Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
- Pēc šīm pusdienām mēs dosimies tev<br />
nopirkt ko jaunu.<br />
Es nekad viņam neprasīju, lai pērk man jaunas<br />
drēbes. Visu šo laiku iztiku ar tām, kas<br />
man bija atstātas. Bet izskatās, ka šodien tas<br />
mainīsies, jo veikals, kurā esmu tagad, nav ar<br />
vārdiem aprakstāms, pirmkārt, tā nosaukums<br />
jau ir par garu un sarežģītu, lai atcerētos. Ar<br />
kristāliem nobērts un apzeltīts, katrā stūrī pa<br />
kādam mākslas darbam, dizaineru bildēm<br />
un, protams, simtiem vai pat tūkstošiem<br />
dolāru vērti apģērbi. Nekad mūžā neesmu<br />
par kādu apģērba gabalu iztērējusi vairāk kā<br />
sešdesmit dolāru, un man jau tas likās dārgi.<br />
Zemapziņai aizvērtām acīm lūdzos, lai palīdz<br />
man neiekrist mantu lamatās, bet daži nieki<br />
nenāktu par sliktu, vai ne?<br />
- Ņem visu, ko tavas acis kāro! Ja vēlies, varu<br />
pasaukt kādu tev palīgā izvēlēties apģērbu.<br />
Harijs norāda uz blondu skuķi, kas pie kases<br />
vīlē nagus.<br />
- Nē, tas nebūs vajadzīgs.<br />
- Labi, tikai noskūpsti mani, mūs vēro, - viņš<br />
pamāj uz labo pusi, kur var redzēt dažus<br />
paparaci. Es pasmaidīju un maigi noskūpstīju<br />
viņa lūpas. Harijs apmierināts atlaida mani<br />
vaļā. Laiks patukšot viņa kredītkarti.<br />
Protams, es nebiju palaista brīvībā, mani<br />
visu laiku vēroja vai nu Harijs, vai viņa apsargs,<br />
vai paparaci. Arī Harijs ik pa brītiņam<br />
pievienojās man un ierādīja, kura kleita<br />
viņam patīk vai apakšveļa.. man, protams,<br />
nebija dota izvēle pateikt viņam nē, tāpēc es<br />
smaidīju un piekritu.<br />
- Vēlies vēl kaut ko, vai tas būs viss? – Harijs<br />
jautāja, iedodot vēl vienu iepirkumu maisiņu<br />
savam apsargam.<br />
- Nē, es domāju, ka tas ir viss.<br />
Viņš padeva man roku. Es vilcinājos, bet to<br />
pieņēmu. Viņš mani piecēla kājās un teica,<br />
lai nāku viņam līdz. Viņš mani veda augšā pa<br />
kāpnēm un pēdējais, ko redzēju, pirms nozudu<br />
otrajā stāvā, bija čirkainā acis vērojam<br />
katru manu kustību.<br />
Džeims mani veda pa gaiteni, līdz viņš<br />
apstājās pie kādām baltām durvīm pa labi.<br />
Tās bija tieši tādas pašas kā manas, tikai kad<br />
viņš tās pavēra, sapratu, ka tā noteikti nav<br />
mana istaba. Te nebija tāda paaugstinājuma<br />
kā manā un arī baltais paklājs nebija nekur<br />
manāms. Sienas bija pilnīgi baltas ar dažām<br />
gleznām šur un tur. Viņam bija galds ar datoru,<br />
kā man nebija, un gulta ar melnu pārklāju<br />
atradās pie stikla sienas pārtraukuma. Viņam<br />
bija tieši tāds pats balkons kā man – milzīgs,<br />
bet ar citu ainavu. Laikam mans balkons atrodas<br />
uz otru pusi. Pārējais viss bija tieši tāds<br />
pats. Vēl vienas durvis, skapis un grāmatu<br />
plaukts.<br />
Viņš apsēdās uz gultas un aicināja mani pievienoties.<br />
Es paklausīju un apsēdos kādu<br />
metru no viņa. Viņš maigi iesmējās.<br />
- No manis tev būtu jābaidās vismazāk.<br />
Tomēr uzmanies no Harija, mēs vienmēr<br />
nebūsim blakus, lai tevi paglābtu no viņa, -<br />
Es pamirkšķināju acis pāris reizes un sāku<br />
apdomāt viņa vārdus. Kāpēc viņiem mani<br />
būtu jāglābj?<br />
- Viņš var nodarīt tev sāpes, pat pašam to<br />
neapjēdzot, - Džeims noteica, apmēram<br />
nolasīdams manas domas.<br />
- Es nebaidos no viņa, - es klusi noteicu,<br />
palūkojoties uz Džeimsu. Viņš atplauka<br />
smaidā un pakratīja galvu.<br />
- Labi, tikai uzmanies. Man tev drīzāk<br />
vajadzētu pastāstīt, par kādiem noteikumiem<br />
viņš runāja, un jāatbild uz visiem taviem<br />
jautājumiem. - Es sastingu.<br />
32
Change language