VĀKA BILŽU AUTORS VIDES VĒSTIS/ZIEDU VASARA/03/2016 AIVARS PETRIŅŠ BILDĒJA JAU FOTOFILMIŅU LAIKĀ Uz pirmā vāka: jenotsuns Nyctereutes procyonoides. Uz pēdējā vāka: dzērvju Grus grus mazulis jūnijā. Rīki: Canon 650D biotopu bildēšanai; Canon 7D putnu bildēšanai; Canon objektīvi – 300 mm ar starpgredzeniem, 500 mm, 100 mm makrofotogrāfijām, zoom objektīvi 17–55 mm ainavām un nelieliem objektiem, 100–400 mm putniem; divas Canon zibspuldzes 220EX; tripods Manfronto ar galvu 501HDV slēpnim; jetija maskēšanās tērps. Foto: Laura Petriņa. «Kad pamatskolas laikā man pirmo reizi rokās nonāca tēva fotoaparāts «FED» ar skatu meklētāju, es mēģināju uztaisīt sava kaķa portretu, bet tik tuvu nebija iespējams ieregulēt asumu. Tā es uzzināju par spoguļkamerām un teleobjektīviem,» Aivars Petriņš uzsāk stāstu par to, kā sācis bildēt. Pirmo «Zenit» nopircis par paša sakrāto naudu, un puikam jau tad bijis skaidrs, ka viņš vēlas fotografēt putnus un sīkus objektus. Vidusskolas laikā Aivars iegādājās 135 milimetru teleobjektīvu un ne tikai lavījās pie putniem, bet izklaidējās, bildējot klasesbiedrus no telpas otras malas tā, ka viņi pat nemana. Jau vidusskolas laikā viņš sapratis, ka vēlas apgūt ar dabu saistītu profesiju. Tā kā Latvijas Lauksaimniecības universitātes Mežsaimniecības fakultātē priekšrocības tolaik bija tiem, kuru vecāki jau strādā nozarē, bet Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātē Aivars neizturēja konkursu, nācās doties dienēt, un, dienot Vidusāzijā, Tjanšana priekškalnēs, viņš fotografēja savus armijas biedrus un mācījās noteikt vietējās putnu sugas ar vecāku atsūtītā putnu noteicēja palīdzību. Nav liels brīnums, ka pēc dienesta armijā Aivars sāka strādāt Zinātņu akadēmijas Bioloģijas institūta Ornitoloģijas laboratorijā. Engures bāzē tolaik bija ziedu laiki, apgrozījās visi vadošie putnu pētnieki, un tā bija lieliska vide, lai jaunietī nostiprinātos pārliecība, ka dabas pētniecība ir joma, kurai viņš grib pievērsties pavisam nopietni. Aivars atkal stājās Bioloģijas fakultātē... Mācīties nācās pamatīgi, tāpēc Engures bāzē viņš atsāka strādāt tikai 3. kursā. Un satika Viesturu Klimpiņu – erudītu inženieri ar zelta rokām, arī tā laika labāko putnu fotogrāfu. Viņš ezerā bija salicis peldošos slēpņus pie ligzdām, un Aivars lūdza atļauju no tiem pafotografēt. Viesturs savos slēpņos tika vien brīvdienās, tāpēc neiebilda. Tikai pieteica, lai par redzēto pastāsta arī viņam. Reiz Aivars aizņēmās no meistara «garo» objektīvu, un vēlāk, pavedis puisi nostāk no citiem, Viesturs teica: «Tev labi sanāk. Tev vajadzētu bildēt putnus.» Tas vakars Engurē un šie vārdi Aivaram palikuši prātā vēl tagad. Tolaik fotogrāfu bija maz, un krāsaino filmiņu 80. gadu beigās Latvijas veikalos nebija vispār – deficīts! Tās varēja nopirkt ārzemēs vai Maskavā, īsts dārgums, bet ne vienmēr šajos 36 kadros atklājās kāda laba fotogrāfija. Nav brīnums, ka padomju laika zooloģijas grāmatās ievietotas fotogrāfijas, kur dzīvus putnus un zvērus dabā aizvieto izbāžņi. Viss mainījās, kad sāka ražot digitālos fotoaparātus – tā bija revolūcija fotopasaulē. Aivars uzskata, ka labai putnu fotogrāfa kamerai jābūt ar ātru autofokusu, nepilno matricu, jo tā dod garajam objektīvam papildu palielinājumu, un jāspēj uzņemt daudz kadru sekundē. Man patīk klausīties, kā Aivars ar kolēģiem apspriež objektīvus. Uzslava ir, ja par kādu no tiem saka: «Tas labi zīmē!» Vaicāju, ko Aivars vēl gribētu nofotografēt, jo, ja dabā iets visu mūžu, varbūt pienāk brīdis, kad šķiet: kas gan mani vēl var pārsteigt? – «Pārsteigumi var būt jebkuru brīdi. Bet esmu arī pārliecinājies par to, ka pēc laba kadra ir jānoiet noteikts kilometru skaits vai jāpavada noteikts laiks konkrētā vidē, lai šo pārsteigumu piedzīvotu. Līdz tam vienīgais mierinājums ir pacietība vai nejaušība. Kā saka viens kolēģis: «Fotoaparāts pats uz mežu neies un nebildēs.» Nereti aizdomājos par paradoksu: foto un videotehnoloģijas attīstās ļoti ātri, bet daba teju tikpat ātri tiek noplicināta, tāpēc rīki jau mums ir labi, bet aizvien mazāk ir ko bildēt. Esmu iecerējis palūkot, kuras putnu sugas vispār ir retāk bildētas, jo tādā gadījumā tās ir vai nu retas, vai arī grūti bildējamas. Un vēl es fotografēju mežu biotopus kā pārmaiņu lieciniekus, jo redzu, cik ļoti daba mainās. Man patīk kukaiņi – tiem ir tik lieliskas krāsas un formas! Sūnas un ķērpjus vislabāk bildēt miklās dienās – tad tie ir spilgti un sulīgi. Zvērus fotografēt ir vissarežģītāk, jo tiem ir laba oža. Var izmantot dažādas viltības, piemēram, ir mednieki, kas meža drēbes glabā lopu kūtī.» Aivars sevi sauc par slēpņu cilvēku un domā, ka varētu būt viens no tiem, kas, sēžot tajos, pavadījis visvairāk laika. Ne velti dabas filmu operators Māris Maskalāns lūdz Aivaru Petriņu talkā, kad jāizvēlas vieta un konstrukcija slēpņiem. Anitra Tooma Turpinājums pēdējā lappusē
VIDES VĒSTIS/ZIEDU VASARA/03/2016 1 ŽURNĀLĀ LASIET... Daba 6 2016. gada labākās putnu fotogrāfijas 16 Sakārtota daba – labi vai slikti? 18 Latvijas dižie kadiķi. Kādi tie ir? 26 Tauriņu vērošana 2016 VĀRDS 10 Dabas koncertzāle atkritumu poligonā Saruna ar ZAAO valdes priekšsēdētāju Aivaru Sirmo 40 Vācbaltu pētnieki atklāj Moricsalas dabas vērtības VIDRŪPE 28 Nav laika atlikt! 30 Toksīnu klimats Darbi 24 Dabaszinātņu gaismas pils Torņakalnā 34 Meklējot zaļumu Lauku attīstības programmā 37 Kurš lauksaimniecības veids labāks mums un videi? 48 Traģiskā mode Rubrikas Vāku autors – Aivars Petriņš 3 Redaktores sleja 4 Vides ziņas 46 Ziņo Latvijas Zaļais punkts 51 Grāmatu apskats
Change language