You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
42<br />
VĀRDS<br />
VIDES VĒSTIS/ZIEDU VASARA/03/2016<br />
papildus visām dārznieka un zemes kopēja gudrībām, ko Bitners<br />
pūlējās iedēstīt savu audzēkņu prātos, viņi dabūja arī pa<br />
drēbju kārtai un katru dienu trīs maltītes pie saimes galda.»<br />
Ventspils muzeja vadošā speciāliste Ingrīda Štrumpfa uzskata,<br />
ka tie latviešu puisēni, pie kuru izglītošnas ķērās Bitners, bija<br />
īsti laimes lutekļi. Tas nekas, ka mācītājs visas gudrības mācīja<br />
vācu valodā, kaut perfekti zināja latviešu valodu. Kur tad tajos<br />
laikos jaunie censoņi ar laviešu valodu ietu? Un to jau viņi<br />
tāpat mācēja. Viens zēns pat latīņu valodu apguvis, ravēdams<br />
zem mācītājmuižas logiem, kad mājskolotājs to mācījis mācītāja<br />
dēlam. Pēcāk šis puisis nonāca Itālijā, kur ātri apguva arī<br />
šo, latīņu valodai tik līdzīgo valodu.<br />
Johana Georga Bitnera atdusas vieta Zlēkās.<br />
Bitners bijis sešpadsmit ar dabaszinātnēm saistītu biedrību<br />
biedrs. Divas viņa publikācijas – «Kartupeļu audzēšana» un<br />
«Koku stādījumi» – izpelnījušās balvas, bet publicēti arī daudzi<br />
citi izglītojoši raksti, to skaitā par meža biškopības pozitīvo<br />
nozīmi un augļu koku kopšanu. Lasot par mācītāja ikdienu,<br />
šķiet, ka šis vīrs bijis apveltīts ar tik milzīgu zinātkāri un neizsmeļamu<br />
enerģiju, ka tās viņu uzturējušas možu arī tad, kad<br />
citi viņa vecuma onkulīši jau kluknīja aizkrāsnē. «Diena sākās<br />
ļoti agri, apmēram ceturksni pēc pieciem. Paturēdams naktsmici<br />
galvā, viņš ietērpās melnā vadmalas jakā, ieāvās vilnas<br />
zeķēs un filca čībās un ķērās pie rakstu darbiem – sprediķu<br />
uzmetumiem, vēstuļu rakstīšanas vai kāda no saviem zinātniskajiem<br />
darbiem, kamēr pastorāta saimniecības vadītāja aicināja<br />
uz brokastīm – tikpat vienkāršām kā apģērbs. Ļoti daudz<br />
laika Bitners pavadīja dārzā kopā ar saviem audzēkņiem –<br />
vācu un latviešu zēniem un pusaudžiem, kuru kopskaits Bitnera<br />
laikā sasniedzis 50. Šos zēnus, sauktus par dārza puikām,<br />
mācītājs izvēlējās, vērtējot viņu apķērību, uzņēmību, zinātkāri<br />
un paklausību. Ja mācītāja izvēle bija kritusi uz kādu kalpa<br />
zēnu, tas varēja uzskatīt, ka izvilcis gaužām laimīgu lozi, jo<br />
Foto: Ruslans Matrozis.<br />
Daudzi Laimdotas Sēles grāmatā izlasāmi fakti liecina, ka Zlēku<br />
draudzes gans bijis savam laikam neparasts tipāžs, tomēr mūs<br />
visvairāk interesē viņa aizraušanās ar dabas pētniecību un galu<br />
galā iepriekš pieminētais Moricsalas apmeklējums (izrādās, ne<br />
viens vien, turklāt jau patiesi cienījamā vecumā). Izteikšu minējumu,<br />
ka līdz Moricsalai Bitneru aizveda ziņkārība, bet tas<br />
ir tikai mans minējums. Iespējams, viņš ieinteresējās par kādu<br />
augu sugu, kuru cerēja piemērot ieaudzēšanai sakņu dārzos.<br />
Iespējams, uz tādu avantūru pierunāja draugs un domubiedrs<br />
Kavals, par kuru mazliet vēlāk. Šodien neviens vairs skaidri nepateiks,<br />
kas azartiskajam vīram bija prātā, pirms viņš sakravāja<br />
ceļa somu, sēdās ratos, pēc tam laivā un devās ekspedīcijā<br />
uz savdabīgajiem Kurzemes džungļiem, kur arī 19. gadsimta<br />
sākumā, tāpat kā šodien, kad Moricsala ir rezervāts, nekāda<br />
ievērojamā saimnieciskā darbība nenotika. Sala bija iznomāta<br />
muižai, pļavas tajā leknas, bet piekļūšana gauži čābīga. Tomēr<br />
katru pavasari uz turieni aizveda ganīties jērus un teļus, bet<br />
rudenī tos nokāva un tad gluži rāmus veda atpakaļ. Tā kā sala<br />
piederēja ķeizaristei, muižkungs nedrīkstēja tur darīt, ko vien<br />
vēlas, piemēram, cirst skaistos ozolus. Tikai pateicoties tam,<br />
ka šī vieta nebija nevienam privātīpašumā, tur saglabājās ozolu<br />
un priežu mežs, kas deva ēnu ne tikai lopiem, bet pajumti sugām,<br />
kas citur nespēja izdzīvot. Līdzīgi kā mūsdienās – kaut cik<br />
jēdzīgi pasargāt kādu dabas teritoriju iespējams vien tur, kur<br />
zeme pieder valstij un, vēl labāk, nodota par vides aizsardzību<br />
atbildīgas ministrijas pārraudzībā. Visur citur dominē intereses,<br />
kuras mēra vien naudā.<br />
Kartupeļu un tomātu ieviesējs<br />
Vēl mazliet par Bitnera eksperimentiem paša mājās. Kartupeļi.<br />
Šodien grūti iedomāties, ka aptuveni līdz 19. gadsimta sākumam<br />
šos lieliskos bumbuļus ar aizdomām uzlūkoja un pārtikā<br />
necentās lietot nedz zemnieki, nedz arī lielo zemju īpašnieki<br />
muižnieki, dodot priekšroku, tā sacīt, pārbaudītām vērtībām<br />
– graudaugiem un labi iepazītiem sakņaugiem. «Johans<br />
Georgs Bitners, mūsdienu valodā runājot, saskatīja kartupeļu<br />
perspektīvu. Kartupeļu ieviešana laukkopības apritē un stādīšana<br />
lielās platībās izvērtās par vienu no mācītāja kaislībām.»<br />
«Prāting, prāting, nāc mājās!» – tā, pirkstu pie deniņiem grozīdams,<br />
par Zlēku mācītāja eksperimentiem esot izteicies grāfs<br />
Lambsdorfs, starp citu, arī liels eksperimentu cienītājs, jo<br />
viens no pirmajiem savā muižā Zūrās sāka ražot cukuru no cukurbietēm.<br />
Nu, ja jau pat tādi ļaudis nesaprata... Tomēr neatlaidība<br />
panāca savu. Kartupeļi «ieaugās» ne vien plašos laukos,<br />
bet arī ļaužu apziņā, un ne tikai kartupeļi vien. «Īstu revolūciju
Change language