Laikraksts "Latvietis" 219

More documents

Recommendations

Info

10. lpp. <strong>Laikraksts</strong> „Latvietis“ Ceturtdien, 2012. gada 13. septembrī Māra Branča skatījums Vasara Jelgavā Latvijā vasara ir atvaļinājumu laiks, kad lielākoties visas aktivitātes un izdarības pierimst, bet ne Jelgavā. Tā vien liekas, ka pilsēta nemaz neatpūšas – par VI Starptautisko smilšu skulptūru festivālu jau rakstīju, pēc tā visi gatavojās Piena, maizes un medus svētkiem. Tie notika augusta nogalē, kad viss Raiņa parks ņudzēt ņudzēja no piena, maizes un medus izstrādājumiem, amatniekiem, dažādām izdarībām un darbnīcām bērniem un jauniešiem. Kā parasti svētkus noslēdza Piena paku regate. Tajā šogad piedalījās 30 komandas un individuālie dalībnieki, demonstrēdami gan atjautību, gan atraktivitāti, gan savu humoru izjūtu, gan arī veiklību un spēku. Nepietiek, ka kaut ko uzmeistaro un ielaid ūdenī. Jāspēj arī braukt un sacensties ar citiem, pārvarot noteiktu distanci. Parasti tās ir smieklu un azarta pilnas stundas, kad vari nenopriecāties par šo peldošo, kā lai saka, objektu meistaru izdomu, neiztrūkstošo fantāziju, spēles prieku. Liekas, daudzos dalībniekos atraisās kādi slēpti spēki un talanti, kas apliecina mūsu tautas vitalitāti un dzīvesprieku. To pašu var teikt par Metāla svētkiem 8. septembrī. Uzvaras parks bija pilns ļaužu, kuri gāja no vienas telts uz otru, piedalījās konkursos, aplūkoja senus motociklus un Ērenpreisa velosipēdus, ar kuriem varēja arī braukt, vēroja ekstrēmu tehnisko sporta veidu demonstrējumus, piemēram, mototriālu, kurā Jelgava visas valsts mērogā ir atzīts līderis, vai vienkārši kā bērns paspēlēties ar dažādiem izgudrotiem mehānismiem. Bez svētku koncerta tos kuplināja arī II Metāla skulptūru simpozijs Otrā elpa. Tiesa gan, šoreiz no caurulēm, skārda plāksnēm un citiem materiāliem tika radītas vien trīs skulptūras, kas nākamgad iekļausies pilsētas vidē, kā tas ir noticis ar pagājušā gada darbiem. Tomēr laikam šīs vasaras degpunktā ir bijuši atradumi Lielajā ielā. Sākoties pilsētas galvenās maģistrāles rekonstrukcijai un norokot virsējo kārtu, atklājās senā Jelgava. Mēs sastapāmies ar nemaz tik senu pagātni, un tas bija satricinoši. Cilvēkiem, kas nav redzējuši pirmskara pilsētu, par tās bijušo krāšņumu vēsta vien nostāsti, pastkartes un veci uzņēmumi. Tie iesveļ krūtīs neremdināmas ilgas, kaut savām acīm varētu ieskatīties senajā godībā, bet, tā kā tas nav iespējams, tad atliek nopūties un nodomāt – tā ir tikai pasaka, nekas tāds nav bijis! Taču piepeši izrādās – nē, tas nav tikai sapnis. Pagātne ir tepat, zem mums! Ik mirkli minot ietves vai automašīnās traucieties pa ielām, nenojaušam, ka zem kājām ir senās dienas. Tiesa gan, Jelgava kara beigās tika nopostīta. Arī padomija veica savus grēka darbus un vēl saglābjamo un atjaunojamo vienkārši noslaucīja no zemes virsmas. Atrasti pierādījumi dokumentos, ka 1940. gadu beigās Jelgavu izmantojuši kino ļaudis, ja vajadzējis uzņemt filmu par karu. Tādā reizē zem sagrautajiem namiem palikts dinamīts un sperts gaisā. Nerunāsim par to, ka visiem, ieskaitot sievietes, bija jāņem rokā kirkas, laužņi un jājauc nost pat tās ēkas, kurām varētu uzlikt jumtu un izmantot tālāk. Tā tas noticis, piemēram, ar Latviešu biedrības namu un Jelgavas teātri. Kad sāka plānot jauno pilsētu, kam bija jāpaceļas no pelniem un drupām, kā kādreiz vēstīja transparents, iebraucot Jelgavā, iepriekšējais ielu sadalījums un virzieni tika ignorēti. Kam jaunās pasaules cēlājiem, kā sevi lika dēvēt partijnieki, slavenās Kurzemes hercogistes galvaspilsētas slava un gods! Jāceļ komunisms. Tas prasa platas maģistrāles, kur atsperties un maršēt nezināmās nākotnes virzienā. Tā zem trotuāriem un ielu braucamajām daļām tika aprakta Jelgavas vēsture. Šovasar dienas gaismā atklājās senu dienu bruģis, veco namu pamati, pagrabi, koka kanalizācijas caurules pat no hercogistes laikiem. Pagadījās arī pa sarūsējušam artilērijas šāviņam un mīnai, kas gan vairs nevarēja uzsprāgt. Kādā namā bijusi sena, domājams, no viduslaikiem saglabājusies krāsns, kas apsildīja visu ēku. Mājās, kurās acīmredzot bijuši veikali vai darbnīcas, zemgrīdē atrada sakusušas pudeles un naglas, protams, arī daudz šķīvju un krūzīšu suķu, pogas un citus sadzīves priekšmetus. Netrūka tāpat nauda – gan karalaika, gan agrāku laikmetu. Tiesa gan, nekādu satricinošu jaunatklājumu nebija. Taču vienalga, viss atrastais norāda, ka še dzīvoja reāli cilvēki, par kuriem mums nav nekas cits zināms. Ļaudis staigāja kā apburti no redzētā. Radās arī brīvprātīgie, kuri vēsturnieka Andra Tomašūna vadībā veica pirmos arheoloģiskos pētījumus. Pagaidām atrakts tikai neliels Lielās ielas posms – no Driksas tilta līdz Pasta ielai. Patlaban jau virskārta novākta nākošajā kvartālā līdz Mātera ielai. Kas slēpjas tur, rādīs laiks. Māris Brancis Laikrakstam „Latvietis“ Lai piepildās it visi labie vēlējumi! Rēzeknē atklāj radošo pakalpojumu centru 1. septembrī Rēzeknē viennozīmīgi vērienīgākais notikums bija Austrumlatvijas radošo pakalpojumu centra atvēršanas svētki. Neiztika bez svinīgām uzrunām, apbrīnas saucieniem un aplausiem. Mūzika savijās ar deju, emocijas ar gandarījuma sajūtu. Beidzot, beidzot atvērās. Šajā dienā varēja ne vien aplūkot interesanto ēku, bet arī piedalīties savdabīgā radošajā darbnīcā, kuras nosaukums bija Novēli labu laiku!. To rīkoja Rēzeknes mazpulka Taurenītis vadītāja Dzintra Gribuste, un ikviens apmeklētājs varēja atstāt savu domu dzirksti, pozitīvo skatījumu un laba vēlējumu gan jaunceltnei, gan pedagogiem, gan paši sev! Jāteic, ka visbiežāk minētais bija vēlējums, lai Zeimulī valdītu radoša atmosfēra un to apmeklētu daudzi jo daudzi rēzeknieši! Lai piepildās it visi labie vēlējumi! Samanta Stepiņa Rēzeknes SIC žurnālistikas pulciņa dalībniece Laikrakstam „Latvietis“ Austrumlatvijas radošo pakalpojumu centrs. FOTO no Austrumlatvijas radošo pakalpojumu centra arhīva
Ceturtdien, 2012. gada 13. septembrī <strong>Laikraksts</strong> „Latvietis“ 11. lpp. „Mēs esam carnikavieši“ Ulda Siliņa grāmatas otrā izdevuma atvēršana Piektdiena, 24. augusts. Rīga. Pienācis rīts, ja arī ne saulē slacīts, tad vismaz nelīst. Šovakar plkst. 19.00 ir manas grāmatas Mēs esam carnikavieši atvēršana, resp., atkārtota izdošana ar Carnikavas novada domes atbalstu, atzīmējot pašvaldības 20 gadu pastāvēšanu. Bruņinieks Kristians Heinrichs fon Panders, viens no Carnikavas muižas īpašniekiem, 18. g.s. bija viens no visievērojamākajiem baltvācu zinātniekiem. 1635. g. bij. Carnikavas draudzes mācītājs F. M. Meins (F. M. Menius) publicē pirmo latviešu tautasdziesmu oriģinālvalodā. Daudzas zīmes rāda uz Carnikavu arī kā uz latviešu teātra šūpuli. Pirmie Carnikavieši iznāca 19. gs. Carnikavas muižā iekārto 2002. g., Elpas apgādā ar Sidnejas Latviešu biedrības (SLB) un Kultūrkapitāla fonda līdzekļiem. Tā kā jūs šo grāmatu nebūsit vaigā skatījuši, tad ļaujiet man par to mazliet pastāstīt. Tā ir pastaiga pa manas dzimtās puses kultūrvēsturi no 1211. līdz 1944. gadam. Carnikava atrodas pie Gaujas grīvas un ar savu lašu/taimeņu un nēģu nozveju bija ilgus gadus 10. lielākais zvejas centrs Latvijā. Diemžēl, ne vairs. Carnikava pirmo reiz minēta Indriķa Livonijas hronikā Tā Kunga 1211. gadā kā līvu karaspēka galvenā pulcēšanās vieta pie Gaujas grīvas. Vāci to sauc par Koivemundi, līvi par Sar-ni-kau Ošleju, no kā arī Carnikava guvusi savu nosaukumu. Šī ir senā līvu zeme, daļa no Kubezeles novada. No Carnikavas nākuši astoņi tālbraucēji kapteiņi, pieci zinātnieki, citu starpā LU rektors Dr. chem. M. Prīmanis, četri L.k.O kavalieri un viens ģenerālis, kara ministrs. pirmo zivju audzētavu Krievijā. Tas nu tā īsumā. Diena neturpinās daudzsološi. Vēl arvien nav saņemta grāmata no Jelgavas tipogrāfijas, un mūsu šoferiene saslimst. Bet, kā vācieši saka, Ende gut, alles gut*. Atrodas jauns vedējs un ar mazu piestāšanos Siguļu kalnā, kur guļ arī mani pārapbedītie vecāki un mātesmāte, mēs esam Tautas namā Ozolaine, mana nelaiķa tēva acuraugā. Es esmu klāt, grāmatas arī un simts klausītāju zālē. Vispirms runā novada padomes priekšsēdētāja Daiga Jurevica, tad mana kārta. Es stāstu par grāmatas tapšanu, kas tagad papildināta un vienā otrā vietā labota, saku paldies, kam paldies pienākas, stāstu par grūtībām 2. izdevumam sastādīt personu sarakstu. (1. izdevumam tāda nebija). Ja, piemēram, gadās trīs Martinsoni bez priekšvārdiem, tad tu, cilvēks, nezini, vai tas ir Martinsons tēvs, Martinsons dēls, vai Martinsons Svētais Gars! Uldis Siliņš stāsta par Carnikavu. FOTO Ramona Frišmane Mana runa ir ļoti īsa. Vai ir kādi jautājumi? Ir. Viens un tas viss. Kaut kas jādara lietas labā. Es sāku stāstīt par vecajiem carnikaviešiem – manu tēva māti Siliņ Anni un viņas vīveļvārdiem, Ulda Siliņa grāmatas „Mēs esam carnikavieši“. par Sarkanbārdi, Ābrama motorizēto versiju, kas naktī, iebraucot Cēlājos, iekritis neaizraktā mazmājiņas bedrē un braucis pie tēvamātes Pārgaujā palīdzību meklēt, resp., nomazgāties; par Men-Laveru saimnieku, sauktu Ķeizarbrāli, kas dienējis uz ķeizara brāļa jahtas un, kā pasts stāsta, pļāvis kopā ar ķeizarpāri Carskoje Selo labību un tik traki meņģējies ar princesi Olgu, ka ķeizars teicis: Grapman, liec Olgai mieru! Izberzīsit vēl rudzus!; stāstu par Carnikavas Minhauzenu Bīriņu u.c. Kad runāšana beigusies, sākas rakstīšana. Novada padomei nav brīv grāmatas pārdot, tās jādod par brīvu. (No kurienes tāda stulbā direktīve – es nezinu.) Es rakstu autogrāfus nezinu cik reizes, dažs nāk ar trim grāmatām. Kungs, stāvi man klātu! Tas viss? Smejies, Pajaco! Vēl gaida intervija Panorāmā. Un visbeidzot, visbeidzot maza pieņemšana. Dzeru vīnu un ēdu nēģus. Kā garšo? Kad šitāds sakušments ir galdā.– Ak, kurš gan gribētu to liegt? Tad baudu omulībā saldā Vēl maza lasīte var sniegt. (Valkirāns, Lieldienas Carnikavā) Saku, ka carnikavieši ēda nēģus ar baltmaizi, etiķi un sinepēm, bet ir jau labi arī tā. Ap plkst. 22.00 braucam tālāk uz Kuldīgu, bet uz brīdi es esmu bijis mājās. Uldis Siliņš Laikrakstam „Latvietis“ * vāc.: Beigas labas, viss labs. FOTO Ramona Frišmane Kurzemīte, Dievzemīte Kopkora koncerts, XIII Vispārējos Latviešu Dziesmu svētkos, ASV Kopkora koncerta lielam orķestrim, kurš novietots laukumā tas bija neass. Pieņemu, ka kaut kādu programma: kā glezna, uz zāles grīdas, tieši pie skatuves, tehnisku iemeslu dēļ neviens nevarēja kurā redzāmas visas kur atrastos orķestru parastā bedre. to uzasināt. Nekas. Arī uz to centos neskatīties. krāsas, kuras Mūzikas nozare, Ernesta Brusubārdis III vadībā, uz šī koncerta audekla likuši. Sākums, pats audekls – Milvoku teātru zāle. Pajauna, liela, ērta, pat iespaidīga, bet neuzkrītoša un visumā gaumīga zāle, ar lielu skatuvi. Vietas visiem – koristiem, klausītājiem un ne- Uz skatuves kopkoris. Skatuves aizmugures siena aiz koristiem klāta lielā plīvurī. Vienkrāsinais aizkars bija kaut kādā rozīgi orandžā krāsā, kura saistību ar ko latvisku nevarēju izgudrot, bet krāsas paliek gaumes lieta. Koncerta laikā centos par šo krāsu nedomāt. Uz aizkara ar projektora palīdzību parādījās balts Dziesmu svētku logo, bet Bet šīs koncerta krāsas bija tā saucamais fons un ne jau galvenais. Pārskatot programmu, katrs tur var pats visu izpētīt. Dziesmas, to secība, diriģenti, kurš diriģē kuras dziesmas utt. Kas ir vienmēr ir bijis fasinējoši, Turpinājums 16. lpp.
Page 1 and 2: Laikraksts LATVIETISwww.laikraksts.
Page 3 and 4: Ceturtdien, 2012. gada 13. septembr
Page 9: Ceturtdien, 2012. gada 13. septembr

Laikraksts "Latvietis" 219

Create successful ePaper yourself

Delete template?

Save as template?