Laikraksts "Latvietis" 219

More documents

Recommendations

Info

12. lpp. <strong>Laikraksts</strong> „Latvietis“ Ceturtdien, 2012. gada 13. septembrī Valodas un integrācijas situācija: kurp dodamies? Konference Rīgā – „Izglītība, kas vieno“ Konference „Izglītība, kas vieno“ notika 7. septembrī viesnīcas „Monika“ telpās, Rīgā. Konferencē piedalījās arī Vācijas un Zviedrijas universitāšu profesori, kuri runāja par kopējās izglītības principiem citās ES valstīs. Ievadvārdus teica LR kultūras ministre Žaneta Jaunzeme-Grende. Piedāvājam konferences rīkotājas Vinetas Poriņas runu. Šodienas konferences mērķis ir uzsākt dialogu par vienotas vai dalītas izglītības sistēmas ietekmi uz sabiedrības saliedētību un toleranci latviski nacionālā Eiropas valstī. Konferenci motivēja rīkot, pirmkārt, esošās problēmas valodas un integrācijas situācijā un tas, ka integrācijas process ir nonācis strupceļā. Un, otrkārt, fakts, ka izglītībai ir būtiskākā nozīme integrācijas procesos. Tā var veidot saliedētu sabiedrību un pamatu nākamo paaudžu iespējām dzīvei drošā, stabilā valstī. Šādai diskusijai ir izšķiroša nozīme, ja vēlamies saglabāt Latviju kā stabilu latviski nacionālu valsti un reintegrēties Rietumeiropas telpā. Tā kā ir skarts nākamo paaudžu liktenis Latvijā, es uz šīs problēmām skatos ne tikai kā zinātniece un politiķe, bet arī kā daudzbērnu māte, kuru interesē, cik stabilā Latvijas sabiedrībā dzīvos mani bērni un nākamās paaudzes. 2012. gada 18. februāra referendums par krievu valodu kā otru valsts valodu deva būtisku pozitīvu rezultātu latviešu identitātes apziņas pieaugšanā. Šī referenduma rezultāts iespaidīgi apliecināja latviešu nācijas politisko gribu uzturēt un turpināt savu nacionālo valsti. 18. februāra referendums ir trešais iemesls, kas motivēja rīkot šo konferenci. Gan ap referenduma laiku un jau iepriekš sabiedrībā aktualizējās diskusija par izglītības lomu integrācijā ar galveno jautājumu šajā diskusijā: Vai izglītība ir izpildījusi savu uzdevumu – veicinājusi sabiedrības integrāciju – un vai Latvijas cilvēki ir kļuvuši saliedētāki un lojālāki Latvijai, pateicoties piedāvātajai izglītībai skolās? Viens no priekšlikumiem bija (līdzīgi kā tas ir citās Eiropas nacionālās unitārās valstīs) – veidot vienotu, nevis dalītu izglītības sistēmu. Kādi ir galvenie iemesli, lai veiktu pārmaiņas izglītībā? Pirmais iemesls – tas, ka latviešu tauta ar 18. februāra referendumu ir pateikusi, ka tā vēlas dzīvot latviski nacionālā Eiropas valstī. Otrais iemesls ir esošā valodas un integrācijas situācija, kuru atspoguļo pētījumu un aptauju dati. No valodas teorijas viedokļa pielāgošanās jeb akomodācijas situācija, kāda bija izplatīta 90. gadu sākumā starp latviešiem un mazākumtautību, Vineta Poriņa uzrunā konferenci. joprojām ir ļoti aktuāla. Rietumeiropas valstīs šādā situācijā parasti atrodas mazākumtautību cilvēki, bet Latvijā – valstsnācijas pārstāvji: latvieši, kuri strādā darba vietās, kurās tiek lietota krievu valoda, ir pielāgošanās situācijā citam – vienas mazākumtautības valodiskajam kolektīvam. Viena no šī varianta pazīmēm no valodas teorijas viedokļa ir efektīva funkcionēšana. Tā pētījumos tiek minēta latviešu respondentu atbildēs, t.i., otra valoda tiek lietota, lai cilvēks varētu strādāt ekonomikā, kurā tiek plaši lietota krievu valoda, bet pēc Valsts valodas likuma burta un gara vajadzētu būt citādi. Pēc 2000. gada otrs būtiskākais lūzuma periods ir 2007.-2008. gads, kad cittautieši sāka saziņā vēl retāk nekā iepriekš lietot latviešu valodu. Pēc Baltijas Sociālo zinātņu institūta aptaujas Valoda (2008) datiem ielās un veikalos vairāk nekā 70 procentu mazākumtautību respondentu visbiežāk lietoja krievu valodu. Ielās un veikalos ir izteikts mazākumtautību cilvēku monolingvisms krievu valodā. Tātad valsts publiskajā telpā ap 70 procentu (reāli, iespējams, pat vairāk) cittautiešu pilnībā var iztikt, lietojot tikai vienu valodu – krievu valodu. 2008. gadā pirmo reizi pētījumā Valoda kopš 1996. gada bija tik augsts to respondentu, kuru dzimtā valoda nav latviešu valoda, īpatsvars – 63 procenti, kuri nevēlas uzlabot latviešu valodas prasmi. Kopumā no atbildēm var secināt, ka valsts valodas prasme zemākā un vidējā līmenī ir pilnīgi pietiekama, lai cittautieši ikdienā sazinātos un pildītu darba pienākumus. Šādā situācijā turpināt esošo mazākumtautību izglītību ir bīstami, jo tā tikai pastiprina un veicina latviešu diskrimināciju un sabiedrības divvalodību, kas ir pārejas stadija uz sabiedrības vienvalodību. Latvijas situācijā nevar 100% apgalvot, ka tā būs pāreja uz latviešu valodu. Vēl jo vairāk neskaidrību pastiprina situācija, kad konkrētu mazākumtautību skolas nepārtraukti turpina sagatavot bērnus krievu valodas lietojumam. Bīstama ir arī multilingvisma aizsegā, runājot par darba tirgū pieprasītajām valodām, lobētā krievu valodas apguve, jo arī tā uztur sabiedrības divvalodību. Tas šobrīd ir paredzēts Nacionālās attīstības plāna projektā. Par NAP projektu notiek sabiedriskās diskusijas. Lai gan bilingvālo izglītību cildina gan noteikti politiķi, gan atsevišķi valodnieki, reālā situācija liecina, ka tā cerēto mērķi nav sasniegusi. Bilingvālo izglītību mazākumtautību skolās pasniedz kā Latvijas veiksmes stāstu, bet tāds tas nav. Izglītības uzdevums ir ne tikai orientēts uz to, lai skolēni apgūtu valsts valodu un citas prasmes, bet tās uzdevums ir veidot Latvijai lojālus iedzīvotājus. Mazākumtautību skolas ar šo uzdevumu nav tikušas galā. Piemēram, pie Uzvaras pieminekļa Rīgā ar katru gadu pieaug gados jaunu 9. maija svinētāju skaits, kuri ir mazākumtautību skolu skolēni un absolventi. Ir izveidojusies jauna mazākumtautību paaudze, kura samērā labi prot latviešu valodu, bet sevi absolūti nesaista ar Latvijas valsti, ar tās pamatvērtībām, jo identificē sevi ar citu valsti. Latviešu valodas aģentūra 2010. gadā ir veikusi kādu pētījumu – Latviešu valodas prasme un lietojums augstākās izglītības iestādēs: mazākumtautību izglītības satura reformas rezultāti. Aptaujas rezultāti pārsteidz: tie liecina, ka tikai 25 procentiem Turpinājums 17. lpp. FOTO Ieva Holma
Ceturtdien, 2012. gada 13. septembrī <strong>Laikraksts</strong> „Latvietis“ 13. lpp. Ļaudonas vidusskola Iegūst Andreja Eglīša goda nosaukumu Šogad, atzīmējot Andreja Eglīša simtgadi, Ļaudonas vidusskola mācības Zinību dienā sāka Andreja Eglīša zīmē. Pēc Ļaudonas iedzīvotāju, vidusskolas skolotāju un skolēnu iniciatīvas un vēlmes turpmāk vidusskola nesīs Andreja Eglīša vidusskolas nosaukumu, uzsverot izcilā dzejnieka ša patriotismu un tēvzemes mīlestību. latviešu Andrejs Eglītis ir dzimis Ļaudonā 1912. gada 21. oktobrī, pēc Otrā pasaules kara devies trimdā, aktīvi iesais- apziņas tījies trimdas latviešu sabiedriskajā tējams dzīvē, uzturot dzīvu Latvijas vārdu un dzimtenes mīlestību svešumā mītošo paaudzes latviešu vidū. Viņa darbi bija viens no daudzajiem elementiem, kas visus 50 padomju okupācijas gadus uzturēja ticību Latvijas brīvībai. Būdams Latviešu Nacionālā fonda (LNF) dibinātājs Andreja un aktīvs, nesavtīgs darbinieks, viņš cīnījās par latviešu tautas un Latvijas – neatkarīgas, brīvas, demokrātiskas republikas – tiesībām, rūpējoties par tautas dzīvā spēka un latviskās kultūras saglabāšanu. Arī pēc atgriešanās no trimdas uz pastāvīgu dzīvi Latvijā Andrejs Eglītis turpināja aktīvi rūpēties par latvietības un latviskās pašapziņas pastāvību, pats būdams pieticīgs un atvērts, bet garā – patiess un gaišs. Andreja Eglī- ieguldījums literatūrā un nacionālās uzturēšanā ir nenovēr- dārgums, kas nododams no paaudzē, tāpēc Ļaudonas pagasts ir aktīvi iesaistījies Eglīša piemiņas saglabāšanā, rūpējoties par viņa apbedījuma vietu, organizējot piemiņas pasākumus par godu viņa simtgadei, kā arī izsludinot Latvijas skolās A. Eglītim veltītu jaunrades konkursu. 3. septembrī, plkst. 10.00 Ļaudonas vidusskolā, Madonas novada Ļaudonas pagastā, Skolas ielā 2, Ļaudonas vidusskolas kolektīvam svinīgi Andrejam Eglītim piešķir Ministru kabineta Atzinības rakstu 2003. gadā. tika pasludināta Andreja Eglīša vārda piešķiršanu vidusskolai, kā arī pēc tam bija piemiņas brīdī pie Andreja Eglīša apbedījuma vietas, pieminot dižo dzejnieku. Savukārt 21. oktobrī, Andreja Eglīša dzimšanas dienā, Ļaudonas pagastā plānota virkne svinīgu pasākumu, veltītu Andreja Eglīša jubilejai. Ļaudonas vidusskola FOTO no Ingūnas Rībenas personīgā arhīva Andrejs Eglītis ir bijis šeit vienmēr Ingūnas Rībenas uzruna Ļaudonas vidusskolas skolēniem un skolotājiem Mēs visi šodien esam klātesoši vēsturiskā brīdī, kad Andreja Eglīša 100-tajā dzimšanas gadā pēc Madonas novada domes lēmuma Ļaudonas vidusskolai tiek piešķirts lielā dzejnieka vārds. 2003. gada novembrī, pasniedzot Ministru kabineta balvu Andrejam Eglītim, es sacīju: „Andrejs Eglītis jau ilgāk nekā pusgadsimtu – to skaitā visus 53 trimdā aizvadītos gadus – ir nacionālās pašapziņas nesējs latviešu tautā.“ Neapšaubāmi, tas tā ir, taču Andrejs Eglītis ir kas vairāk – viņš ir tautas skaidrā dvēsele, tās dzīvā un godīgā balss, kas atkal un atkal savos darbos runā par mūžīgo: par mīlestību, par nāvi, par brīvību. To zinām katrs, kas Latvijas likteni kopā ar Andreju Eglīti pārdzīvojis tautas lūgšanā Dievs, tava zeme deg, Rīgā, Raiņa parkā piemineklī pirmajam Latvijas armijas virspavēlniekam Oskaram Kalpakam iegravētajos vārdos – Ko varu vēl tev, tēvzeme, par sirdi vairāk dot vai Lestenes Brāļu kapos iekaltajos vārdos – Mēs gaidām taisnības augšāmcelšanos. Andrejs Eglītis arī nebūdams Latvijā, tomēr ir bijis šeit vienmēr. Viņš pieder paaudzei, par kuru laikabiedrs Jānis Klīdzējs vēlāk rakstīja: Mēs redzējām lielo laiku (šeit domājot Latvijas pirmās brīvvalsts laiku). Pats Andrejs Eglītis saka: Ja man tagad vaicātu, vai es vēlētos atgriezties savās kalpa zēna vasarās, kad roku delnās sasprāga asiņainas tulznas, druvās un pļavās svīstot, un kur man nepiederēja nekas, es atbildētu ar – „jā“. Tik skaista bija mūsu zeme un cilvēku brīvība. Mums mācīja aizstāvēt tēvuzemi skolās, ģimenē un karadienestā, un tas man bija bauslis visupirmais. Tāpēc arī Otrajā pasaules karā latviešu leģiona gaitas, Kurzemes cietoksnis un šī unikālā latviešu karavīru cīņa – cīņa bez cerībām uzvarēt – un tās jēga, secinot, ka šodien apskaužams liekas toreizējais ticēšanas spēks, drosme un miers reizē. Vārdi tauta, dzimtene, brīvība, gods, sirdsapziņa, kas pēdējos gadu desmitos mūsu sabiedrībā ir nelietīgi novalkāti un melīgi, Andreja Eglīša dzejā atgūst savu patieso nozīmi un pārliecina, jo tiem ir zelta segums, – secina filoloģe Dzidra Vārdaune. Ja kopš neatkarības sākuma 1991. gadā pie varas Latvijā būtu tāda mēroga vīri kā Andrejs Eglītis – un ar tik stipru savas tēvzemes mīlestību, Andrejs Eglītis un Ingūna Rībena Nacionālā teātra rekonstrukcijas atklāšanā. godaprātu un krietnumu, mēs šodien dzīvotu pavisam citā Latvijā. Tas ir liels gods un liela atbildība gan novada vadībai, gan skolotājiem un ģimenēm – vecākiem un skolēniem. Tā ir liela uzdrīkstēšanās samēroties ar tik lielu, tik dižu, pat leģendāru personību kā Andrejs Eglītis, rakstīt savu vārdu blakus viņa vārdam. Lai jums izdodas par to domāt diendienas gaitās ejot, lai jums Dievs palīdz Andreja Eglīša mūžīgās vērtības iemiesot darbos, kas nāktu par svētību Latvijai un mūsu tautai. Lai Ļaudonas vidusskola ir sava patiesi lielā novadnieka cienīga. Ingūna Rībena 2012. gada 3. septembrī FOTO no Ingūnas Rībenas personīgā arhīva
Page 1 and 2: Laikraksts LATVIETISwww.laikraksts.
Page 3 and 4: Ceturtdien, 2012. gada 13. septembr
Page 11: Ceturtdien, 2012. gada 13. septembr

Laikraksts "Latvietis" 219

You also want an ePaper? Increase the reach of your titles

Delete template?

Save as template?