Laikraksts "Latvietis" 219

More documents

Recommendations

Info

14. lpp. <strong>Laikraksts</strong> „Latvietis“ Ceturtdien, 2012. gada 13. septembrī Pie pulkveža Viļa Januma! Rīgas Brāļu kapos Šī gada 19. augustā notika Lestenes Brāļu kapu svētki, kur pulcējās Daugavas Vanagi un leģionāru ģimenes – sievas, bērni un mazbērni un viņu ģimenes no visas Latvijas. Bet šajā dienā bija svarīgi, ka arī atceramies pulkvedi Vili Janumu. Šis datums ir arī vēsturisks datums, jo 1944. gada 19. augustā pulkvedis Vilis Janums ar savu pulku iebrauca Rīgā, lai sagatavotos braucienam uz Vāciju; bija pieņemts lēmums pārvietot visu latviešu 15. divīziju ar jauniesauktajiem vai mobilizētiem latviešu jauniešiem uz Vāciju. Kaut arī pulkvedim Janumam vēl nebija sadzijis viņa kājas ievainojums, pulkvedis vēlējās būt kopā ar savu pulku. Un tā 1944. gada Turpinājums 18. lpp. Andrejs Mežmalis pie Viļa Januma Rīgas Brāļu kapos. „Sveika, Latvija!“ Turpinājums no 9. lpp. TD: Dažus jaunus teicienus, bet kas bija interesanti, ka dažus teicienus mēs burtiski tulkojām no angļu valodas, un tad Latvijas bērni nesaprata, ko mēs runājam. Tad Latvijas bērni mums pastāstīja, kā tas būtu jāsaka latviski. Kā daļa no šī brauciena programmas bija tā, ka mēs katru dienu pierakstījām kādu jaunu vārdu, ko bijām iemācījušies. Jaunie vārdi, ko iemācījos, bija: zaķkāposts (clover), atbaidošs (scary), taret (to remove fish from nets). IN: Vai vēlētos atkal doties uz Latviju? Varbūt pamācīties kādu mācību gadu? TD: Es ļoti gribu atkal doties uz Latviju. Es gribētu apskatīt daudzas vietas, jo kaut arī mēs ļoti daudz redzējām, mēs visu neredzējām. Ja es varētu, ja man būtu tāda iespēja, es gribētu kaut vienu gadu studēt Latvijā, tas būtu brīnišķīgi. IN: Vai šajā braucienā ieguvi jaunus draugus – latviešus no Amerikas, Latvijas? TD: Kad es devos uz Latviju, es tur nevienu no grupas nepazinu, bet tagad man viņi visi ir draugi. Man ir labi draugi visi tie, kas bija no Amerikas un Kanādas. Es ļoti labprāt viņus apciemotu atkal Latvijā vai Amerikā, tas būtu ārkārtīgi labi. Ar Latvijas bērniem mēs tikāmies katru reizi tikai vienu dienu, bet iepazinos ar viņiem, ar dažiem iedraudzējos, un būtu ļoti labi viņus atkal satikt! Ar Latvijas skolēniem mēs vēlāk satikāmies vēl Noslēguma ballītē. IN: Vai bijāt vairāk puiši, vai meitenes? Visi bija apmēram Tavā vecumā? TD: Bijām gandrīz līdzīgās daļas, varbūt meitenes bija par trim vairāk. Ne gluži manā vecumā, es biju viens no vecākiem mūsu grupā, lielākā daļa bija 12-13 gadīgi un daži bija 15 gadus veci, mani ieskaitot. IN: Kādi bija Tavi spilgtākie šī brauciena iespaidi? Kas Tev vislabāk patika? TD: Viena no atmiņām, tas bija pārsteigums, kad gājām uz Okupācijas muzeju. Es jau tur biju bijis pirms trim gadiem un apmēram zināju, kas tur būs, bet pēkšņi tur satieku Vairu Ziedari no Melburnas, kura, izrādās, tagad tur strādā kā vasaras internists. Es viņai jautāju: Ko Tu te dari? Viņa saka: Es būšu jūsu gids. Tas man bija tiešām pārsteigums. Viņa bija ļoti labs gids, zināja pastāstīt, kas mums īpaši interesē; stāstīja daudz dažādu atgadījumus, stāstus. Bijām Pēterbaznīcas tornī uzbraukuši, laiks bija auksts, bet nelija, nebija apmācies. Mēs tālu un labi varējām visu redzēt, tas bija iespaidīgi. Mēs nopirkām puķes un aizbraucām uz Brāļu kapiem. Mums katram, gatavojoties šim braucienam, bija jāsagatavo viens referāts, un tad tas, kas bija gatavojis referātu par Brāļu kapiem, to tur nolasīja. Bijām Dziesmu svētku estrādē, tā ir pārsteidzoši ļoti liela. Ļoti interesanti bija Likteņdārzā. Skaista bija Aglonas baznīca. Latgalē apmeklējām Maizes muzeju, kur mums pastāstīja, kā senie latvieši maizi cepuši. Tur varējām nogaršot svaigi ceptu maizi; tā bija ārkārtīgi garšīga. Preiļu estrādē bijām uz Prāta Vētras koncertu, satikām mūziķus pirms koncerta aizskatuvē, nofotografējāmies ar viņiem kopā, viņi iedeva savus autogrāfus mums. Koncertā bija visas jaunā kompaktdiska dziesmas, bija dažas no vecajām, bet žēl, ka Lidmašīnas nebija, ko man būtu ļoti gribējies dzirdēt dzīvajā koncertā. Vēl gribētu pieminēt viesošanos pie keramiķa Ušpeļa. Viņš parādīja mums kā gatavo māla podu, parādīja krāsnis, kurās podus apdedzina, parādīja savus darbus – ļoti skaisti. Gulbenē pabraucām ar mazo šaursliežu bānīti. Uzkāpām Gaiziņkalnā; laiks bija ļoti vējains, bet redzējām skaistus skatus. Interesanti bija Blaumaņa Braku muzejā, Kārļa Skalbes Saulrietos. Man ļoti patika un likās ļoti dīvains Āraišu ezerpils muzejs, kaut ko tādu nebiju agrāk redzējis. Aglonā un Allažos tikāmies ar to skolu skolēniem. Viņi mums parādīja savas skolas, un kopā ar viņiem spēlējām dažādas spēles. Amerikāņi iemācīja spēlēt amerikāņu futbolu. Rundāles pils un tās lielais rožu dārzs man patika, apskatījām arī Lestenes kapus un baznīcu, kur norisinājās restaurēšanas darbi. Bijām Liepājā, Ventspilī, un katrā vietā kāds no mūsu grupas nolasīja savu referātu, kas bija saistīts ar konkrēto vietu. Brīnišķīga vieta bija Kolkas rags – tur, aizejot līdz raga galam, bija ļoti dīvaina sajūta – visapkārt jūra İN: Par kādu tēmu bija Tavs sagatavotais referāts? TD: Mana referāta tēma bija par Latviju Olimpiādē, un es to nolasīju Siguldā, kad apmeklējām bobsleja trasi. IN: Kā, Tavuprāt, atšķiras Latvijas, Austrālijas un Amerikas jaunieši? Kas jums kopīgs? Kas atšķirīgs? TD: Amerikas bērniem bija, manuprāt, jocīgs akcents. Visiem mums bija līdzīgas intereses. IN: Kādas jaunas atziņas guvi no šī brauciena? TD: Viena lieta – tur bija ļoti skaisti, otra lieta – es nebiju iedomājies, ka Latvijā būs tik daudz interesantu lietu ko redzēt. Es noteikti gribētu satikt savus šajā braucienā iegūtos draugus; apciemot viņus Amerikā, Kanādā un Latvijā. Audzinātāji bija par visu ļoti rūpējušies, plānojuši un domājuši. Mēs visi jutāmies ērti un viss, ko redzējām un piedzīvojām, bija ļoti interesanti, par ko es esmu ļoti pateicīgs. Mūsu saruna vēl nebeidzas, mēs runājam vēl un vēl, jo tiešām daudz redzēts, un Tomam ļoti daudz iespaidu sakrājies. Pirms diviem gadiem – 2010. gadā, kad Melburnas Daugavas skolas skolotāja Daina Jefimova atgriezās no šāda brauciena, kurā pavadīja skolēnus no Melburnas, viņa teica: „Vecāki, veiciniet, lai jūsu bērni piedalās šādā braucienā!“ Arī es pievienojos viņas vēlējumam. Ilze Nāgela
Ceturtdien, 2012. gada 13. septembrī <strong>Laikraksts</strong> „Latvietis“ 15. lpp. NAP 2014. – 2020. g.   Turpinājums no 1. lpp. Pirmais ir uzsvars uz zaļo Latviju. Ja Latvija jau tagad tiek uzskatīta par pasaules otru zaļāko valsti, izskatās nenopietni izvirzīt par vadmotīvu un prioritāti valsts zaļumu. Ja arī tiešām izdotos Latviju pacelt no otrās zaļākās valsts vietas pirmajā, šaubos, vai ar to Latvijas iedzīvotāju labklājība īpaši uzlabotos un vai tas ir Latvijas attīstībai šobrīd visbūtiskākais. Otrs jaunums, un te mēs nonākam pie IZM dokumenta būtiskās daļas – nostiprināt krievu valodu kā otro valodu mūsu izglītības sistēmā, ieskaitot universitātes. Dokumentā teikts (citēju): „Mācību process un priekšmetu pasniegšana skolās tiek nodrošināta vairākās valodās, kas, jau sākot ar pirmajām skolas gaitām, gatavo jauniešus par konkurētspējīgiem starptautiskā darba tirgus spēlētājiem.“ Mēs labi zinām, kādas būs šīs vairākās valodas. Tālāk dokuments nodrošina krievu valodas lietošanu universitātēs, kas palikušas līdz šim kā latviešu valodas aizstāvības pēdējā frontes līnija. Dokuments paredz novākt arī to. Par augstskolām runājot, IZM dokumentā teikts: „Studiju programmas tiek nodrošinātas dažādās valodās, un augstākā izglītība ir kļuvusi par plaši pieprasītu Latvijas eksporta preci, sevišķi Austrumu reģionā un bijušajās NVS valstīs.“ Te jau samērā tieši pateikts, kādā dažādā valodā notiks mācības Latvijas universitātēs. Ministru kabineta apstiprinātā sākotnējā redakcija sākas vārdiem: „Nacionālais attīstības plāns 2014. – 2020. gadam (NAP 2020) ir hierarhiski augstākais nacionālā līmeņa vidējā termiņa plānošanas dokuments.“ To apstiprinās Saeima, tam būs likuma spēks. Ja tā, tad ar iepriekš uzskaitītajiem ieteikumiem krievu valoda Latvijas izglītības sistēmā tiks nostiprināta kā pilnīgi līdzvērtīga latviešu valodai. Pārējais ir tikai laika jautājums. Divvalodība būs ieviesta. Šī ļaunprātība pret latviešu tautu tiek pasniegta nomaskēta zem zaļas Latvijas romantiskā plīvura, desmit lappušu garā rakstā uzburot viegli saprotamu un īstenojamu sapni par nākotnes Latviju (citāts no IZM dokumenta ievada pirmās rindkopas). Dokuments izplūst burvīgās, utopiskās ainās no Latvijas nākotnes, tikai nedrīkst lasīt augšā minētos izvilkumus no šī viltīgā priekšlikuma. Pielabināties? Tiek atkārtots melīgais apgalvojums, ka, ja latviešu jaunieši nemācīsies krievu valodu, tad nebūs spējīgi konkurēt darba tirgū. Tam es ticēšu, kad vācieši sāks saviem bērniem mācīt turku valodu, lai viņi varētu apkalpot savu četru miljonu lielo turku minoritāti. Piesaukta atkal fantāzija par bezgalīgajām Austrumu reģiona eksporta iespējām, šoreiz augstskolu jomā. Domātas, protams, nav ne Ķīna, ne Indija vai citas patiesi varenās Austrumu ekonomikas. Atgādināšu, ka no Latvijas eksporta darījumiem tikai ap 10% notiek ar Krieviju. Vairākās vietās IZM dokumentā parādās pārspīlēta vēlme par katru cenu pielabināties etniskajām grupām un mazināt latvisko elementu. Pieminēšu tikai vienu mazu piemēru. Dokumenta 9. lappusē kāds teikums beidzas ar vārdiem „...neatslābstoša uzmanība tiek veltīta LATVIJAS (izcēlums mans) etniskās kultūras bagāžas uzturēšanai“. Man kā latvietim šķiet, ka mūsu valsts Nacionālajā attīstības plānā būtu jāskan „...neatslābstoša uzmanība tiek veltīta LATVIEŠU etniskās kultūras bagāžas uzturēšanai“. Krievu etniskās kultūras bagāžu lai uztur Krievijā, viņu valstī, ar saviem nesalīdzināmi lielākajiem finanšu resursiem. IZM dokumentam vajadzēja norobežoties ar ieteikumiem izglītības un zinātnes jomā, bet laikam jau viss garais, romantiskais stāsts ir uzburts, lai pēc iespējas padarītu paviršam lasītājam nemanāmākus tā patiesos nolūkus, izteiktus divos citētajos teikumos. „Zaļāka valsts“ – „sarkanā siļķe“ Kā mums stāsta deputāts Ojārs Kalniņš, Amerikas Savienotajās Valstīs nesvarīgu jautājumu, kas tiek izcelts, lai novirzītu uzmanību no patiesi būtiskā, sauc par sarkano siļķi. IZM dokumentā zaļākās valsts vietā visādā ziņā labāk iederētos sarkanā siļķe. Izglītības jomā NAP prioritātei jābūt risinājumam nenormālajai situācijai ar krievu skolām, kāda nepastāv nekur citur pasaulē. Reāls un izpildāms mērķis līdz 2020. gadam ir pamazām, pa vienai klasei gadā, pāriet uz latviešu valodu visos valsts bērnudārzos un pamatskolās, lai pēc tam nākamajos gados tas tiktu paveikts vidusskolās. Krievu skolas nopietni kavē valsts attīstību un bremzē labklājības atgriešanos. Man ir 78 gadi, un es te drīz vairs nebūšu, bet pierakstiet sekojošās pāris rindiņas un pārlasiet tās pēc 5, 10 vai 20 gadiem: kamēr pastāvēs krievu skolas, nekāda integrācija, izlīgšana vai samierināšanās nebūs. Nav un nebūs, jo pretējā puse to nevēlas. Redzam jau no šodienas notikumiem, ka Maskavas sakūdītie ekstrēmisti gādās, lai nebūtu ne miera, ne saskaņas, ne savstarpējas piedošanas. Nepārtrauktā berze mazinās arī saimniecisko atkopšanos un labklājību. Ar imperiālisma idejām saindētajai Krievijas valdībai interesē uzturēt šeit spriedzi, nestabilitāti, un viņi atrod Latvijā pietiekami daudz krievu ekstrēmistu, kuri gatavi šo netīro darbu viņu labā darīt. No krievu skolām ik gadus nāks klāt jauni kadri, kas pakļausies kūdīšanai un darbu turpinās. Tas ir Krievijas ģeopolitiskās interesēs, un viņi to samērā atklāti atzīst. Šo pāriešanu uz latviešu valodu visās valsts finansētajās skolās Saeimā jau centās panākt Nacionālā apvienība. Sīkumaina greizsirdība no pārējo latvisko partiju puses, gļēvums un valsts ienaidnieki šo priekšlikumu noraidīja. Ļoti iespējams, ka latviešu tauta kādu dienu piestādīs šiem politiķiem savu rēķinu. Tomēr tagad ir lieliska izdevība pieļauto kļūdu labot ar NAP 2020. Ja ir vēlme paturēt IZM dokumentā ieteiktās skolas un augstskolas ar citām mācību valodām, tad jānosaka, ka runa ir tikai par Eiropas Savienības valodām. Angļu valoda ir labākais risinājums augstskolu izglītības eksportēšanai. Tā ir vispār atzīta kā šodienas starptautiskā izglītības, zinātnes, biznesa un tūrisma valoda. Ja kāds iedomājas, ka tāda varētu būt krievu valoda, tad viņš vienkārši neredz šodienas realitāti vai arī dzīvo mucā un tiek pa spundi barots. Vilis Vītols Pirmpublicējums „Latvijas Avīzē“ la.lv Pārpublicēts ar atļaujām Kā gan laiks skrien! Turpinājums no 5. lpp. gadu vecumā pirku savu māju no kādas kundzes, kura pārvācās uz veco ļaužu mītni, viņa ar saviem sirmiem matiem, grumbaino seju un salīkušo augumu man likās ļoti, ļoti veca, pat diezgan tuvu mūža mājai, jo viņai jau bija...70! Tagad man ir 70, un nemaz vēl neesmu gatava ne veco ļaužu namam, ne mūža mājām! Tik daudz ziedi, tik daudz mīļi vārdi, tik omulīgi viesi, tik skaistas apsveikumu kartiņas! Viena kartiņa pat zīmēta kā karikatūra no manis! Bija vērts gaidīt tos 40 gadus kopš 30. dzimšanas dienas svinēšanas, lai piedzīvotu kaut ko tik pacilājošu. Vislabākais bija tas, ka Okupācijas Muzejs, pateicoties manu viesu lielajām sirdīm un devīgām rokām, kļuva bagātāks par $2030. Mīļā Mildiņ, žēl gan, ka Tu nevarēji būt klāt manā lielajā jubilejā, bet varēšu Tev nosūtīt DVD, jo Imants visu norisi uzņēma filmā. Biju arī sagatavojusi lielajam TV ekrānam disku no ģimenes albuma, kur rādījās attēli gandrīz vai no dzimšanas līdz šai dienai. Tas gāja visu laiku, un viesi varēja skatīties vai ne – pēc patikas. Nebija viegli sablīvēt 70 gadus nepilnā stundā. Tā nu šī balle ir noballēta. Nākamā apaļā dzimšanas diena noteikti pienāks par daudz drīz, bet labāk tā pienāk drīz, nekā nekad, vai ne? Visu labu, Gunta 4.9.12.
Page 1 and 2: Laikraksts LATVIETISwww.laikraksts.
Page 3 and 4: Ceturtdien, 2012. gada 13. septembr
Page 13: Ceturtdien, 2012. gada 13. septembr

Laikraksts "Latvietis" 219

Create successful ePaper yourself

Delete template?

Save as template?