arī<br />
pa kādam cielavpārim un vārnai. Viss bija<br />
izplānots, un viņi devās cirka virzienā. Cirkā<br />
viss ritēja kā parasti. Visi zvēri noskumši<br />
sēdēja būros, un to priekšā stāvēja zvēru<br />
dresetājs, skaitīdams ienākumus. Pēkšņi<br />
kaut kur ieķērcās vārna. Pagriezies dresētājs<br />
ieraudzīja milzīgu putnu baru traucamies<br />
tam tieši sejā. Baloži un cielavas knābāja<br />
dresētāja pliko pauri, kamēr zvirbuļi atbrīvoja<br />
zvērus no krātiņiem.<br />
“Āāāā! Jūs, dumjie putni! Ko jūs darāt,<br />
nejēgas! Dabūsiet vienreiz tā, ka nemetas!”<br />
dusmīgi kliegdams, bļaudams dresētājs<br />
ārdījās.<br />
“Ak, jūtam jau smaržīgās druvas un liego<br />
vēja vēsmu. Mēs brīvi! Jā, beidzot brīvi!<br />
Pēdās jau jūtam to mīkstāko zāli un mutē<br />
jaušam ogu garšu. Paldies jums, paldies!”<br />
zvēri un putni pārlaimīgi pateicās un izklīda,<br />
kur nu kurais.<br />
Tagad visi bija laimīgi. Arī Tinkijs. Viņš atrada<br />
jaunu ģimeni, proti – zvirbuļus. Nu viņš<br />
pastaigājās pa pilsētas ieliņām kopā ar tiem.<br />
Un cilvēki, kas to pamanīja, nespēja noticēt,<br />
ka tā ir patiesība, ko viņi redz.<br />
45
Portrets:Kristiāns Krists Lūsis , 5.kl.
Portrets: Bruno Agnis Čākurs, 6.kl
Portrets: Megija Muzikante, 5.kl.
Portrets: Toms Suzi, 5.kl.
Izabella<br />
Teksts: Krista Strode, 8.kl.<br />
Neaizmirsti paņemt arī virtenes!”<br />
sauca mamma no virtuves. Ar skaļu čīkstoņu<br />
atvērās bēniņu durvis. Ksenija paspēra soli<br />
uz tumšās dēļu grīdas un ar roku taustīja<br />
pēc gaismas slēdža. “Ahh! Elektrības taču<br />
vēl joprojām nav,” viņa pie sevis nodomāja.<br />
Izņēmusi no kabatas lukturīti un to ieslēgusi,<br />
viņa spīdināja gaimas kūļus apkārt, līdz<br />
ieraudzīja kartona kastes.<br />
Ksenija piegāja pie kastēm un, atvērusi<br />
vienu, saprata, ka tā nav Ziemassvētku<br />
rotājumu kaste, kuru viņa meklēja, bet<br />
gan kaut kādu vecu grāmatu kaste. Viņu<br />
ieinteresēja kāda grāmata virspusē. Tā bija<br />
biezos ādas vākos bez jebkādiem uzrakstiem.<br />
Ksenija to atvēra un, apsēdusies uz<br />
kastes, lēni sāka lasīt. Izlasījusi pāris lapas,<br />
viņa saprata, ka grāmatā ir aprakstīts kāds<br />
dzīvesstāsts. Meitenes dzīvesstāsts.<br />
Pēkšņi nozibsnīja spoža gaisma, un<br />
bēniņi uz mirkli palika gaiši. Pēc tā ātri vien<br />
nāca skaļš dārdiens. Sajūtot aukstu vēsmu,<br />
viņa nodomāja, ka vējš ir atsitis vaļā logu.<br />
Meitene nolika grāmatu uz kastes un, pagriezusies<br />
uz loga pusi, sastinga. Ksenijas<br />
priekšā stāvēja gaisīgs meitenes stāvs.<br />
Tas bija bāls, ar tumšiem, gariem matiem,<br />
mugurā – gaišzila, rūtaina kleitiņa un ap roku<br />
spīdīga rokassprādze ar skaistiem, ziliem<br />
akmentiņiem.<br />
Ksenija lēni stiepa roku pretī spocīgajai<br />
meitenei, lai pārliecinātos, vai tas, ko viņa<br />
redz, ir īsts. Un gluži kā spogulis, arī meitene<br />
pastiepa roku. Kad abu rokas saskārās,<br />
vienīgais, ko Ksenija juta, bija vēsums.<br />
Sapratusi, ka priekšā stāvošā tiešām<br />
ir spoks, viņa atrāva roku atpakaļ un ļoti<br />
nedrošā balsī jautāja: “Kas tu esi?”<br />
“Es esmu Izabella,” spoks draudzīgi atbildēja.<br />
“Kā tu tiki šeit iekšā? Ko tu šeit dari? Kāpēc<br />
esi mūsu bēniņos?” Ksenija, mazliet izmisusi,<br />
jautāja meitenei.<br />
“Es šeit dzīvoju jau 264 gadus,” meitene<br />
noteikti atbildēja.<br />
Ksenija apmulsusi blenza spoka acīs: “Pag...<br />
Ko....K... Kāpēc?”<br />
“Apsēdies! Tas ir garš stāsts.”<br />
Viegli pastūmusi malā esošo krēslu,<br />
50
uz Ksenijas pusi, meitene lēni sāka stāstīt.<br />
“Mani sauc Izabella. Šajā mājā mūsu ģimene<br />
ievācās, kad man bija tikai 3 gadi. Mēs<br />
dzīvojām lieliski. Ģimenē nestrīdējāmies.<br />
Vēlāk sāku iet skolā. Biju teicamniece. Pabeidzu<br />
to ar izcilību. Bija laiks stāties augstskolā.<br />
Gribēju mācīties par rakstnieci un uzrakstīt<br />
grāmatu, kurā būtu mans dzīvesstāsts. Vienu<br />
dienu, kad nācu mājās no veikala, notika kas<br />
dīvains. Es pienācu pie durvīm, sameklēju<br />
atslēgas, bet, kad taisījos tās atslēgt,<br />
sapratu, ka durvis jau ir vaļā. Es nodomāju,<br />
ka tas ir ļoti dīvaini, jo ne mamma, ne tētis<br />
vēl nevarēja būt mājās. Es novilku mēteli,<br />
zābakus un iepirkumu maisiņu noliku turpat<br />
zemē. Izdzirdējusi kādu skaņu no augšstāva,<br />
es uzreiz devos turp. Kāpjot pa kāpnēm, es<br />
sapratu, ka skaņa nāk no bēniņiem. Dodoties<br />
uz bēniņiem, es jautāju, vai tur kāds ir,<br />
bet neviens neatbildēja. Es atvēru durvis un<br />
iegāju iekšā. Lēni staigājot pa bēniņiem, es<br />
skatījos, vai tur neviena nav. Dzirdot dīvainu<br />
skrāpēšanos, es piegāju pie vienas kastes.<br />
Tur bija mans kaķis Pūciņš. Viņš, spēlējoties<br />
ar kamolu, bija iepiņķerējies diegos un nu<br />
netika ārā no tiem. Es pieliecos, lai viņu<br />
atbrīvotu. Atpiņķerējusi diegus, es piecēlos<br />
un... sajutu nežēlīgas sāpes. Tālāk es visu<br />
redzēju kā no citas pasaules. Zaglis paņēma<br />
vecmāmiņas dārglietas, bet nepaspēja<br />
aizbēgt. Mūsu kaimiņš viņu noķēra. Zaglim<br />
piesprieda <strong>12</strong> gadus cietumā, bet mani atgriezt<br />
šajā pasaulē vairs nevarēja.”<br />
Bēniņos iestājās klusuma brīdis. “Tātad,”<br />
Ksenija paņēma to grāmatu, kuru bija lasījusi,<br />
“šī ir tava?”<br />
“Jā!” Izabella atbildēja. “Un tās dēļ es<br />
joprojām esmu šeit, nevis tur, viņsaulē. Es tik<br />
ilgi gai...’’<br />
“Ksenij!” abu sarunu iztraucēja mamma. “Kur<br />
tu tik ilgi paliki?”<br />
Izabella izgaisa, tiklīdz mamma ienāca<br />
bēniņos. “Ko tu šeit dari?” mamma jautāja.<br />
“Es... Amm...Nevarēju atrast to kasti,’’ Ksenija<br />
atbildēja. ‘’Bet tā taču tepat vien ir!’’ mamma<br />
norādīja uz spīdīgu kartona kasti bēniņu stūrī.<br />
“Vai! Es neredzēju,” Ksenija attaisnojās.<br />
“Labi. Es gaidu tevi lejā,” mamma veltīja<br />
viņai dīvainu skatienu un aizgāja. Ksenija<br />
paņēma rotājumu kasti un aši, zem jakas<br />
paslēpusi Izabellas grāmatu, devās ārā no<br />
bēniņiem.<br />
Iegājusi savā istabā, Ksenija iekrita gultā<br />
un centās aptvert, kas tikko notika. Viņa<br />
paņēma Izabellas grāmatu un atsāka to lasīt.<br />
Gāja minūtes, stundas, bet Ksenija joprojām,<br />
gulēdama gultā, aizrautīgi lasīja. Tiešām<br />
viss, ko Izabella stāstīja, bija aprakstīts šajā<br />
grāmatā.<br />
Šoreiz Kseniju iztraucēja tētis, kurš aicināja<br />
meitu nākt vakariņās. Ksenija negribīgi<br />
pārtrauca lasīt un devās vakariņot. Neizēdusi<br />
pat pusšķīvi, viņa aši noteica: “Esmu paēdusi!<br />
Paldies! Bija ļoti garšīgi,’’ un aizskrēja prom<br />
ar domu, kamēr citi ēd, nemanāmi uzlavīties<br />
bēniņos un vēl mazliet satikt Izabellu.<br />
Mamma gribēja iebilst, bet sapratusi, ka<br />
meita ir gabalā, turpināja vakariņot. Ksenija<br />
jau bija aizskrējusi uz savu istabu, paņēmusi<br />
grāmatu un kāpa uz bēniņiem. Iegājusi viņa<br />
aiztaisīja durvis un ieslēdza gaismu. Elektrība<br />
bija atgriezusies. Ksenijas priekšā jau stāvēja<br />
Izabella. “Piedod par to, ka mamma mūs<br />
iztraucēja,” Ksenija atvainojās,” tātad pie kā<br />
mēs palikām?’’<br />
“Jā. Vai es varu lūgt tavu palīdzību?” Izabella<br />
jautāja. ‘’Protams!’’ Ksenija attrauca.<br />
51
Vai tu nevarētu pabeigt manu grāmatu? Kā<br />
redzi, es to vēl neesmu pabeigusi. Un, ja tu<br />
to varētu, es būtu tev ļoti pateicīga. Mana<br />
dvēsele kļūtu brīva, un es varētu pamest šo<br />
pasauli,” Izabella lūdza.<br />
Ksenija atvēra grāmatu un, patiešām, tai<br />
nebija beigu. Protams, ka Ksenija uzreiz<br />
piekrita. “Bet kā gan es zināšu, ko rakstīt?”<br />
viņa jautāja. “Es taču tev izstāstīšu!” Izabella<br />
pasmaidīja. “Labi, bet sāksim ar rītdienu,”<br />
Ksenija piebilda,” jo man tagad vairs nav<br />
laika. Vecāki jau būs paēduši, un mamma<br />
nāks jautāt par mājasdarbiem. Rīt uzreiz pēc<br />
skolas nākšu pie tevis.” “Sarunāts!” Izabella<br />
piekrita un atkal pagaisa. Ksenija izgāja no<br />
bēniņiem. Pēc pāris sekundēm viņa atgriezās<br />
atpakaļ, jo bija taču aizmirsusi izslēgt<br />
gaismu.<br />
Tovakar Ksenija vēl ilgi nevarēja aizmigt.<br />
“Tātad man rīt skola beidzas trijos, tas<br />
nozīmē, ka man būs divas stundas laika<br />
palīdzēt Izabellai, jo piecos tētis brauc mājās<br />
no darba,” plānodama turpmāko darbību,<br />
viņa pie sevis domāja.<br />
Nākošajā dienā kā pulkstenis Ksenija<br />
jau atkal bija bēniņos. Viņa ļoti uzmanīgi<br />
klausījās, ko Izabella stāsta, un rūpīgi visu<br />
pierakstīja.<br />
Pagāja diena, vēl viena un vēl viena, līdz<br />
beigu beigās viss stāsts tika pabeigts<br />
astoņās dienās. “...Un tas tad arī viss!’’<br />
Ksenija nolasīja pēdējās rindiņas un<br />
demonstratīvi aizvēra grāmatu. “Ko lai vēl<br />
saku? Paldies tev! Tagad, kad grāmata ir<br />
pabeigta, es esmu brīva un varu doties,”<br />
Izabella pateicās un grasījās doties prom.<br />
“Pagaidi! Bet es negribu, lai tu aizej,” Ksenija,<br />
skatīdamās grīdā, skumji noteica. Bēniņos<br />
atkal iestājās klusums.<br />
Pēkšņi Izabella noņēma no rokas savu<br />
skaisto rokassprādzi un, iespiedusi to Ksenijas<br />
plaukstā, teica: “Šo es tev dāvinu par<br />
to, ka tik ļoti palīdzēji man. Bez tevis es<br />
joprojām turpinātu šeit vienatnē kurnēt gadsimtiem<br />
ilgi. Katru reizi, kad paskatīsies uz<br />
šo rokassprādzi, tu atcerēsies mani un to, cik<br />
ļoti tu man kādreiz palīdzēji.”<br />
Izteikusi šos vārdus, Izabella izgaisa. Un<br />
šoreiz uz visiem laikiem. Par viņu tagad<br />
vēstīs vienīgi zilie akmentiņi Ksenijaas<br />
rokassprādzē un grāmata par meitenes<br />
dzīvesstāstu, kuru abas uzrakstīja kopā.<br />
52
Plankumiņš<br />
Teksts: Krista Strode, 8.kl.<br />
Mani sauc Meja. Es esmu parasta<br />
<strong>12</strong> gadus veca meitene. Bet šoreiz es<br />
stāstīšu nevis par sevi, bet gan par savu<br />
draugu Plankumiņu.<br />
Kā jau katru rītu, mūsu mašīna piestāja pie<br />
skolas. Es paķēru savu mugursomu un aši<br />
izlēcu no mašīnas. Atvadījusies no mammas,<br />
es metu ar roku Ievai, kura mani jau gaidīja<br />
pie skolas durvīm. Pēkšņi noskanēja zvans!<br />
Mēs saskatījāmies un skrējām uz garderobi,<br />
lai noliktu jakas. Par laimi, uz stundu<br />
ieradāmies laikā. Pirmā bija matemātika, un<br />
likās, ka tā velkas gaužām ilgi. Literatūra un<br />
angļu valoda kaut kā pagāja tīri labi, toties<br />
53
Portrets: Līva Pētersone, 5.kl.
ioloģija un fizika tieši pretēji. Šodien galīgi<br />
nebija garastāvoklis mācīties. Tad, kad<br />
paziņoja, ka pēdējā stunda nenotiek, visi bija<br />
ļoti priecīgi. Kad gatavojos zvanīt mammai,<br />
lai brauc man pakaļ ātrāk, sapratu, ka mans<br />
telefons ir izlādējies. Tas nozīmēja, ka mājās<br />
man bija jādodas kājām.<br />
Ejot un spārdot akmeni, biju iegrimusi tādās<br />
pārdomās, kā, piemēram, par to, vai pastāv<br />
aizkapa dzīve, kā patiesībā radās cilvēks un<br />
tamlīdzīgās muļķībās. Pēkšņi es izdzirdēju<br />
klusu smilkstoņu. Es apstājos, kārtīgi<br />
palūkojos visapkārt, bet, neko neieraudzījusi,<br />
turpināju ceļu. Ar katru mirkli šie smilksti<br />
palika skaļāki, un es nespēju tos ignorēt. Es<br />
devos skaņas virzienā.<br />
Tā pastiprinājās pie lielā ceriņu krūma.<br />
Pieliekusies es ieraudzīju mazu, melnu,<br />
plankumainu kucēnu ar baltu ausi, kura zilā<br />
kaklasiksniņa bija aizķērusies aiz zema zara.<br />
Es nometu zemē somu, noliecos četrrāpus<br />
un palīdu zem krūma. Protams, nebiju droša<br />
par to, kā kucēns reaģēs uz manu darbību,<br />
taču es ļoti vēlējos tam palīdzēt. Es pasniedzos<br />
pie kaklasiksniņas un noāķēju to no<br />
zara. Kucēns bija priecīgs par atgūto brīvību<br />
un aizskrēja pa ceļu uz otru pusi. Biju ļoti<br />
priecīga par padarīto un ar somu uz pleca<br />
devos uz māju pusi.<br />
Pāris metru no mājas es izdzirdēju klusu<br />
čaboņu aiz muguras. Pagriezusies es<br />
ieraudzīju mazo kucēnu. Tas bija man sekojis<br />
līdz pat mājām.<br />
Kad iegāju mājās, viņš palika ārpusē. Man<br />
tik ļoti gribējās viņu paņemt un rūpēties par<br />
to. Taču zināju, ka ar savu kabatas naudu ilgi<br />
neizvilkšu, tāpēc to visu izstāstīju mammai.<br />
Domāju, ka mamma dusmosies, bet, par lielu<br />
brīnumu, viņa bija priecīga un paskaidroja,<br />
sakot, ka tuvojas mana dzimšanas diena un<br />
viņi ar tēti esot domājuši par mājdzīvnieka<br />
iegādi. Bet vispirms esot jāpārbauda, vai<br />
viņam jau nav saimnieku.<br />
Es biju tik vājprātīgi laimīga! Neuzvelkot<br />
ne apavus, ne jaku, es izskrēju ārā un biju<br />
priecīga, turpat ieraugot mazo kucēnu. Es<br />
atvēru durvis un aicināju kucēnu nākt iekšā.<br />
Bet nezināmu iemeslu dēļ kucēns nevēlējās<br />
nākt, toties, kad uz sliekšņa parādījās desas<br />
gabaliņi, viņš ātri bija priekšnamā.<br />
Mēs kucēnu pabarojām un nomazgājām.<br />
Tētis sagatavoja un iesniedza sludinājumu<br />
ar kucēna aprakstu, kuru apstiprināja jau<br />
nākamajā dienā. Mēs nosaucām viņu par<br />
Plankumiņu, jo viņam bija balti plankumi uz<br />
muguras un balta auss. Uz sludinājumu neviens<br />
neatsaucās.<br />
Katru dienu, kad bija jādodas uz skolu, bija<br />
skumji atvadīties no Plankumiņa, bet skolā<br />
katru brīdi es gaidīju, lai stundas ātrāk<br />
beidzas un es varētu ātrāk tikt mājās pie<br />
sava kucēna. Atbraukusi mājās, es gāju ar<br />
Plankumiņu pastaigāties. Mēs skraidījām<br />
pa ielām un parkiem, pa kalniem un lejām.<br />
Es viņam iemācīju dot ķepu un katru reizi,<br />
kad es pametu dzelteno bumbiņu, viņš to<br />
uzticīgi atnesa atpakaļ. Vienu dienu, kad<br />
gājām kārtējā pastaigā, mums no aizmugures<br />
sāka sekot vietējie skolas huligāni.<br />
Jau zināju, ka viņi ir ļoti nejauki un nekas<br />
labs nav sagaidāms. Tomēr cerēju, ka viņi<br />
mūs ignorēs un dosies pa savu ceļu. Viņi<br />
pietuvojās pāris soļu attālumā un sāka mani<br />
apmētāt ar cietajiem, negatavajiem āboliem.<br />
Pēkšņi Plankumiņš apcirtās riņķī un iekoda<br />
apaļīgākajam huligānam potītē. Huligāns<br />
skaļi iebrēcās un no visa spēka ar otru kāju<br />
iespēra kucēnam. Mazais iesmilkstējās un<br />
55
palika, guļot uz zemes. Es biju šokā. Es skaļi<br />
kliedzu un metos pāridarītājam virsū. Viņš<br />
mani nogrūda zemē blakus smilkstošajam<br />
kucēnam un, uzsaucis draugiem, ņirgdams<br />
devās prom. Es paņēmu kucēnu rokās, pēc<br />
iespējas ātrāk devos mājās.<br />
Kucēns knapi elpoja. Iebrāzusies mājās, es<br />
elsodama izstāstīju par notikušo vecākiem.<br />
Mēs visi sasēdāmies mašīnā un ātri braucām<br />
uz tuvāko pilsētas veterinārklīniku. Kucēns,<br />
vārgi elpodams, gulēja man klēpī. Es pie<br />
sevis klusu lūdzos, lai viņš iztur līdz klīnikai,<br />
lai viss ir labi. Mana sirds sitās kā negudra.<br />
Prātā maisījās tik daudz dažādu domu, pat<br />
vissliktākās.<br />
Automašīna strauji nobremzēja, tētis man<br />
palīdzēja tikt laukā no tās, un mēs skrējām pa<br />
klīnikas savādajiem labirintiem, līdz atradām<br />
īstās durvis. Mamma jau bija sazvanījusi<br />
ārstu, un viņš gaidīja. Nolikusi Plankumiņu<br />
uz liela galda, drebēdama gaidīju, kas būs.<br />
Ārsts sāka izmeklēt kucēnu. Varēja redzēt, ka<br />
katrs pieskāriens tam sagādā sāpes. Raugoties<br />
viņa bezpalīdzīgajās actiņās, es sāku<br />
nevaldāmi elsot. Tētis mani izveda gaitenī.<br />
Pēc brīža iznāca arī mamma, un pavēstīja, ka<br />
kucēns jāoperē.<br />
Tā bija briesmīgākā stunda manā dzīvē. Es<br />
sažņaudzu pirkstus un lūdzos, lai viss beigtos<br />
labi. Pulkstenis pie gaiteņa sienas vilkās tik<br />
lēni. Ārsts iznāca no kabineta un pavēstīja, ka<br />
kucēnam nakts jāpavada klīnikā, bet stāvoklis<br />
bija kritisks, un ārsts nedeva lielas cerības.<br />
Rīts nāca lēni. Gulējusi tikpat kā nebiju. Tētim<br />
bija jādodas uz darbu, bet es izlūdzos mammai,<br />
vai varētu neiet uz skolu un doties līdzi<br />
uz klīniku. Negribīgi viņa piekrita.<br />
Ieejot pazīstamajā ēkā, mani pārņēma<br />
nelabums. Sirds dauzījās tāpat kā iepriekšējā<br />
vakarā. Ārsts izskatījās noguris, ieteica<br />
pagaidīt un iegāja kabinetā. Pēc brīža iznāca,<br />
nesdams rokās kucēnu. Tas vēl bija vārgs. Es<br />
paņēmu rokās. Kucēns pavēra actiņas, un es<br />
atviegloti uzelpoju. Dzīvs. Mans Plankumiņš.<br />
56
Brīnumsvecīte un<br />
Ziemassvētku eņģelis<br />
Teksts: Aleksandra Priedīte, 7.kl.<br />
Bija divdesmit ceturtais decembris,<br />
Ziemassvētku vakars. Lielā pilsēta,<br />
kas citkārt ap vakarpusi izskatījās diezgan<br />
tumša un padrūma, šodien izskatījās tā,<br />
it kā eņģeļi te būtu pabijuši un apkaisījuši<br />
visus pilsētas namus, veikalus un ielas ar<br />
zelta puteklīšiem. Viss bija izdekorēts ar<br />
spožām zelta lampiņām, veikalu skatlogos<br />
bija iekārti dažādi sārti un sudrabaini eglīšu<br />
rotājumi, māju logos spīgoja svecītes, kā<br />
arī pie lielākajām iestādēm pat bija izliktas<br />
mazas, kuplas, izrotātas eglītes, kurās karājās<br />
visdažādākās dekorācijas, zelta ābolīši un<br />
spožas, dzirkstošas brīnumsvecītes. Visi<br />
pilsētas iedzīvotāji, kas staigāja pa veikaliem,<br />
iegādājās Ziemassvētku dāvanas un jautri<br />
čaloja savā starpā, izskatījās apkaisīti ar<br />
zvaigžņu putekļiem. Tik laimīgi viņi bija.<br />
Šodien visu dienu bija noticis Ziemassvētku<br />
tirdziņš. Daudzi jo daudzi cilvēki pārdeva katrs<br />
savu preci. Katrs pārdeva kaut ko citu. Viens<br />
pārdeva piparkūkas, viens eglīšu mantiņas,<br />
vēl kādas sievas skaļie kliedzieni vēstīja,<br />
ka viņa pārdod maģiskās egles, kas nekad<br />
nenovīst. Bet, tā kā tagad bija diezgan vēls<br />
vakars, lielākā daļa cilvēku bija izklīduši, un<br />
tirdziņā gandrīz tikpat kā neviens cilvēks vairs<br />
neko nepārdeva. Tikai kāda pusaudze meitene<br />
ar divām garām, kastaņbrūnām bizēm<br />
un sudrabpelēkām acīm vēl stāvēja pie sava<br />
galdiņa, kas bija nokrauts ar mazām, garām<br />
kastītēm. Viņa centās iekustināt tos nedaudzos<br />
cilvēkus, kas vēl staigāja pa tirgus laukumu,<br />
lai nopērk no viņas kādu no kastītēm.<br />
Cilvēki jau nezināja, kas tajās atrodas, jo pat<br />
neuzmeta skatienu meitenei. Viņa taču bija<br />
tik pelēka, un ko gan tāds pelēks cilvēkbērns<br />
varētu pārdot cilvēkiem, kuri izskatījās<br />
tik spoži un laimīgi. Neviens jau nevarēja<br />
ielūkoties viņas dvēselē, jo dvēseles nevar ne<br />
izkliegt skaļiem reklāmas saucieniem, ne kā<br />
citādi redzēt. Neviens taču neredzēja, ka meitene<br />
ir zinātkāra, izpalīdzīga un čakla. Viņa<br />
vienmēr redzēja tos, kuriem nepiecie-<br />
57
šama palīdzība, un cik nu tāds pusaugu<br />
bērns varēja, sniedza atbalstu tiem, kuriem<br />
vajadzēja. Taču šobrīd nevienam neienāca<br />
prātā pieiet pie viņas, un iegādāties svecītes,<br />
kas uz brīdi radītu mazu brīnumu viņu mājās.<br />
Meitene bija briesmīgi nosalusi, jo viņai<br />
mugurā bija tikai plāns, caurs mētelītis un ap<br />
kaklu aptīta zila šalle. Kailās rokas viņai bija<br />
no aukstuma zilas un sarkanas. Viņa vārgi<br />
sauca, lai kāds nopērk kādu brīnumsvecīti,<br />
bet neviens uz meiteni neskatījās. Katrs<br />
domāja par to, kā viņš dosies mājās, siltumā<br />
un saņems savas Ziemassvētku dāvanas.<br />
Tā nu meitene stāvēja pie sava galdiņa un<br />
izskatījās pagalam noskumusi. Viņa mēģināja<br />
sasildīt rokas, berzējot tās vienu pret otru.<br />
Viņa jau bija zaudējusi cerību, ka kāds pie<br />
viņas pienāks, un aizvēra acis. Mājās viņa<br />
neuzdrošinājās iet. Meitene zināja, ka tēvs<br />
dusmosies, ja viņa pārnāks bez santīma<br />
kabatā. Viņa jau paredzēja, ka viņas mazā,<br />
izsalkusī māsiņa vērsies viņā ar bēdīgām,<br />
pelēkām actiņām. Viņa negribēja iet mājās,<br />
neko nepārnesusi. Bet te, kā tas gadījies,<br />
kā ne, pie viņas galdiņa kāds pienāca un<br />
apstājās. Tas bija kāds zēns. Meitenei šķita,<br />
ka viņš varētu būt kādus piecus vai sešus<br />
gadus vecāks par viņu pašu. Viņam bija<br />
gaiši mati, kas sniedzās līdz pleciem, un<br />
lielas, tumši zilas acis, kas mirdzošu skatienu<br />
vērās meitenē. Viņa drēbes bija tik baltas<br />
kā visbaltākais marmors. Šis neparastais<br />
svešinieks likās izstarojam spožu, zeltainu<br />
gaismu.<br />
- Kā tevi sauc, un ko tu te tik vēlu vakarā<br />
dari?- viņš jautāja samtainā balsī.<br />
- Mani sauc Lilija. Man ir trīspadsmit gadi, un<br />
es pārdodu brīnumsvecītes… - meitene bikli<br />
teica. Viņa bija ļoti piesardzīga pēc dabas.<br />
Viņa neuzticējās svešiniekiem.<br />
- Kā? Vai tad neviens tās nav nopircis? -<br />
zēns izbrīnīti jautāja.<br />
- Nu…nu.. nē! Neviens neko nepirka. - meitene,<br />
kura sauca sevi par Liliju, atzina.<br />
- Bet.. varbūt jūs… varētu man izpalīdzēt…-<br />
viņa cerīgi ieminējās. Gaismu izstarojošais<br />
svešinieks brīdi klusēja un domāja.<br />
- Es ņemšu visas!- Viņš beidzot paziņoja,<br />
sākdams meklēt kabatās sīknaudu.<br />
- Kā? Visas?! – Lilija izbrīnīti jautāja. Viņa<br />
nebija cerējusi uz tik lielu veiksmi.<br />
- Jā, visas! - svešais atbildēja.<br />
Lilija pāris sekundes klusēja, tad sāka dedzīgi<br />
kraut brīnumsvecīšu kastītes zēna auduma<br />
maisiņā, kas gulēja viņa rokās. Iepriekš<br />
meitene nebija to pamanījusi. Nonākusi pie<br />
pēdējās kastītes, viņa grasījās arī to atdot<br />
svešiniekam. Taču viņš strauji apturēja<br />
meitenes roku.<br />
- Nē, nē! Tā lai paliek pie tevis! Varbūt tā tev<br />
reiz atnesīs laimi.- Svešais sacīja. Tad tikpat<br />
pēkšņi kā atnācis šis savādais svešinieks<br />
izzuda. Lilija ar savām pelēkajām acīm vērās<br />
uz vietu, kur viņš vēl tikko bija stāvējis. Meitene<br />
nesaprata, vai tā bija īstenība, vai tas<br />
bija sapnis. Taču tad, kad viņa pamanīja<br />
tukšo galdiņu, uz kura stāvēja tikai viena<br />
brīnumsvecīšu kastīte, viņa aptvēra, ka kaut<br />
kas tāds ir noticis.<br />
- Varbūt tā man reiz atnesīs laimi, - Lilija<br />
nodomāja un steidzās uz māju.<br />
Atausa salts un skaidrs pirmo Ziemassvētku<br />
rīts. Liliju pamodināja viņas mazā māsiņa<br />
Beta. - Celies, Lilij! Celies! Tev taču ir dāvana!<br />
Dāvana!<br />
- Ko? Nevar būt! No kā gan? - Lilija smaidīja.<br />
- Man gan to gribas redzēt. Lilija izkāpa no<br />
gultas un ieraudzīja, ka uz viņas nakts ska-<br />
58
pīša stāv zeltaina paciņa. Lilija ar<br />
nepacietību raisīja to vaļā. Iekšā gulēja<br />
skaista, zeltaina brīnumsvecīte un divi sarkanbalti<br />
Ziemassvētku spieķīši.<br />
-Kas gan to sūtījis?- mazā Beta izbrīnīta<br />
vaicāja.<br />
-Nezinu gan!- Lilija atteica. Bet tad viņa<br />
pamanīja, ka kastītē, skaisti salocīta, gulēja<br />
arī vēstule. Meitene trīcošām rokām atlocīja<br />
to un lasīja.<br />
„Manu dārgo Lilij! Priecīgus Tev<br />
Ziemassvētkus! Ceru, ka tu saņēmi dāvanu!<br />
Tā brīnumsvecīte ir Tev. Varbūt tā Tev<br />
reiz atnesīs laimi. Saldie Ziemassvētku<br />
spieķīši ir Tev un Tavai mazajai māsiņai. Tie<br />
Jums padarīs Ziemassvētkus saldākus un<br />
priecīgākus.<br />
Paldies, Tev, Lilij, par visu! Un paldies, ka biji<br />
tik laipna. Priecīgus Tev Ziemassvētkus. Un<br />
lai veiksme un laime tev seko visur līdzi, lai<br />
kur tu ietu!”<br />
59
Portrets: Sonora Dubrovska, 9.kl.
Portrets: Krista Šillere, 7.kl.
Meitene, kura skatījās<br />
zvaigznēs<br />
Teksts: Aleksandra Priedīte, 7.kl.<br />
Reiz dzīvoja kāda meitene vārdā<br />
Justibella. Viņa bija vienpadsmit gadus veca.<br />
Meitene bija klusa, kautrīga un noslēgta.<br />
Pārējie bērni ar viņu gandrīz tikpat kā<br />
nespēlējās. Visiem viņa šķita pārāk nopietna.<br />
Un vēl bērniem likās, ka Justibella ir garlaicīga<br />
dīvaine, kas tikai staigā apkārt viena pati.<br />
Nevarētu teikt, ka Justibellu tas īpaši satrauca.<br />
Viņa bija kreile. Viņai bija sava domāšana.<br />
Un viņai piemita kas ļoti īpašs un kas tāds, par<br />
ko neviens pat iedomāties nevarēja.<br />
Bija vasara. Justibella dzīvoja laukos kopā<br />
ar onkuli un tanti. Viņi nebija īpaši draudzīgi<br />
cilvēki, tomēr rūpējās par Justibellu, un<br />
meitenei bija vien jāiztiek, jo viņas vecāki<br />
jau vairākus gadus bija ārzemēs un strādāja.<br />
Augām dienām vientuļā meitene piecēlās,<br />
sapina savus garos karameļu krāsas matus<br />
bizē, devās ārā, apsēdās margrietiņu pļavā<br />
un, kā nu prazdama, sevi izklaidēja. Dažreiz<br />
viņa pina vainadziņus, citreiz lasīja vecu<br />
dziesmu grāmatu, kuru viņai bija uzdāvinājusi<br />
vecmāmiņa. Dažreiz Justibella arī paņēma<br />
uz pļavu līdzi savu kaķi. Kaķis bija ļoti liels<br />
un pūkains, un viņa kažoks bija tumši pelēkā<br />
krāsā. Kaķi meitene sauca par Luciferu.<br />
Varētu pat teikt, ka Justibella un Lucifers savā<br />
ziņā bija līdzīgi. Pat acu krāsa viņiem bija<br />
vienāda - spoži zaļa un tumša kā egļu mežs,<br />
kuram cauri tomēr lāgiem iespīd zeltainā<br />
saule. Varbūt tāpēc Justibella Luciferu tik ļoti<br />
mīlēja.<br />
Turpretī naktīs, kad onkulis un tante gulēja,<br />
saldi aizmiguši, mazā meitene izlavījās no<br />
savas mazās guļamistabas, kuras sienas<br />
pati bija nokrāsojusi kā zvaigžņotas debesis,<br />
ietinās siltā pledā, paņēma klēpī viņas mīļo<br />
kaķi un devās uz pļavu skatīties zvaigznēs.<br />
Tas arī Justibellā bija šis neparastais. Viņa<br />
prata sarunāties ar zvaigznēm. Viņa dzirdēja,<br />
kā tās dzied dzidrās, skaistās balsīs kādā<br />
svešā valodā. Justibella reizēm prātoja, ka tā<br />
varētu būt pašu zvaigžņu valoda. Lai vai kā,<br />
šajās balsīs bija saklausāms kaut kas tāds,<br />
kas mazo, kautrīgo meiteni prata fascinēt<br />
un apburt. Viņa prata zvaigznēm atbildēt ar<br />
runāšanu, taču nespēja dziedāt skaistajās<br />
zvaigžņu balsīs.<br />
Kādu nakti, kad Justibella kārtējo reizi bija<br />
pļavā un, atlaidusies uz muguras, glaudīja<br />
62
savu kaķi, viena zvaigznīte iekrita tieši viņas<br />
mazajā, bālajā, kreisajā plaukstā. Justibella<br />
to gandrīz nemaz neievēroja. Viņai šķita, ka<br />
viņai no lielās skatīšanās tikai apžilbušas acis.<br />
Tikai tad, kad zvaigznīte savā dzidrajā balsī<br />
ierunājās, meitene uz to paskatījās. ”Vai gribi<br />
doties man līdzi?” zvaigznīte jautāja. ”Līdzi?<br />
Tev? Bet uz kurieni?” Justibella neizpratnes<br />
pilnā balsī jautāja. Viņai šķita, ka sapņo. Kā<br />
gan zvaigznīte varētu no debesīm iekrist viņai<br />
tieši plaukstā? ”Nu kā? Uz zvaigžņu valstību<br />
izplatījumā! Es iemācīšu dziedāt tev zvaigžņu<br />
balsī! Nāc, es tev visu parādīšu. Ļaujies savai<br />
fantāzijai….” zvaigznīte sapņainā, maigā balsī<br />
žūžoja. Justibella domāja: ”Kas gan notiktu,<br />
ja es tiešām zvaigznītei aizlidotu līdzi?”<br />
Viena balss meitenē teica, ka tā nebūt nav<br />
laba doma. Kas gan notiktu, ja viņa netiktu<br />
atpakaļ? Kas notiktu, ja viņai uz visiem laikiem<br />
būtu jāpaliek debesīs? Bet otrā balss viņā<br />
teica: ”Kāpēc gan nē? Tu taču vari aizlidot<br />
līdzi šai mazajai, mīļajai zvaigznītei! Tu taču<br />
vēlies iemācīties dziedāt zvaigžņu balsī!’’<br />
Un Justibella teica zvaigznītei: “Labi, es došos<br />
tev līdzi!”<br />
“Nu tad nāc! Paņem mani plaukstā, mēs<br />
lidosim!’’ zvaigznīte smējās kā zvārgulītis.<br />
Justibella saņēma zvaigznīti abās plaukstās.<br />
Viņa aizvēra savas lielās, spoži zaļās acis.<br />
Viņa atcerējās, kā kāds viņai reiz bija teicis.<br />
’’Tavas acis ir kā zvaigznes.” Tikai tagad<br />
meitene saprata, cik patiesībā viņas acis ir<br />
līdzīgas zvaigznēm. Justibella juta, ka viņa<br />
paceļas gaisā un ka spēcīgais vējš pūš sejā<br />
viņas garo, izspūrušo karameļu krāsas bizi.<br />
Pēc kāda laiciņa viņa atvēra savas acis un<br />
iesmējās. Apkārt mirgoja un vizuļoja<br />
miljardiem spožu zvaigžņu. Tās visas Justibellai<br />
likās tik neaprakstāmi skaistas! Agrāk<br />
viņa nebija ievērojusi, ka katra zvaigznīte<br />
atšķiras cita no citas. Tagad viņa to redzēja<br />
visā pilnībā. Taču ne tikai izskats Justibellai<br />
aizķērās skatienam. Viņa, protams, arī<br />
dzirdēja to, kā visas šīs daudzās zvaigznes<br />
dzied savās brīnišķīgajās balsīs. Ikkatra<br />
zvaigznīte dziedāja. Mazā meitene pavēra<br />
muti, lai ko sacītu, un pārsteigta secināja, ka<br />
arī pati lieliski prot dziedāt. Viņas balss šķita<br />
vēl skaistāka nekā visām zvaigznēm. Meitene<br />
pilnā kaklā iedziedājās vēl skaļāk. “Jā! Es to<br />
protu! Kā gan tas var būt, ka es tik pēkšņi to<br />
iemācījos?“ Mazā zvaigznīte, kas vēl joprojām<br />
gulēja viņas kreisajā plaukstā, ierunājās:<br />
“Tu to proti tāpēc, ka tev ir sapņi. Tāpēc, ka<br />
proti fantazēt. Un tāpēc, ka visu dzīvi esi<br />
skatījusies uz zvaigznēm.”<br />
Justibella neko neatbildēja. Viņa bija šokēta.<br />
Viņas mūža sapnis bija piepildījies.<br />
“Bet… bet ko man darīt tālāk? Kad atgriezīšos<br />
mājās? Ko gan es darīšu, kad jau būšu<br />
iemācījusies dziedāt zvaigžņu balsīs?” viņa,<br />
beidzot saņēmusies, jautāja.<br />
“Tas būs pats labākais. Tev būs jāatrod jauns<br />
sapnis, zvaigznīte čukstēja. “Bet tagad, tagad<br />
tev laiks doties mājās. Tu esi piepildījusi savu<br />
sapni. Ej un varbūt tu iemācīsi to darīt arī<br />
citiem!”<br />
“Ak jā! Es tā darīšu!” Justibella iesaucās.<br />
Viņa atspērās, aizvēra acis un lēca. Visas<br />
zvaigznītes gribēja viņu pavadīt un lēca viņai<br />
līdzi.<br />
No zemes tas izskatījās neaprakstāmi<br />
skaisti. Visi bērni skrēja pie logiem un sauca:<br />
”Skat! Tas ir zvaigžņu lietus!” Viņiem pat prātā<br />
neienāca, ka starp visām šīm zvaigznēm atrodas<br />
arī tā pati garlaicīgā dīvaine, kuras vārds<br />
bija Justibella.<br />
63
Lielais ceļojums<br />
Teksts: Elīna Zariņa, 7.kl.<br />
Kādā saulainā rītā saimnieks runāja<br />
pa telefonu un sarunāja viesnīcu ceļojumam<br />
uz Franciju, kur viņš devās ar savu sievu un<br />
bērniem. Kad viņš nolika telefonu, lai pateiktu<br />
ģimenei ziņas, telefons jau bija pastāstījis<br />
jauno informāciju saviem tuvākajiem draugiem:<br />
matu gumijai, spalvas kātam un bumbulim.<br />
Visi bija sajūsmā un nevarēja sagaidīt<br />
notikuma dienu.<br />
Bija pagājusi nedēļa, nu ir laiks doties uz<br />
lidostu. Visi priekšmeti tika ielikti saimnieka<br />
rokassomā. Matu gumija visiem atgādināja:<br />
„Turamies kopā. Mēs taču negribam, lai kāds<br />
no mums pazūd.” Bumbulis lēkāja apkārt, jo<br />
tas nevarēja sagaidīt, līdz redzēs skaistās<br />
Francijas celtnes. Tas bija dzirdējis, kā cilvēki<br />
par tām stundām ilgi runā, turpretim spalvas<br />
kāts gribēja redzēt mākslas muzejus, lai<br />
zinātu, kā franči glezno, jo vienīgos darbus,<br />
ko viņš bija redzējis, bija tie, kurus zīmēja viņa<br />
saimnieks, kurš tikko paņēma somu un iekāpa<br />
lidmašīnā.<br />
Visi priekšmeti somā atpūtās un<br />
apspriedās, ko katrs darīs, kad nonāks<br />
Francijā. Tie redzēja, ka somas stūrī sēž<br />
kāds, ko tie nekad nebija redzējuši. Matu<br />
gumija piegāja tam klāt un jautāja: „Kas tu<br />
esi?” Svešais nobijies atbildēja: „Es esmu<br />
lidmašīnas biļete. Es katru dienu redzu, kā<br />
cilvēki brauc ceļojumos un biļetes iemet<br />
papīrgrozā. Es negribu, lai tas pats notiek ar<br />
mani, es gribu redzēt pasauli.” Visi saprata<br />
biļeti. Spalvas kāts teica: „Mēs varētu paslēpt<br />
biļeti, kad saimnieks skatās somā.” Pārējie<br />
tam piekrita.<br />
Lidmašīna piezemējās, un grupa bija<br />
nokļuvusi Francijā. Bumbuli pārsteidza lielais,<br />
skaistais Eifeļa tornis. Spalvas kāts bija<br />
sajūsmā par gleznu „Mona Lisa” .<br />
Biļete bija priecīga, jo redzēja, kas notiek<br />
apkārt pasaulē. Matu gumija visu laiku<br />
pieskatīja citus, lai neviens nepazūd, Telefons<br />
brīžus iemūžināja fotografējot. Saimnieks ar<br />
savu ģimeni arī labi pavadīja laiku.<br />
Pagāja 2 nedēļas, bija laiks doties mājās.<br />
Visi sēdēja somā, un katrs stāstīja, ko bija<br />
redzējis, un vienbalsīgi iesaucās: „Pasaule<br />
apkārt tiešām ir skaista!”<br />
64
Penāļa piedzīvojums<br />
Teksts: Emīls Ķīkulis, 7.kl.<br />
R eiz bija kāds skolnieks, kurš savu veco penāli izmeta atkritumos,<br />
jo gribēja sev citu. Penālis bija ļoti bēdīgs, un viņš jutās pamests<br />
un nevajadzīgs. Viņš izrāpās ārā no atkritumu groza un sāka klejot pa<br />
pasauli.<br />
Ceļā viņš satika naudas maku. Naudas maks bija priecīgs, jo<br />
cilvēki viņu mīlēja un vienmēr pieskatīja. Penālis jautāja naudas<br />
makam, kāpēc viņu cilvēki mīl. Maks teica, ka viņš ir ļoti vērtīgs, jo<br />
viņš glabā naudu. Penālis arī gribēja būt vērtīgs, tāpēc viņš devās<br />
meklēt lietas, ko viņš varētu glabāt. Penālis gāja un gāja, kamēr sastapa<br />
dzēšgumiju. Penālis jautāja dzēšgumijai, vai viņa ir noderīga skolā.<br />
Dzēšgumija atbildēja, ka viņa prot nodzēst nepareizus burtus. Penālis<br />
teica, lai kāpj iekšā. Dzēšgumija iekāpa penālī, un penālis devās tālāk.<br />
Penālis gāja dienu un nakti, līdz sastapa šķēres. Viņš vaicāja šķērēm,<br />
ko viņas labu var darīt skolā. „Es varu sagriezt papīru,” teica šķēres.<br />
Šķēres ielēca penālī, un penālis devās tālāk. Pilsētā penālis ieraudzīja<br />
kādu nejauši pazaudētu zilu pildspalvu. Penālis pildspalvai jautāja,<br />
vai viņa var būt noderīga skolā. Pildspalva teica, ka bez viņas skolēns<br />
neko nevarētu uzrakstīt. Penālis mudināja, lai pildspalva kāpj penālī.<br />
Pildspalva iekāpa, un penālis devās meklēt skolēnu, kuram varētu būt<br />
vajadzīgs. Penālis piegāja pie kāda zēna, kurš spēlēja bumbu, bet viņš<br />
nepaspēja neko pateikt, kad jau zēns penāli patrieca.<br />
Penālis gāja tālāk un ieraudzīja meiteni, kura bija pazaudējusi<br />
savu penāli. Viņš jautāja meitenei, vai viņš ir viņai vajadzīgs. Meitene<br />
teica, ka ir, un bija priecīga. Tā penālis ar saviem draugiem atrada<br />
kādu, kam viņi visi varētu būt noderīgi.<br />
65
Ilustrācija: Elīna Zariņa, 8.kl.
Lietu ķīviņš<br />
Teksts: Matīss Builis, 7.kl.<br />
R eiz sen senos laikos penālī dzīvoja 2 pildspalvas,<br />
dzēšgumija, tuša, kabatas lakatiņš un atstarotājs.<br />
Pildspalvas bija dvīnes. Tuša bija dvīņu draudzene. Vienu dienu<br />
dzēšgumijai apnika, ka pildspalvas lieto vairāk par viņu. Dzēšgumija<br />
sadusmojās. Viņa teica, ka nodzēsīšot pildspalvas. Atstarotājs un<br />
kabatas lakatiņš lūdzās, lai tā nedara, jo katram savs darbs, un pildspalvas<br />
ir biežāk vajadzīgas nekā dzēšgumija. Mani vispār izmanto<br />
ļoti reti. Atstarotājs gan nevarēja sūdzēties, jo viņš visu laiku karājās<br />
un spīdēja. Dzēšgumija neklausījās un lēnām gāja virsū pildspalvām.<br />
Pēkšņi tuša piestājās priekšā un nelaida neko darīt pildspalvām, jo<br />
viņas bija draudzenes. Tuša teica: „Ja tu tuvosies, es tev uzliešu<br />
virsū manu zilo tušu.” Dzēšgumija nepadomāja un uzbruka visām<br />
trim lietām, bet viņa nepaspēja neko nodzēst. Tikmēr tuša jau bija<br />
uzlaidusi savu zilo tušu. Dzēšgumija nobijās un nomierinājās. Tuša<br />
bija nobijusies, ko izdarīja, aizstāvot draudzenes. Kabatas lakatiņš<br />
to visu redzēja un ātri mēģināja visu satīrīt. Atstarotājs, to redzot,<br />
sadusmojās un teica, ka visām lietām esot jāsalīgst.<br />
Visas lietas salīga un dzīvoja laimīgas, kamēr ar tām vēl varēja<br />
dzēst, rakstīt, zīmēt, un slaucīt.<br />
67
Meitene un<br />
viņas soma<br />
Teksts: Marta Aija Žīgure, 7.kl.<br />
Bija skaista rudens diena. Saulē<br />
mirdzēja koku dzeltenās lapas. Tās čaukstēja<br />
arī zem kājām.<br />
Maza meitene nesteidzīgi gāja cauri parkam,<br />
priecādamās par rudens skaistumu. Pēkšņi<br />
viņa apsēdās un ieklausījās. Kaut kur netālu<br />
notika strīds. Bet kur un kas? Apkārt taču<br />
nekur neviena neredzēja. Tad viņa aptvēra, ka<br />
strīds notiek viņas somā. Bet tas taču nevar<br />
būt! Tas ir kaut kas dīvains un neparasts.<br />
Neticami! Tad viņa apsēdās uz parka soliņa un<br />
atvēra somu. Tiešām!<br />
Tajā skaļi sarunājās dīvainas lietas: salvete,<br />
dzēšgumija, saspraude, konfekšu papīriņš un<br />
tetovējuma uzlīme.<br />
Meitene brīdi ieklausījās, jo viņa neko nesaprata,<br />
par ko ir strīds un kāpēc.<br />
Tikai pēc brīža viņa beidzot saprata, kas notiek.<br />
Strīds notika par derīgo un nederīgo, par<br />
labo un slikto. Katra no lietām apgalvoja, ka<br />
tieši viņa ir labākā un derīgākā.<br />
Salvete apgalvoja, ka tieši viņa ir visderīgākā,<br />
vislabākā, jo tiek izmantota visdažādākajās<br />
situācijās. Bez viņas būtu neiespējami dzīvot.<br />
Viņa esot arī ļoti balta un mīksta.<br />
,,Nē!” dzēšgumija iesaucās. „Es esmu<br />
visderīgākā, jo varu nodzēst visu nepareizo,<br />
kļūdaino, varu pat iztīrīt traipus.’’<br />
Mazā saspraudīte gandrīz apraudājās: ”Bet<br />
es? Bez manis visi papīri sajuktu, nebūtu<br />
nekādas kārtības. Tātad es esmu vislabākā,<br />
visderīgākā.”<br />
Tad iečaukstējās tukšais konfekšu papīriņš:<br />
”Jums nav taisnība! Es esmu visderīgākais, jo<br />
bez manis neviena konfekte nebūtu lietojama.”<br />
Tetovējuma uzlīme nočukstēja:,, Es arī esmu<br />
noderīga, jo dodu prieku, bet esmu sīka, tādēļ<br />
jūs mani neatzīstat.”<br />
Meitene labu brīdi klausījās dīvainajā strīdā,<br />
tad nolēma iejaukties.<br />
,,Ko jūs dusmojaties cits uz citu! Vai tiešām jūs<br />
nesaprotat, ka visi esat labi un vajadzīgi, tikai<br />
katram ir sava vieta. Jūs visi darāt labu darbu,<br />
un tas taču ir tik skaisti- būt derīgam, labam,<br />
padarīt kādam dienu jaukāku. To jūs darāt arī<br />
man.’’<br />
Strīds somā bija apklusis, jo visi ieklausījās<br />
meitenes vārdos. Tad no somas atskanēja<br />
klusi vārdi: ,,Jā, tev taisnība.”<br />
Meitene laimīga devās tālāk, domādama, ko<br />
labu un derīgu viņa paveiks, kad atgriezīsies<br />
mājās.<br />
68
SKOLA<br />
Teksts: Vikija Timermane, 7.kl.<br />
R<br />
eiz sen senos laikos dzīvoja telefons un viņa draugs lādētājs.<br />
Viņi viens bez otra nevarēja iztikt ne dienas.<br />
Kādu dienu viņi nolēma pārvākties no lādes uz somu. Tur viņi<br />
satika tušu un tušas spalvu. Viendien telefons dzirdēja, kā tuša<br />
sarunājas ar spalvu par kaut ko ļoti dīvainu, bet interesantu. Viņi<br />
runāja par mūsu saimnieku un lietu ar nosaukumu „skola”. „Mēs rīt<br />
iesim uz skolu!” iesaucās zēns un nodzēsa naktslampiņu.<br />
Kad no rīta piecēlos, nesapratu, kur atrodos. Te oda pēc tintes<br />
un bērniem, tad es sapratu, ka mēs esam skolā. No tušas un spalvas<br />
nebija ne miņas, tādēļ es nobijos un domāju, ka „skola” ir tikai<br />
aizsegvārds vārdam „cietums”. Stundas ritēja, un kļuva arvien baisāk<br />
un baisāk. Tad noskanēja kaut kas skaļš, laikam zvans. Pēkšņi<br />
nez no kurienes somā iebrāzās tuša un spalva, un mēs traucāmies<br />
mājup.<br />
Tur man tuša izstāstīja, kas ir „skola”. Un tad es atcerējos, ka<br />
visu šo laiku es skolā biju gājis, taču es nesēdēju somā, bet gan uz<br />
galda malas, kur varēju redzēt apkārtni. Mani izmantoja katru dienu,<br />
lai apskatītos pulksteni, lai uzspēlētu spēlītes un arī lai sūtītu sms<br />
draugiem. Kad beidzot sapratu, kas noticis, es pasaucu lādētāju, un<br />
mēs devāmies atpakaļ uz lādi.<br />
Tagad es katru dienu uz skolu eju ar prieku un zinu, ka vairs<br />
nekad, nekad nemainīšu savu dzīves vietu, lai tur vai kas.<br />
69
Pelnītais sods<br />
Teksts: Līga Balode, 7.kl.<br />
Reiz senos laikos pār zinību zemi<br />
valdīja krāsainie zīmuļi. Tie bija ļoti skarbi,<br />
negodīgi un nejauki. Viņiem bija vienalga par<br />
citiem. Zīmuļiem rūpēja vienīgi viņi paši .<br />
Kādu dienu zilais zīmulis devās pastaigā pa<br />
pilsētu. Kāda gados veca melnā pildspalva<br />
lūdza naudiņu maizītei, jo bija izsalkusi. Zilais<br />
zīmulis tik atcirta: „Viss ir pašam jānopelna.<br />
Es jau arī nestaigātu tik glaunā izskatā, ja tā<br />
slinkotu kā tu.” Pildspalvas sejā bija redzamas<br />
skumjas. Zilajam zīmulim aiz muguras<br />
gāja lūpu krāsa. Viņa dzirdēja un redzēja<br />
visu notiekošo. Lūpu krāsa piegāja klāt pie<br />
melnās pildspalvas un pasniedza tai naudu<br />
un piebilda: „Lūdzu, pieņem no manis šo<br />
naudu!”Melnā pildspalva atturējās, bet lūpu<br />
krāsa bija tik uzstājīga, ka nekas cits neatlika<br />
kā paņemt naudu. Melnā pildspalva pateicās,<br />
un viņa smaidīja kā silta saulīte. Pāris dienas<br />
vēlāk zīmuļi paziņoja, ka visus, kurus redzēs<br />
diedelējam, izraidīs no pilsētas. Tad nu zīmuļi<br />
nolīga spalvas kātu par pilsētas uzraugu. Drīz<br />
vien viņš uzsāka darbu. Spalvas kāts bija ļoti<br />
vērīgs un ievēroja, ka pie kādas pamestas<br />
mājas melnā pildspalva atkal prasa naudiņu.<br />
Par šo redzēto spalvas kāts paziņoja zīmuļiem.<br />
Zīmuļi nolēma melno pildspalvu izraidīt no<br />
pilsētas, jo tā apkaunojot pilsētu. Tā nu melnā<br />
pildspalva tika izraidīta no pilsētas. Marķieris,<br />
uzzinājis par šo notikumu, gāja pie zīmuļiem<br />
sūdzēties. Ieradies pie zīmuļiem, viņš skaļā<br />
balsī teica: „Vienreiz pietiks šo negodīgo<br />
izturēšanos pret trūcīgajiem pilsoņiem un<br />
pārējiem.” Zīmuļi tik pasmējās un atbildēja:<br />
„Katram ir pašam par sevi jādomā, nevis jādīc<br />
no citiem nauda.” Marķieris nelikās mierā un<br />
sacēla karu. Visi pilsētas iedzīvotāji bija pret<br />
to, ka zīmuļi valda pār pilsētu. Tā nu zīmuļi<br />
tika izraidīti no valdnieka amata.<br />
Pagāja laiks, un valdnieka vietu ieņēma<br />
marķieris. Viņš bija ļoti labs valdnieks.<br />
Marķieris bija godīgs un labsirdīgs. Viņš<br />
novērtēja pārējos iedzīvotājus. Marķieris<br />
ierīkoja speciālu pajumti tiem iedzīvotājiem,<br />
kuriem tādas nebija. Marķieris arī ierīkoja<br />
ēstuvi trūcīgajiem un sagādāja tiem apģērbu.<br />
Kopš marķieris valdīja, iedzīvotāji bija kā<br />
mierīgi jēriņi. Pilsētā nebija ne skandālu, ne<br />
karu. Tikmēr zīmuļi bija iekārtojušies uz dzīvi<br />
kādā pamestā mājā un katru dienu pārtika tikai<br />
no maizes riciņas. Ejo, ļaunais vienmēr maksā<br />
par saviem grēkiem.<br />
70
Četri jauni draugi<br />
Teksts: Krista Āboltiņa, 7.kl.<br />
Kādu dienu zemē, kuras nosaukumu<br />
nekad neviens nevarēja atcerēties,<br />
dzīvoja Špikeris, Telefons, Zīmuļu Asināmais,<br />
Līmzīmulis un Zobu diegs. Viņi viens otru<br />
nepazina.<br />
Debesīs pa ilgiem laikiem bija uzpīdējusi<br />
saulīte. Telefons devās ārā izbaudīt dienu.<br />
„Kāds jauks laiks šodien!’’ Telefons priecājās.<br />
Viņš pastaigājoties appētīja visu, kas tik<br />
sen nebija redzēts. Ejot viņš dzird kādu<br />
saucam: ‘’Palīgā!’’ Telefons steidz lūkoties,<br />
kas nokļuvis nelaimē. Netālu no viņa kādā<br />
mājas pagalmā mazi huligāni apmētā Špikeri<br />
ar akmeņiem. ‘’Beidziet!’’ bļāva Telefons,<br />
jo viņam nepatika huligānisms. Telefona<br />
kliedzienu dzirdēja visi apkārtesošie. Mazie<br />
huligāni sabijās un aizskrēja prom. ‘’Paldies!’’<br />
teica Šiperis un uzaicināja Telefonu uz kino.<br />
Bija pienācis vakars. Špikeris, dodoties<br />
pēc biļetēm uz kasi, pamanīja Zobu Diegu.<br />
Paskatoties uz to, varēja nolasīt viņa domas:<br />
‘’Kā es gribētu aiziet uz kino!’’ Špikeris<br />
nebija no skopajiem, tāpēc nopirka arī<br />
Zobu Diegam. ‘’Cik sen es neesmu bijis tik<br />
laimīgs!’’ sajūsmināts teica Zobu Diegs. Pēc<br />
kino viņi devās paēst ātrā ēstuvē. Iet, iet un<br />
redz, ka Līmzīmulis vēlā nakts stundā sēž<br />
ārā ar tukšu vēderu. Telefons sauc to līdz.<br />
‘’Ak, draugi, ko es bez jums darītu!’’ paēdis<br />
teica Līmzīmulis. Nākošā dienā visi četri<br />
devās kopā spēlēt futbolu. Kas tur priekšā<br />
sēž? Nabaga Zīmuļu Asināmais bija nobrāzis<br />
celi, un asaras tik tecināja. Par laimi, Telefons<br />
vienmēr gatavs dažādām dzīves<br />
situācijām, tāpēc viņam somā bija plāksteris.<br />
‘’Paldies, Telefon!’’ noslaucīdams asaras,<br />
teica Zīmuļu Asināmais. ‘’Vai nāksi ar mums<br />
spēlēt futbolu?’’ vaicāja Zobu Diegs. Zīmuļu<br />
Asināmais labprāt pievienojās, jo ceļgala<br />
sāpe jau gandrīz bija izgaisusi .<br />
Skat, kā sanācis. Divās dienās četrus jaunus<br />
draugus ne visiem gadās iegūt. Es uzskatu,<br />
ka šī draudzība ilgs ilgi un viņi atbalstīs viens<br />
otru gan laimē, gan nelaimē.<br />
71
Ļaunuma ārstēšana<br />
Teksts: Reinis Šķiņķis, 7.kl.<br />
Pie daudzdzīvokļu mājas Zivju ielā<br />
uz zemes mētājās Lineāls. Tas izskatījās<br />
nobružāts un ļoti sliktā stāvoklī. Kā jau<br />
katru dienu, Telefons gāja pa Zivju ielu un<br />
ieraudzīja Lineālu. Viņi abi iepazinās, un<br />
Telefons palīdzēja Lineālam piecelties. Abi<br />
jaunie draugi devās uz Telefona mājām.<br />
Pēc dažām dienām pie durvīm kāds<br />
zvanīja, tas bija Maks. Maks ļoti interesējās<br />
par Lineālu, jo viņš zināja, ka tas ir pasaules<br />
varas vērtīgs. Telefons nelikās ne zinis, jo<br />
zināja, ka Makam kaut kas ir aiz ādas. Pēc<br />
brīža atkal zvanīja pie durvīm, bet tagad tā<br />
bija Pase. Pase zināja visu par visiem. Viņa<br />
redzēja, kā Telefons izglābj Lineālu. Pase<br />
izstāstīja, ka Maks grib dabūt Lineālu, jo<br />
viņš gribēja pārvaldīt pār pasauli. Telefons<br />
ieaicināja Pasi iekšā, un Pase izstāstīja<br />
visu par Maka ļaunajiem nodomiem. Pase<br />
pateica, ka pilsētas dienvidu krastā dzīvo<br />
Dzēšgumija, kurai ir spējas padarīt cilvēku<br />
labsirdīgu un labu. Vienīgais, kas Telefonam<br />
un Lineālam jāizdara, bija jāsagūsta maks.<br />
Viņi izgudroja plānu un tad ķērās pie plāna<br />
izpildes.<br />
Lineāls uz ielas tēloja, ka viņš ir<br />
pamests un vientuļš. Maks to redzēja un<br />
lēnām lavījās tam klāt. Maks jau bija gatavs<br />
viņu saķert un iegūt varu pār pasauli, bet<br />
tieši tajā brīdī no krūmiem izlēca Telefons<br />
un lidoja tam virsū. Lineāls ar šņori, kas bija<br />
paslēpta zem viņa, sašņorēja Maku, un tas<br />
beidzot bija sagūstīts.<br />
Kamēr Lineāls un Telefons nesa ļauno<br />
noziedznieku uz Dzēšgumijas laboratoriju,<br />
Dzēšgumija jau bija sākusi vārīt savu īpašo<br />
purpurlabo dziru. Maks ļoti pretojās, taču<br />
saprata, ka aizbēgt nespēs. Dzēšgumija<br />
iebūra Makā purpurlabo dziru, un tā jau sāka<br />
iedarboties. Maks pēc brīža bija labojies,<br />
kļuvis labsirdīgāks un mīļāks.<br />
Pēc visa trakā notikuma Telefons,<br />
Lineāls un Maks kļuva par labākajiem draugiem.<br />
Dzēšgumija turpināja ārstēt ļaunos<br />
noziedzniekus un jau pēc gada pilsētā nebija<br />
neviena noziedznieka.<br />
72
Piecas lietas manā<br />
penālī<br />
Teksts: Alberts Leska, 7.kl.<br />
M ans penālis ir zilā krāsā ar mazu rāvējslēdzēju. Tur dzīvo<br />
visas manas mīļākās lietiņas, kas nepieciešamas skolā. Visvairāk tur<br />
ir krāsainu zīmuļu, un katrs izceļas ar savu skaistumu. Mans mīļākais<br />
ir sarkanais zīmulis. Ar to es zīmēju saulrietu un reizēm izkrāsoju<br />
mašīnu. Manā penālī ir vieta parastajam zīmulim. Tas man palīdz<br />
veidot skices mājturības stundās. Nevaru iztikt bez dzēšgumijas. Ar<br />
to iznīcinu visu nepareizo. Tā gan ir universāla lieta. Bez tās es būtu<br />
pazudis. Bet kā nu bez lineāla! Kurš man palīdzētu matemātikā?<br />
Bez tā man nebūtu ne taisnu līniju, ne taisnu leņķu, ne glītu trijstūru.<br />
Bez lineāla es nevarētu neko uzrasēt. Šķiet - esmu aizmirsis pašu<br />
galveno-pildspalvu. Tās man ir vairākas, arī krāsainas. Parasti rakstu<br />
ar zilo, bet man patīk arī sarkanā. Taču tā ir skolotāju pildspalva<br />
un ne vienmēr varu ar to rakstīt. Bez šīm skolēnu lietām manā penālī<br />
dažreiz ir arī kaut kas neatļauts. Kā jau katram normālam skolēnam,<br />
pa mazam špikerītim. Reizēm to rakstot, esmu iemācījies un nemaz<br />
neizmantoju, taču man ir drošības sajūta. Tas penālis gan ir laba<br />
lieta, cik daudz tajā var ielikt. Bez tā man visi sīkumi būtu pazuduši<br />
lielajā somā. Penālis man ir kā mazo lietu savācējs. Un zinu, ka no<br />
mazām lietām rodas lielas lietas<br />
73
Ilustrācija: Elīna Zariņa, 8.kl.
Niķis somā<br />
Teksts: Klāvs Kristiāns Sproģis, 7.kl.<br />
Tuk, tuk, atskanēja no vientuļas somas. Tā gluži viena bija<br />
pamesta pie skolas uz soliņa Iekšā kāds klauvēja. Grāmatai nemaz<br />
nepatika atrasties somā. Viņa bailīgi sauca: “Vai te kāds ir?” Pēkšņi<br />
grāmatai kāds iedūra sānā. “Ai, man sāp!” iebļāvās grāmata. Pildspalva<br />
sāka grāmatu mēdīt, ka tā esot bailīga un uzvedoties kā<br />
pīkstule. Viņu varot nobiedēt tāda nieka apgrauzta pildspalva.<br />
Grāmatai gan nepatika lielīgās uzbrucējas pļāpāšana, bet jāpaciešas<br />
vien bija, ja negribēja te tumsā atrasties viena.<br />
Kāds somā iežvadzējās. Grāmata atkal nobijās. Pildspalva mierināja:<br />
“Tās jau tikai atslēgas.” Atslēgas palika zili melnas, jo viņas esot tikai<br />
atslēgas. “Kāpēc mēs esam te pamesti?” brīnījās draugi. Kamēr<br />
viņi sprieda šī gadījuma iemeslu, somā kaut kas iezvanījās, tas bija<br />
telefons. Un pēkšņi somā iespīdēja gaisma. Kāds bija atvēris somas<br />
rāvējslēdzēju. Vēl draugi redzēja, ka bez viņiem somā ir daudzas<br />
krāsainas gumijas. Tās bija sapītas raibās pīnītēs. Lielīgas tupēja<br />
stūrī un nemaz negribēja ielaisties nekādās sarunās. Un somas<br />
apakšā gulēja zilpelēks kepons, viņš izskatījās aizmidzis un nemaz<br />
no somas negribēja ārā. Laikam jau grāmata vienīgā gribēja tikt ārā.<br />
Pildspalva un atslēgas gribēja palīdzēt grāmatai. Viņas izdomāja,<br />
kā viņas dabūs grāmatu ārā. Atslēga pierunāja gumijas apķerties ap<br />
viņu. Tā, lai izveidojas kaķene. Pildspalva pamodināja keponu un<br />
aizķēra to aiz gumijām. Keponā iekāpa grāmata. Viņi centās, taču tas<br />
neizdevās, jo pildspalva nevarēja tik stipri atvilkt gumijas. Visi somas<br />
iemītnieki bija bēdīgi. Grāmata tik skumji savilka seju, ka pat keponam<br />
viņas palika žēl. Un kepons teica: “Labāk atrasties somā nekā<br />
būt izkritušai vai pat iekritušai peļķē.” “Man gan ir īsti draugi,” teica<br />
grāmata, “par to es viņiem pastāstīšu pasaku.”<br />
75
Sniega mākonītis<br />
Teksts: Toms Suzi, 5.kl.<br />
R<br />
eiz starp visiem daudzajiem sniega mākoņiem viens<br />
mākonītis bija ļoti balts. Arī viņa forma atšķīrās no citiem. Kad viņš<br />
birdināja sniegu, tad visi cilvēki apsniga balti un kļuva gaišāki,<br />
priecīgāki. Arī visa apkārtne tad kļuva skaistāka un baltāka. Pienāca<br />
laiks, kad daudzi mākoņi bija beiguši strādāt. Vieni bija kļuvuši<br />
maziņi, otriem bija izbeidzies sniegs. Baltais mākonītis saprata,<br />
ka viņam tagad būs jāstrādā vienam un daudz. Viņa acīs sariesās<br />
asaras, bet tās pārvērtās par maziem ledus kristāliņiem. Kur nokrita<br />
kristāliņi, tur zeme koki un krūmi pārklājās ar ledu. Gan bērni, gan<br />
pieaugušie ar prieku gāja slidot. Baltais mākonītis, redzēdams, ka<br />
visiem patīk tas, ko viņš dara, strādāja vēl čaklāk. Un drīz vien visus<br />
laukus, pilsētu, kokus, krūmus sedza balts un pūkains sniegs. Sevišķi<br />
skaisti bija mežā. Pēc nedēļas ieradās Sala tēvs. Viņš pavēstīja,<br />
ka par padarīto darbu un par prieku, kuru ir devis visiem, Baltajam<br />
mākonītim tiek piešķirts nosaukums „Labākais sniega mākonis”. Baltais<br />
mākonītis bija ļoti priecīgs un uzbēra visiem veselu kaudzi skaistu,<br />
vieglu un mirdzošu sniegpārsliņu. Kopš tā laika Baltais mākonītis<br />
centās pildīt savu pienākumu vēl labāk.<br />
76
Lietus koks<br />
Teksts: Jēkabs Jostsons, 5.kl.<br />
Reiz Lietūnijā dzīvoja augstmaņi.<br />
Viņus piemeklēja liels pārdzīvojums. Karaliene<br />
bija saslimusi ar nezināmu slimību. Tomēr<br />
viņa savai meitai princesei Sniegpārsliņai<br />
mācīja dabas noslēpumus un gudrības, jo viņa<br />
zināja, ka princesei tās būs nepieciešamas.<br />
Un tā laiks aizvijās daudz senāk. Stāsts ir<br />
par kādu lielu koku un mazajiem rūķiem, kuri<br />
mīt Lietus zemē. Lietus zemē valdīja kāds<br />
koks, kam bija burvju spējas. Ja kādam bija<br />
vēlēšanās, tad Lietus koks to izpildīja.<br />
Daudzi vēlējušies varu, bet nav tikuši tālāk par<br />
troļļu sardzi. Taču šonakt notika kas briesmīgs.<br />
Rūķi bija sapulcējušies „Sūnu celma bistro”.<br />
Visi jautri dejoja, smējās un priecājās, taču<br />
viņi nepamanīja, kā melnā dūmaka paskrēja<br />
garām. Kad Apzinīgais Rūķis devās mājup,<br />
viņš ceļā izbijās. Lietus koks ietīts melnos<br />
tīklos, apkārt tumša dūmaka. Viņš skrēja,<br />
cik spēja, lai nozvanītu Lietus zemes trauksmes<br />
zvanu. Kad zvans bija noskanējis un visi<br />
rūķi bija atsteigušies uz vietu pie Lielā koka,<br />
viņi ieraudzīja, ka no koka pāri bija palicis<br />
tikai pelēks izkaltis stumbrs kā melna ogle,<br />
kas vēl dega Lietūnijas pavardā, gatavojot<br />
zupu princeses Sniegpārsliņas pilngadības<br />
svētkiem. Lielā pils bija izrotāta raiba kā<br />
dzeņa vēders. Logi tērpās dzeltenu rožu<br />
virtenēs, durvis apgleznotas kā pļava, balkoni<br />
rotājās ar princeses vārda karogiem. Ja<br />
Lietūnijā uz ielām valdīja līksmība, tad Lietus<br />
zemē valdīja bēdas, bija piepildījies senais<br />
pareģojums. ”Kad kritīs koki, un noteikti gadi<br />
būs, tad glābējs dzīvību atnesīs un priekā<br />
sirdis atvērsies!” Vecākais Rūķis nojauta,<br />
ka glābējs ir princese Sniegpārsliņa, kura<br />
kļuva pilngadīga, un tikai viņa var atnest zaļo<br />
dzīvības eliksīru Lietus kokam. Laika bija<br />
maz, jo Lietus koks ar katru mirkli sadrupa,<br />
kļuva mazāks un izzūdošāks. Drosmīgais<br />
Rūķis devās ceļā, lai glābtu koku. „Ceļo, ceļo,<br />
ceļojums” - šie burvju vārdi aiznesa Rūķi uz<br />
Sniegpārsliņas pili. Sameklēt princesi nebija<br />
grūti, viņa ar draudzenēm rotaļājās lielākajā<br />
un gaišākajā pils istabā. Ieraudzījusi Drosmīgo<br />
Rūķi, viņa satrūkās: „Kas tu tāds esi! Tāds<br />
mīlīgs! Vai esi punduris?”<br />
„Nē, es esmu Drosmīgais Rūķis no Lietus<br />
zemes, un pareģojums vēsta, ka tu, princese,<br />
vari glābt mūsu zemes Lietus koku, lai viņš<br />
nenovīstu un nepazustu.”<br />
„Kā es varu to izdarīt?” jautāja princese.<br />
77
„Tev, princese, jāpaņem no savas zemes<br />
zaļajiem kokiem eliksīrs un jāaiznes Lietus<br />
kokam.” Princese zināja, kā palūgt<br />
kokiem eliksīru, jo Karaliene to bija mācījusi.<br />
Saņēmusi koku dāvāto eliksīru, kopā ar<br />
Drosmīgo Rūķi, pateikuši burvju vārdus<br />
“ceļo, ceļo, ceļojums”, nokļuva Lietus zemē<br />
pie Lietus koka. Ieraudzījusi Rūķu bēdīgās<br />
sejas un pašu Lietus koku, nobijās, vai<br />
spēs ar eliksīru un labajām domām iedvest<br />
Lietus kokā augšanas prieku. Samīļojusi<br />
un labas domas nosūtījusi kokam, kopā ar<br />
rūķiem sāka gaidīt. Laiks ritēja lēni, nekas<br />
nenotika. Bet tad pēkšņi rūķi un princese<br />
ieraudzīja, ka pa mazu mizas spraudziņu pie<br />
viņiem tiecās maza atvasīte. Atvasīte auga<br />
pa sekundēm, mazā atvasīte kļuva par zaru,<br />
viņai pievienojās daudz mazu atvasīšu, līdz<br />
izauga kupls un stalts burvju Lietus koks,<br />
kas varēja dāvāt prieku un laimi. Princeses<br />
atnestais zaļo koku eliksīrs palīdzēja arī<br />
citiem kokiem kļūt zaļākiem. Kad princese<br />
atgriezās Lietūnijā, viņu gaidīja pārsteigums.<br />
Karaliene bija uzveikusi nezināmo slimību.<br />
Princese ar savu labo darbu bija palīdzējusi<br />
arī Karalienei. Princese kopā ar Karalieni<br />
ļoti bieži apciemoja Lietus zemi, kur vairs<br />
nebija ne skumju, ne bēdu. Pareģojums bija<br />
piepildījies. Lietus zemē valdīja prieks un<br />
zaļums.<br />
78
Jūras valstība<br />
Teksts: Daniela Kate Kalniņa, 5.kl.<br />
R<br />
eiz kādā neatklātā vietā dzīvoja milzu jūra, kuru mazās<br />
sniegpārsliņas nosauca par Sofijjūru. Bija drēgns ziemas vakars.<br />
Jūra bija sasalusi. Pēkšņi sākās sniegputenis. Divas māsiņas<br />
sniegpārsliņas domāja, vai Sofijjūra arī vasarā ir tikpat skaista kā<br />
ziemā, jo varbūt šovasar viņām palaimēsies ieraudzīt to vasaras<br />
krāšņumā. Kad sniegputenis norima, arī abas māsiņas nolaidās uz<br />
jūras ledus.<br />
Laiks skrēja, un klāt bija vasara. Sofijjūra joprojām mirdzēja savā<br />
krāšņumā. Pienāca negaiss. Jūras valstībai tās bija svinības. Līdzko<br />
pirmās lietus lāses bija sasniegušas jūras valstību, tā sākās vasaras<br />
ūdensballe. Un, redzi nu, divām māsiņām, kas tagad bija pārvērtušās<br />
par lietus lāsēm, šogad bija paveicies. Viņas ieraudzīja jūru vasarā.<br />
Tā bija ļoti mainījusies, bet šī viņām patika labāk. Nu tik sākās dejas<br />
un dziesmas. Pērkons spēlēja bungas, bet zibens ik palaikam izgaismoja<br />
krāšņo deju zāli. Negaiss turpinājās divas naktis un divas dienas,<br />
līdz tas norimās. Tad abas māsiņas iedomājās par atgriešanos<br />
savā dzimtajā zemē, bet viņas saprata, ka tas vairs nav iespējams, jo<br />
viņas bija pārvērtušās par ūdens lāsēm, kas mūžīgi dzīvos pasakaini<br />
skaistajā jūras valstībā, ko sauca par Sofijjūru.<br />
79
Pasaka par lietus<br />
dēlu un krusas meitu<br />
Teksts: Samanta Romane, 5.kl.<br />
R<br />
eiz dzīvoja Lietutiņš. Viņš gribēja doties apskatīt pasauli.<br />
Lietus tēvs neļāva, jo bieža lietus parādīšanās varēja izraisīt<br />
plūdus. To pašu gribēja arī Krusiņa, bet māte Krusa viņai neļāva, jo<br />
Krusiņa nopostīja ražu dārzos un labību laukos. Kādā naktī Lietutiņš<br />
aizbēga, bet visur, kur viņš gāja, palika slapjš, tāpēc viņu drīz vien<br />
atrada. Arī Krusiņa nemanīta pazuda no mājām, bet aiz viņas palika<br />
baltas pēdas, un arī viņa tika atrasta. Māte Krusa sadusmojās<br />
un piedraudēja meitu ieslēgt istabā, ja viņai neklausīšot. Lietutiņa<br />
tētis nedusmojās - viņš saprata, ka dēls ir pieaudzis un ir laiks viņam<br />
aplūkot pasauli. Arī cilvēkiem lietus bija vajadzīgs. Tas rūpējās par<br />
ražu laukos un sniedza veldzi karstā laikā. Tāpēc Lietutiņš ir diezgan<br />
biežs viesis pie cilvēkiem, bet Krusiņa uzrodas diezgan reti. Tā ātri<br />
atnāk un ātri nozūd, jo viņa baidās no Krusas mātes dusmām.<br />
80
Bērni uz sniega<br />
Teksts: Amanda Anna Bērziņa, <strong>12</strong>.kl.<br />
E s stāvu piemājas klajumā un<br />
ķeru sniegpārslas uz mēles. Tās garšo pēc<br />
maniem pirmajiem sniega kariņiem, pirmās<br />
pikas aiz apkakles, pēc manis taisītajiem<br />
sniega eņģeļiem, pēc vectēva dāvinātajām<br />
kamanām un vecmammas adīto zeķu pāra.<br />
Sniegpārslām lēni krītot man uz mēles, es<br />
saprotu, ka tās garšo pēc manas bērnības,<br />
ka tās garšo pēc brīnumiem. Sniegs lēnām<br />
apņem mani, un es atklāju, ka tas vairs nav<br />
tik silts kā bērnībā, ka tas ir zaudējis savu<br />
maģisko pievilcību.<br />
Ejot cauri daudzstāvu māju pagalmiem,<br />
prātoju, kur…Kur gan palikuši sniegavīri,<br />
sniega cietokšņi un mājas? Kur palikušas<br />
mazās, allaž priecīgās bērnu sejiņas? Kur<br />
gan palikuši bērni uz sniega?<br />
Kur gan palikuši bērni uz sniega? Kur<br />
palikuši ziemas prieki un ziemas burvība?<br />
Paveroties uz augšu, redzu, ka visos<br />
daudzdzīvokļu mājas logos spīd gaisma, ka<br />
bērni smiekliem, trakulībām un nerātnībām<br />
pilnos ziemas kariņus ir iemanījuši pret<br />
lieliem, tumšiem ekrāniem un muļķīgām<br />
spēlītēm. Vai tiešām virtuāli ziemas prieki<br />
spēj aizstāt īstos?<br />
Nākamajā rītā, atverot acis, es iedomājos,<br />
ka sākšu ar saviem brāļiem. Es ierosināju<br />
iet laukā un uzcelt sniega cietokšņus, un<br />
sarīkot īstus sniega kariņus. Mēs katrs<br />
uzvēlām savu sniega mūri un sākām pikoties.<br />
Pēc pāris minūtēm mums pievienojās arī<br />
kaimiņu puisis no pretējās mājas. Redzot, cik<br />
mums jautri un lieliski iet, vēl pēc kāda brīža<br />
piebiedrojās citi bērni, un nu pagalms bija<br />
pilns ar bērniem. Es šajos ārā izvilinātajos<br />
bērnos ieraudzīju sniega burvību, un ar katru<br />
uzcelto sniegavīru un aizmesto piku tā kļuva<br />
arvien lielāka un lielāka. Sniegs bērnu sejas<br />
padarīja laimīgas, vaidziņus – sarkanus, bet<br />
cepures bumbuļi līdzinājās sniega pikām,<br />
kombinezonu kabatas bija uztūkušas no sniega,<br />
jo kaut nelielu gabaliņu prieka vajadzēja<br />
ienest siltajās istabās. Manuprāt, arī vecāki,<br />
redzot savus bērnus, spēlējoties sniegā,<br />
ieraudzīja patieso laimi, kas nav virtuāla un<br />
imagināra.<br />
Nākamajā rītā man vairs nevajadzēja<br />
nevienu mudināt iet ārā, jo pagalmā jau<br />
skanēja bērnu smiekli un klaigas. Jā, bērnu<br />
vēlme rotaļāties sniegā nekur nav pazudusi,<br />
tā tikai bija paslēpusies aiz melnajiem<br />
ekrāniem, tāpēc esmu priecīga, ka doties<br />
ārā iedrošināju ne tikai savus brāļus, bet<br />
arī kaimiņbērnus. Labi, ka manas mājas<br />
pagalmā ir sniegs un ir bērni uz sniega.<br />
81
III<br />
NODAĻA<br />
... ir īsāki un garāki dzejoļi, kas meklē kaut kā būtību, kas ir vērtīga.<br />
Būt kaut kam, kaut kur, ar kaut ko ir iekšēja vajadzība, ko autori atklāj<br />
starp savu dzejoļu rindiņām. Jaunieši ieliek savu pasauli tajos. Tā var<br />
būt skumja un priecīga vienlaikus, apmulsums un nedrošība mijas ar<br />
pārliecinātību, skaistais sastop neglīto... Viņu pasaule ir īpaša un viņi<br />
dalās tajā ar mums. Tāpēc ielūdzu Jūs ceļojumā uz pasauli,<br />
kurā nav baiļu, taču no kuras baidās, jo tā ir patiesa.
Teksts: Elisa Gaugere, 10.kl.<br />
***<br />
Rīts, diena, nakts.<br />
Saule, mēness, zvaigznes.<br />
Viss griežas, kustas, mainās.<br />
Tā ir pasaule ap mani.<br />
Tā nekad neizdara liekus pagriezienus vai nejēdzīgas lietas.<br />
Brīžiem pasaules lietu kārtība dzīvo manī,<br />
Un tad es domāju, ka<br />
Vairāk par visu vēlos, kaut tu to būtu spējis saskatīt,<br />
sajust un iemīlēt.<br />
Iemīlēt rīta solījumu, dienas steigu,<br />
vakara gurdumu un nakts spīguļus pie debesīm.<br />
Iemīlēt zemi, kuru Dievs radīja cilvēku laimei.<br />
Es pasmeļu ūdeni saujā, skatos savā izplūdušajā atspulgā un lūdzos:<br />
„Iemīli, kā mīlēji mani!”<br />
***<br />
Dziesma kā mīlestība pret tevi.<br />
Vai jūti?<br />
Dziesma kā spoža saule pie debesīm.<br />
Vai redzi?<br />
Savu dziesmu veltu tev, tēt.<br />
Mana dziesma skan tev<br />
Par to, ka esi man.<br />
Ņem manu dziesmu, dziedi ar mani, priecājies ar mani!<br />
Skatos saulē un redzu tavu smaidu,<br />
Klausos dziesmu un jūtu tavu apskāvienu.<br />
Mana dziesma skan tev.<br />
Tas tev par to, ka biji man, tēt.<br />
83
***<br />
Te, zemē, viss ziedošs un košs.<br />
Tur, debesīs, mēness un zvaigznes.<br />
Pārņem izjūtas – dīvaini neierastas.<br />
Paveros apkārt.<br />
Ne zemes košuma, ne debesu spožuma.<br />
Viss garlaicīgi pelēks.<br />
Šajā pelēki pelēkajā pasaulē<br />
Eņģelis piedzima, lai sargātu mani.<br />
Eņģelis, kurš pasauli redz ar rokām, bet sajūt ar acīm.<br />
Klausies!<br />
Klausies putnu čivināšanā!<br />
Es klausos avotu čalošanā.<br />
Daba mūs uzrunā, klausies!<br />
Redzi tur tālumā saules gaismu,<br />
Jūti to vēja pūsmu, kas skar tavus matus!<br />
Es sadzirdu skaistu balsi.<br />
Diena jau otrā pusē, bet viss tieši tāpat apbrīnojami skaisti.<br />
Tikai saules stari mūs apžilbinājuši pašā jūras krastā.<br />
Saule tik spoža un liela,<br />
Jūras šalkoņa tik skaļa un maiga.<br />
Klausies! Tu klausies?<br />
Kaut kur tālumā vijolnieks sadzirdams,<br />
Kaut kur jūrā kāds kuģis saredzams.<br />
Tu klausies?<br />
Nāc man līdzi, un es tev iemācīšu sadzirdēt un saredzēt.<br />
84
Apjukums<br />
Tu teici man vārdus tādus,<br />
Es apjuku, klausoties tevī,<br />
Tas izklausījās neticami.<br />
Es klausījos tevī<br />
Un gribēju to dzirdēt vēlreiz.<br />
Es gaidīju…<br />
Bet tā arī nesagaidīju.<br />
Izklausās skaisti,<br />
Bet apjukums mani pārņem,<br />
Šādus vārdus dzirdot no tevis.<br />
Nosākuma svešinieki, tad draugi,<br />
Bet tagad jau...<br />
Galvā miljoniem domu<br />
Par tevi!<br />
Ko domāt?! Ko darīt?!<br />
Galva plīst pušu no domām.<br />
Domājot raudu,<br />
Jo nespēju būt tik laimīga,<br />
Cik vēlētos būt!<br />
Redzu tevi, jūtu tevi<br />
Dzirdu tevi,<br />
Bet nesaprotu, kas ir tas, ko jūtu pret tevi.<br />
Vārdi rit kā asaras pār maniem vaigiem.<br />
Gaidu kā vēl nekad<br />
Sajūtas, no kurām pašai bail.<br />
Stāvi un gaidi, gaidi mani!<br />
Gaidi lietū, gaidi saulē!<br />
Gaidi to, kuru negaida neviens, mani!<br />
Mīli mani kā neviens nekad!<br />
Dzirdi mani kā jūras šalkoņu pusnaktī!<br />
Sajūti mani kā maigu bērna pieskārienu!<br />
Es tevi redzu tumsā, gaismā -<br />
Visur, kur iespējams,<br />
Tava balss manā galvā.<br />
Turi mani cieši klāt un nelaid vaļā!<br />
85
Vakars vēls<br />
Teksts: Rebeka Lāce 9.kl.<br />
Kad tumšs un drēgns,<br />
Vakars vēls,<br />
Es dodos mājup.<br />
Kad auksts un tumšs.<br />
Man jāiet vienai,<br />
Tik pie debesīm gaismas mazas.<br />
Es steidzos mājup.<br />
Skatoties uz priekšu,<br />
Ceļš turpinās un neapstājas.<br />
Bet man jāiet,<br />
Jo vakars vēls.<br />
Sapnis<br />
Sapņo par māju jūras krastā,<br />
Sapņo par melnu mersedesu,<br />
Labu telefonu,<br />
Ceļojumiem uz Ēģipti, Spāniju, Itāliju,<br />
Bet tad saproti,<br />
Kam tas viss,<br />
Ja ir, pie kā atgriezties,<br />
Saprotams kļūst,<br />
Ka ne vienmēr tas skaistākais<br />
Izrādīsies<br />
Sirsnīgākais un sirdī paliekošākais.<br />
86
Zīmējums: Undīne Brīnuma, 11.kl.
Zīmējums: Sandija Vilistere, 11.kl.
Taurenis<br />
Teksts: Marta Karīna Zandersone 9.kl.<br />
Reiz biju mazs taurenis,<br />
Kas lidot mācījās.<br />
Es kritu, cēlos, gāju, klupu<br />
Un, spārnus sitot, aizlidoju.<br />
Es aplidoju pasauli<br />
Visas pļavas krāsainās.<br />
No puķēm rasu padzēros<br />
Un tālāk viegli aizlaidos.<br />
Tā pagāja mans īsais mūžs,<br />
Kas dikti krāsains bija.<br />
Bet atceros vien reizi to,<br />
Kad lidot mācījos.<br />
Spēle<br />
Man patika visas spēles,<br />
Kas telefonā man bija.<br />
Tik vienkāršas, bet noderīgas,<br />
Kad garlaicīgi man bija.<br />
Man patika dzīves spēle,<br />
Kad dzīvība tikai viena.<br />
Tad jāuzmanās katru brīdi,<br />
Lai neiesnaustos ne mirkli.<br />
89
Ilgas<br />
Teksts: Samanta Engere, 9.kl.<br />
Viņa lūkojas zvaigznēs,<br />
It kā meklētu kādu.<br />
Viņa klausās vējā,<br />
It kā gaidītu kādu.<br />
Viņa ne meklē, ne gaida.<br />
Viņa lūkojas zvaigznēs,<br />
Jo pietrūkst saules.<br />
Viņa klausās vējā,<br />
Jo pietrūkst putnu dziesmu.<br />
Kad taureņi lido,<br />
Putni dzied.<br />
Kad jūra sauc,<br />
lai pie viņas iet.<br />
Viņa ilgojas pēc vasaras.<br />
Lietus<br />
Es nāku mājās,<br />
Kad debesis tumšas<br />
Un lietus klusi līst.<br />
Kas skrien caur peļķēm.<br />
Ķer lietus lāses uz mēles.<br />
Smejoties dejo lietū.<br />
Tas līst un līst,<br />
Un, kamēr es eju,<br />
Sajūtos atkal kā bērns.<br />
Šī sajūta mazā<br />
Sirdi klusi jo klusi siltāku dara un<br />
Man bērnībā atgriezties liek.<br />
90
Rītausma<br />
Jau krīt pār zemi<br />
Pirmie saules stari.<br />
No māju logiem<br />
Skan zvani.<br />
Pār upēm un ezeriem<br />
Lēni slīd,<br />
Sevī ietinušies<br />
Miglas stāvi.<br />
Tas ir brīdis,<br />
Kas ieved mūs rītā.<br />
Rītausma.<br />
Atmiņas<br />
Teksts: Diāna Vorpe, 9.kl.<br />
Es katru dienu rakstu,<br />
Ko domāju, ko jūtu<br />
Ar smaržu, dažām krāsiņām,<br />
Lai kur šai brīdī būtu.<br />
Es pierakstu un aizmirstu,<br />
Lai atmiņas to glabā.<br />
Tas viss kādreiz būs vajadzīgs<br />
Vien citā laika skalā.<br />
91
Teksts: Viesturs Zariņš, 9.kl.<br />
***<br />
Es sēžu visu dienu un cenšos dzejot,<br />
Bet domas galvā tikai vēlas dejot,<br />
Nevaru izdomāt neko labu<br />
Ne par cilvēkiem, ne par dabu.<br />
Es sēžu visu nakti un cenšos dzejot,<br />
Bet panti par mani tikai smejot,<br />
Nevaru tos sakarīgi uzrakstīt<br />
Un pēc tam vēl izteiksmīgi nolasīt.<br />
Es sēžu visu vakaru un cenšos dzejot,<br />
Bet vārsmas tik apkārt turpina klejot,<br />
Nevaru kopā es tās sabikstīt<br />
Un savā kladē ierakstīt.<br />
Cenšos nemest plinti krūmos<br />
Un savas dzejas rindas nepārvērst dūmos,<br />
Jo gan jau kādreiz mūza nāks,<br />
Dzejoļi uz lapas rakstīties sāks!<br />
Tēva mašīna<br />
Tēva mašīna<br />
Ir mans mantojums,<br />
Bet viss, ko tā piedzīvojusi,<br />
Man ir noslēpums.<br />
Kādi džungļi izbraukāti,<br />
Kādas vietas apmeklētas,<br />
Tās visas zem motora pārsega<br />
Paliks neatklātas.<br />
Pa kādiem ceļiem ratiem nācies ripot<br />
Un uz kuriem tramplīniem tiem ir vajadzējis lidot,<br />
Arī to es neatklāšu,<br />
Līdz riteņu muti neatvēršu.<br />
Tēva mašīna<br />
Ir mans mantojums,<br />
Bet viss, ko tā piedzīvojusi,<br />
Man ir noslēpums.<br />
92
***<br />
Ir rudens,<br />
Krīt lapas, līst lietus,<br />
Visapkārt ir ļoti drūms,<br />
Nevar baudīt vairs siltos saules rietus,<br />
Un kails ir kļuvis katrs krūms.<br />
Man nepatīk rudens,<br />
es neciešu to,<br />
Jo auksts kļuvis ūdens<br />
Un gaiss vairs nesmaržo.<br />
Rudens ir drēgns un tumšs,<br />
Tāpēc tas liekas tik skumjš,<br />
Rudens ir slapjš un pliks,<br />
Un rudens man mācīties liks.<br />
Nabags<br />
Kamēr nauda nesāks birt ķešā,<br />
Tikmēr nabags paliks bešā.<br />
Vienīgi nabagā optimismu raisa<br />
Cerība, ka nauda sāks krist no gaisa.<br />
Nabags cer, ka viņam dzīve piespēlēs džokeru<br />
Un viņam būs iespēja uzspēlēt pokeru,<br />
Kur viņam Laime piešķirs kādu dāvestu,<br />
Lai nabags izceltu lielo laimestu.<br />
Bet pēkšņi nabagam paveras skaista aina -<br />
Viņa dzīvē notiek laimīga maiņa,<br />
Nabagu pieņem algotā amatā,<br />
Lai pats nopelnītu naudu kabatā.<br />
93
Zīmējums: Ivanda Bētaka, 11.kl.
Zīmējums: Edgars Kūla, 11.kl.
Teksts: Samanta Daiga, 9.kl.<br />
***<br />
Es neprasu daudz,<br />
Tikai smaidu tavā sejā<br />
Un dažus vārdus,<br />
Kas ierakstīti dzejā.<br />
Es negribu daudz,<br />
Tikai īstu siltumu vējā<br />
Un mirkli, kas iemānīts<br />
Laika dejā.<br />
***<br />
Es nerakstīšu par laimes sajūtu vakar,<br />
Jo es to nejutu.<br />
Es nerakstīšu par tauriņu deju aizvakar,<br />
Jo es to neredzēju.<br />
Es nerakstīšu par debesu tiesu kādu laiku<br />
atpakaļ,<br />
Jo es tur nebiju.<br />
Es nerakstīšu tiem,<br />
kas nesaprot.<br />
Jo laime ir tikai iegūt to.<br />
Teksts: Amanda Lāsma Čečiņa, 9.kl.<br />
***<br />
Vispatiesākie ir<br />
Klusībā pateiktie vārdi.<br />
Ne vienmēr visi tos saprot,<br />
Ne vienmēr visi tos dzird.<br />
Mēs jūtam, kad šie vārdi sakāmi.<br />
Mēs jūtam īsto brīdi,<br />
Bet dažkārt noklusējam tos.<br />
Vienkārši nepasakām<br />
Aiz bailēm no reakcijas,<br />
Aiz bailēm no atbildes,<br />
Aiz bailēm no klusuma...<br />
96
Draugs<br />
Mēs gribam bagātību, laimi, mīlestību.<br />
Mēs gribam to, kā mums nav.<br />
Bet varbūt mums katram ir vairāk, kā spējam iedomāties?<br />
Mēs gribam daudz draugu,<br />
Bet vai tie visi no sirds ir tavi draugi?<br />
Draugs, kurš ar tevi kopā smejas un raud.<br />
Draugs, kurš izpalīdzēs un iedrošinās.<br />
Draugs, kurš uzklausīs tevi un ticēs tev.<br />
Draugs, kurš pacels telefonu arī nakts vidū.<br />
Draugs, kuram tu neesi vienaldzīgs.<br />
Draugs, kurš tevi mīl.<br />
Domāju, ja tev ir kaut viens šāds draugs,<br />
Tu vari justies laimīgs,<br />
Tu vari justies mīlēts,<br />
Un pats galvenais, tu esi bagāts.<br />
Ziema<br />
Teksts: Markuss Henriks Markins, 9.kl.<br />
Ziema tik balta un skaista,<br />
Kad putenis aiz loga.<br />
Caur logu ar leduspuķi<br />
Es vēroju sniega dejas<br />
Un tik smejos, un smejos.<br />
Bet sniegpārslas tik dejo.<br />
Kad pieceļos no rīta,<br />
Vairs nesaprotu, kas notiek,<br />
Putenis ir traks,<br />
Jo mājā ir ienācis tas.<br />
Putenis… putenis!<br />
97
Neviens<br />
Teksts: Tomass Jānis Šmits, 9.kl.<br />
Neviens-tas ir smags vārds,<br />
Neviens-tas izsaka sāpes.<br />
Bet vissmagāk ir tad,<br />
Kad tev nav neviena...<br />
Tad ir bezgalīgs tukšums,<br />
Tad ir nebeidzamas sāpes.<br />
Tad tu ikvienam esi patiešām nekas…<br />
***<br />
Ātra saules gaisma skrēja,<br />
Aizkavēties - nevarēja.<br />
Skrēja tāpēc, ka skrēja,<br />
Un ar mani netērzēja.<br />
Arī es tad ņēmos skriet,<br />
Kamēr saule nenoriet,<br />
Kamēr visi traucās skriet,<br />
Aizmirsa tie, kā ir iet.<br />
Tā es skrēju sīvi,<br />
Nekad nejutos vairs brīvi,<br />
Noskraidīju kā pa rīvi<br />
Visu savu garo dzīvi...<br />
98
Balts<br />
Teksts: Norberts Dukurs, 9.kl.<br />
Viss ir tik balts.<br />
Balti koki, baltas mājas,<br />
Baltas upes, balti jumti.<br />
Tikai jūtu – kaut kā trūkst.<br />
Kaut kur dziļi sevī<br />
Jūtu mazu melnumu.<br />
Tas grib lauzties ārā,<br />
Bet es tam neļauju.<br />
Jo melnums manī<br />
Ir paslēpts zem baltā.<br />
***<br />
Laimi var redzēt puķēs,<br />
To var redzēt kokos, just gaisā,<br />
Var redzēt putnos augstu gaisā,<br />
Laimi var dzirdēt lietus balsī,<br />
To var dzirdēt draugu smieklos<br />
Vai pat šķietami skarbajā vējā.<br />
Laime esi Tu pats.<br />
Laime ir tavas domas un sapņi.<br />
Laimi meklē<br />
Pats savā dzīvē un dvēselē!<br />
99
Zīmējums: Zanda Laura Šķiņķe, 11.kl.
Zīmējums: Enija Loreina Treimane, 11.kl
Domas<br />
Teksts: Loreta Kaliksone, 9.kl.<br />
Ja dzīve nebūtu tāda, kāda ir tagad,<br />
Vai es justos labāk?<br />
Es vienmēr domāju, kāda būtu dzīve,<br />
Ja manis tajā nebūtu?<br />
Visur, kur es skatos,<br />
Man apkārt ir priecīgi cilvēki.<br />
Tāpēc kāds man, lūdzu, pasakiet,<br />
Kāpēc es nevaru būt kā viņi?<br />
Šīs domas mani nomāc dienu no dienas,<br />
Bet naktī tās grauž vēl vairāk.<br />
Es cenšos tās paturēt sevī,<br />
Bet tās mani apēd<br />
Lēni un mokoši.<br />
Vārdi pazūd<br />
Vai tu redzi, kā skatos uz tevi?<br />
Tu neesi tāds kā citi.<br />
Tu liec manai sirdij pukstēt straujāk<br />
Tikai paskatoties.<br />
Pat skaņas mēdz ieķerties kaklā,<br />
Jo, kad tavas zilās acis satiek manējās,<br />
Vārdi pazūd,<br />
Klusums.<br />
Es zinu, ka tā esmu tikai es,<br />
Kas šeit fantazē.<br />
Bet vai ir aizliegts<br />
Būt citā pasaulē?<br />
102
Atmiņas<br />
Vai atceries pēdējo reizi,<br />
Kad man teici, ka mīli mani?<br />
Es atceros,<br />
Bet zinu, ka tas bija sen.<br />
Tagad ir palikušas tikai atmiņas un bildes,<br />
Jaukas un sirdī paliekošas.<br />
Bet tomēr paliekošas...<br />
No tās reizes, kad vēl man teici, ka mīli mani.<br />
Jā, man sāp, bet es cenšos aizmirst.<br />
Cenšos aizmirst tevi, jo esi jau aizmirsis mani.<br />
Tos rītus un vakarus es sevī apspiežu,<br />
Bet man sāp vēl vairāk, redzot tevi kopā ar viņu.<br />
Brīva<br />
Sāpes -<br />
Viss, ko jūtu,<br />
Un viss, ko redzu.<br />
Tās ir visur.<br />
Lai arī cik ļoti es censtos,<br />
Tās tepat vēl ir.<br />
Kāpēc?<br />
Jo tu mani sāpini,<br />
Tu mani salauz,<br />
Tu liec man mocīties<br />
Un miegā kliegt.<br />
Kāpēc tu to dari?<br />
Es gribu būt brīva,<br />
Bet tu mani nelaid.<br />
Tu mani nelaid prom.<br />
Bet es tev pēdējo reizi lūgšu..<br />
Palaid mani prom.<br />
103
Latvija<br />
Latvija...<br />
Zeme mana<br />
Šeit esmu dzimusi<br />
Šeit manas dzimtas saknes<br />
Šeit esmu droša un pasargāta<br />
Šeit it viss man labi saprotams<br />
Šeit gūstu pieredzi es savu<br />
Šeit kļūdīties es arī varu<br />
Šeit priecīga, laimīga esmu es<br />
Šeit zeme mana - Latvija!<br />
Balta diena<br />
Teksts: Renārs Roķis, 9.kl.<br />
Balts sniegs te krīt.<br />
Balts cilvēks tur iet.<br />
Balts suns tam skrien pakaļ.<br />
Balta mašīna tam sunim pakaļ.<br />
Baltu kūciņu tas piedāvā.ā<br />
Baltu atbildi tas saņem.<br />
Balto kūciņu nu nepieņem.<br />
Baltu sveicienu tik padod.<br />
Baltu rokasspiedienu tas paņem.<br />
Baltu sarunu nu abi uzsāk.<br />
104
“Viena mēle, viena<br />
dvēsle, viena zeme<br />
mūsu” /Rainis<br />
Teksts: Viktorija Bišofe, 10.kl.<br />
Simtiem gadu esam mēles lauzījuši valodā svešā.<br />
Simtiem gadu esam muguras locījuši svešinieku priekšā.<br />
Jā, tiesa, es nebiju dzimusi vēl,<br />
Bet vai tāpēc mana sirds mazāk sāp,<br />
Domājot par senčiem maniem.<br />
Aizvien biežāk kļūst skaidrs,<br />
Ka dzīvību savu viņi atdeva<br />
Par zemi, tautu un brīvību.<br />
Bet tagad … mēs savu zemi<br />
Dodam tiem, kas nāk ar maku biezāku.<br />
Vai tāpēc mans vecaistēvs sevi ziedoja?<br />
Vai tāpēc Rīga asinīs mirka?<br />
Nē, viņš sevi sapnim atdeva, ka nāks varoņi, kas<br />
Jaunu valsti cels, kas būs brīva<br />
No varas svešas.<br />
Bet mūsu valdnieki<br />
Ne savos karos lien un<br />
Muļķos līdzi sev rauj, kas paši nedomā.<br />
Tie skrien un atdod sevi visu,<br />
Un ko vērta ir viņu nāve?<br />
Vai sievai, kas ar bērnu palikusi,<br />
Vai mātei, kura zaudējusi visu…<br />
Paši savu zemi arsim!<br />
Paši savu Gaismas pili celsim!<br />
Paši savu tēvu zemi<br />
Pret naidniekiem aizstāvēsim!<br />
105
Zīmējums: Kārlis Šmits, 11.kl.
Zīmējums: Elīza Ērgle, 11.kl.
STOP!<br />
Teksts: Klāvs Kristiāns Sproģis, 7.kl.<br />
Stop sauc Kārlītis,<br />
Stop sauc brālītis,<br />
Stop sauc visi bērni.<br />
Stop visu:<br />
Stop skolu,<br />
Stop mājas darbus!<br />
Klāt pasaka.<br />
Klāt vasara.<br />
Ak!<br />
Ak vai, sauc zēns, kad<br />
Nav putnu,<br />
Nav puķu,<br />
Nav pieneņu pūku,<br />
Nav prieka,<br />
Nav saules rieta,<br />
Nav burkānu, kāpostu, redīsu, zirņu,<br />
Nav vasaras - skaistās un jaukās.<br />
108
Es<br />
Teksts: Elīna Zariņa, 7.kl.<br />
Es gribētu būt putniņš,<br />
Kas lido debesīs,<br />
Bet tad es redzu kaķi,<br />
Kas skatās uz mani kāri.<br />
Es gribētu būt vāvere,<br />
Kas visos kokos lien,<br />
Bet tad es redzu suni,<br />
Kas jau man pakaļ skrien.<br />
Labāk būšu es,<br />
Jo neviena nav tāda kā es.<br />
***<br />
Es nezinu.<br />
Kas tad šodien ir par dienu?<br />
Vai tu šorīt iedzēri pienu?<br />
Nezinu, nezinu.<br />
Es nezinu.<br />
Vai tu lasi grāmatas?<br />
Cikos rītdien stundas sākas?<br />
Nezinu, nezinu.<br />
Es nezinu.<br />
109
Mežroze<br />
Teksts: Agnese Bule, 8.kl.<br />
Pie mājas stūra auga<br />
Cēla un skaista<br />
Mežroze.<br />
Ar asiem dzelkšņiem,<br />
Bet cēliem ziediem<br />
Tā priecē.<br />
Tai ziedi balti un sārti<br />
Kā saulriets ziemā<br />
Pie aukstās jūras.<br />
Ziedi tik skaisti,<br />
Kas debesīs atmirdz,<br />
Pati ļoti stipra.<br />
Tās smarža tik jauka<br />
Kā vasaras pļavas<br />
Pilnziedā.<br />
Lapas tumšas<br />
Kā mežs blāvā ausmā<br />
Un vakars .<br />
Tik liegi un maigi<br />
Tā līgojas vējā<br />
Un skauj dēļu žogu.<br />
Šis skaistais zieds,<br />
Visu apbrīnas vērta,<br />
Mežroze.<br />
110
Naudiņas vēsture<br />
Dzīvoja reiz rubulītis<br />
Maziņš, apaļš bumbulītis,<br />
Bet tad atnāk lielais lats,<br />
Saka - valdīšu es pats.<br />
Kad pie durvīm klauvē sals,<br />
Nosalis ir degungals.<br />
Viss ir apkārt balts un tīrs,<br />
Jāuzceļ ir sniegavīrs.<br />
Latam santīms vēderā,<br />
Gozējas tas Latvijā,<br />
Lepns savā godībā<br />
Mirdz kā lasis sudrabā.<br />
Aukstā ziemas spelgonī<br />
Kamīns mājīgi ir kurts,<br />
Eglīte pie uguns laistās,<br />
Ziemassvētku brīnums burts.<br />
Vēl ar` stārķis,<br />
Skudra čaklā,<br />
Beciņa un Sprīdītis,<br />
Gailītis un kliņģeris.<br />
Piparkūku smaržu vilti,<br />
Vardulēns ar ezi nāk,<br />
Ziemassvētku zvaniem zvanot,<br />
Pakaviņiem laimi grābt.<br />
Ko tad tālāk<br />
Kā nu būt?<br />
Latiņš prāto,<br />
Domas jūk.<br />
Smaržas jaucas, smaržas vijas<br />
Tā kā vijums gredzenā.<br />
Skursteņslauķis spožu, tīru<br />
Tīrīja to skurstenī.<br />
Tā nu sēž viņš, atceras!<br />
Līgo svētkiem gatavs tas.<br />
Liks viņš galvā vainadziņu,<br />
Pats jau šodien pina viņu.<br />
Nu ir latiņš aprakstīts<br />
Apdziedāts un apskatīts.<br />
Tagad maciņā ir eiro,<br />
Cents pie centa veido to.<br />
Vēl tam čiekurs azotē,<br />
Pūces sakta villainē.<br />
Kokli spēlēt, alu dzert,<br />
Un tad ūdensrozes smelt.<br />
Kas būs tālāk?<br />
Rādīs rīts,<br />
Kad būs eiro iepazīts.<br />
111
Tince Ance Princese<br />
***<br />
Manu kaķenīti<br />
Sauc Tincīte.<br />
Un ne tikai Tincīte,<br />
Bet Tince Ance Princese.<br />
Princese kā jau princese,<br />
Kaprīza kaķu meitene.<br />
Guļ savā pītajā grozā<br />
Un ēd tikai to, kas garšīgs viņai šķiet.<br />
Uz pirkstu galiņiem<br />
Pa taciņas maliņu<br />
Pēc pelēm dodas<br />
Gan rītos, gan vakaros.<br />
Mazas actiņas tai,<br />
Bet spožas kā zvaigznītes<br />
Tumsā spīguļo<br />
Un skaisti mirguļo.<br />
Ķepiņām mīkstām<br />
Klusi, klusītiņām<br />
Vakaros pie loga<br />
Viņa steidzas un klauvē.<br />
Lai siltā istabā tiktu<br />
Un savā groziņā migtu.<br />
Mana kaķenīte –<br />
Tince Ance Princese.<br />
1<strong>12</strong>
Zīmējums: Jana Šarija, 11.kl.
Zīmējums: Paula Aleksandra Pasīte 11.kl.
IV<br />
NODAĻA<br />
...ir unikālu mirkļu apkopojums. Unikālas ir skolotāju un/vai skolēnu<br />
tikšanās ar rakstniecēm – Ilzi Indrāni, Dainu Sirmo,<br />
Andru Manfeldi, Noru Ikstenu un režisori Māru Ķimeli.<br />
Foto ir no I.Penkas personīgā arhīva.
Andra Manfelde<br />
17.10.2013.<br />
Andru Manfeldi visi pazīst kā<br />
“Adatas” autori. “Adata” ir viņas<br />
1. romāns, rakstniecesprāt, tā ir<br />
rokasgrāmata kritušajiem, kurā<br />
ir 95% patiesības. Pati sevi<br />
rakstniece sauc par liriķi, kurš<br />
raksta prozu.<br />
Viņa stāsta: “Romāns “Dzimtenīte” ir diagnoze, bet tās nav zāles.<br />
Daiļliteratūra nav daiļjūsma, bet kaut kas eksistenciāli būtisks.<br />
Daiļliteratūra dod atbildes, kāpēc es dzīvoju. Par labo rakstīt ir grūtāk<br />
nekā par elli. “Ceļojums uz mēnesi” – vērojumi Gotlandes salā 3<br />
mēnešu garumā. Prozas valodā ir iespējama lielāka saziņa, dzejas<br />
valoda ir specifiska lieta, ko saprot arvien mazāk. Būs romāns “Virsnieka<br />
sieva” par padomju laikiem. “Zemnīcas bērni” ir augstā dziesma<br />
izsūtītajiem. Mēs dzīvojam butaforiskā realitātē, kad cilvēks kļūst par<br />
lietu vergu, bet vērtība taču ir maizei, uzticībai, pienākumam. Vārds<br />
ir nacionalitāte, personības atslēga, valoda ir personības atslēga. Es<br />
varu saķert latviešu depresiju un iesnas, bet es neticu emigrācijas<br />
laimei. Dzeja ir svešvaloda, ir jāzina noteikumi, lai to saprastu. Pirmo<br />
dzejoli uzrakstīju Krimuldā, ar dzejoli “Tērētā Merilīna” es piedzimu<br />
kā dzejniece. Mani aizkustina sievietes pēc 40.Dzeja ir dzejnieka<br />
veselība, brīžam labāka, brīžam sliktāka. Literatūra nav zemē metama<br />
lieta. Trenējoties var daudz ko izdarīt, laboju, ja vajag. Dzejoli rakstu<br />
dienu, stāstu – veselu mēnesi un vairāk.<br />
116
Ilze Indrāne<br />
19.10.2014.<br />
Saruna par dzīvi un darbu, par savas<br />
zemes un tautas mīlestību.<br />
Par to, cik garīgi uzlādējoša ir tikšanās ar<br />
viedu cilvēku.<br />
Māra Ķimele<br />
09.11.2014.<br />
„Lai uztvertu dzejoļa jēgu, ir 3 plūsmas ceļi:<br />
jēdzieniskais, formas skaistums un tikšanās<br />
ar dzejnieku. Daiļrunāšana nokauj dzejoli.<br />
Ieteiktu lasīt dzejoļus. Dzejas lasīšana ir<br />
garīga palīdzība, parunāšanās ar publiku, ar<br />
sevi. Emocijas nevajag slēpt.”<br />
117
Daina Sirmā<br />
26.02.2015.<br />
Tikšanās laikā dzejniece skolēniem izteica<br />
ierosinājumu: „Meklējiet savu dzejnieku!<br />
Izlasiet dienā kaut vienu dzejoli, domājiet<br />
par to un pārdomājiet to! Lasīt dzeju ir tas<br />
pats kā klausīties mūziku, to darot, mēs taču<br />
nedomājam visu laiku, kas ir izteikts, mēs<br />
vienkārši klausāmies. Nevajag pārāk līst<br />
dzejoļos iekšā, vajag ļauties dzejai. ”<br />
118
Nora Ikstena<br />
15.03.2016.<br />
Autore stāsta: „Romāns „Mātes<br />
piens” ir romānu „Dzīves<br />
svinēšana” un „Jaunavas mācība”<br />
loģisks turpinājums, jo turpina<br />
tēmas – mātes un meitas attiecības<br />
– atklāsmi.<br />
Ideja par „Mātes pienu” man radās jau pirms 5 vai 6 gadiem. Proza – tas<br />
nav 100 m skrējiens, tas ir maratons, vajadzīga izturība nepalikt kādā<br />
punktā, svarīga garīgās un fiziskās miesas veselība. Domāju,ka labu<br />
prozu var uzrakstīt pēc 45 gadu vecuma. Nekā patīkama rakstīšanas<br />
procesā nav. Kad sāku rakstīt 1.personā, zaudēju distances sajūtu. Tas<br />
bija tā, ka es forma atbrīvoja, nebija jāizliekas, tu kā stāstītājs nevari<br />
paslēpties. „Mātes piens” ir melnbalts, godīgs stāstījums. Romāns ir<br />
balstīts dokumentalitātē, bet nav dokumentāls. Ir viegli mīlēt māti, kura<br />
ir kā māte, mīloša, maiga, gādīga, daudz grūtāk ir mīlēt māti, kāda ir<br />
romānā notēlotā māte, bet meita savu māti iemīl, meitas mīlestības<br />
durvis netiek aizcirstas. Vissliktākais, ko cilvēks savā dzīves laikā var<br />
izdarīt, ir pārmest kaut ko saviem vecākiem, jo viņi, neskatoties ne uz<br />
ko, ir dzīvības devēji bērnam.”<br />
119
<strong>Ejō</strong>!<br />
Beigas un jauns sākums.<br />
2014 - 2016
Change language