VIENOTA

KOMUNIKATĪVĀ KOMPETENCE
Komunikatīvā kompetence nozīmē spēju ar valodas līdzekļiem īstenot dažādus
saziņas uzdevumus, kā arī veidot un uztvert mutvārdu un rakstveida tekstu un izmantot
valodas līdzekļus sava saziņas mērķa sasniegšanai. Komunikatīvo kompetenci veido
saziņa un valoddarbības veidi.
SAZIŅA
Saziņa ir process, kurā saziņas dalībnieki apmainās ar domām, savstarpēju
informāciju tiešā veidā vai izmantojot dažādus tehniskus līdzekļus.
Šajā procesā – konkrētā saziņas situācijā – katram saziņas dalībniekam ir sava
noteikta valodiskās darbības un uzvedības loma. Saziņas situācijai ir vairāki komponenti:
• saziņas dalībnieki (runātājs, rakstītājs un adresāts), viņu sociālās lomas (piemēram,
skolēns – skolotājs, pārdevējs – pircējs);
• motīvi;
• temats;
• mērķis (saziņas nolūks);
• vide (saziņas vieta, laiks).
Saziņas kompetence veidojas, ja, uzsākot saziņu vai analizējot konkrētu saziņas
situāciju, skolēns spēj atbildēt uz šādiem jautājumiem:
• Kas ir saziņas dalībnieki
• Kāpēc saruna tika sākta
• Par ko tiks runāts
• Kādi ir sarunas dalībnieku mērķi
• Kādos apstākļos notiek saziņa
• Kādu saziņas taktiku izmanto komunikācijas dalībnieki
Saziņas kompetence ir izveidota, ja skolēns
• prot orientēties saziņas situācijā;
• prot plānot savu runu (uzstāšanos) un pareizi novērtē saziņas procesa saturu:
Runātājs vai rakstītājs
− zina galveno domu, ko vēlas pateikt vai uzrakstīt
adresātam;
− plāno domas atklāšanas posmus, izvēlas veidu, kā
izteikt domu;
− pārdomā argumentus, lai pamatotu savu viedokli;
− pārdomā uzvedības modeļus (mīmiku, žestus);
Klausītājs vai lasītājs
− izprot uztveres nolūku (klausīšanās,
lasīšana);
− pārdomā argumentus, kas apstiprina vai
noliedz partnera (runātāja vai rakstītāja)
viedokli;
6