500- "Nacionālā sadzīves atkritumu - Vides ministrija

Kompostēšana
Kompostēšanu varētu definēt kā organisko atkritumu bioloģisku sadalīšanu kontrolētos aerobos
apstākļos. Paši svarīgākie nosacījumi ir skābekļa un mitruma piegāde, mikrobu un baktēriju
aktivitāte organiskā materiāla sadalē un paaugstināta temperatūra. Šo apstākļu kombinācija
ilgākā laika posmā rada ogļskābo gāzi, ūdeni un stabilu atlikušo kompostu. Gatavais komposts
var tikt izmantots augsnes uzlabošanai lauksaimniecībā, dārzos, parkos, utt. Kā piemērs tiks
sniegts ''vindrovu'' (apvējoto rindu) kompostēšanas metodes apraksts. Bez tās eksistē arī
sarežģītākas sistēmas.
''Vindrovu'' (apvējoto rindu) kompostēšana
'''Vindrovu'' kompostēšanā tiek pielietota vienkārša tehnoloģija, ar kuras palīdzību atkritumi pēc
to sajaukšanas/samalšanas tiek sabērti garās rindās (''vindrovos'') un dažkārt apgriezti - tā, lai
atkritumi no rindu apakšējiem slāņiem nokļūtu virspusē. Procesā tiek izmantotas dažādas
papildus ierīces, piemēram, dzirnavas, rotējošie sieti, maisītāji, vindrovu grozītāji un frontālie
iekrāvēji.
Parasti vindrovus veido āra apstākļos. Aukstākos klimatiskos apstākļos, kā arī lai novērstu
smaku izplatīšanos, tos iespējams izvietot arī slēgtās telpās. Parasti tas arī atvieglo
kompostēšanas procesa kontroli (uzturēt nepieciešamo mitrumu, temperatūru, kontrolēt
kompostēšanas laiku). Tā rezultātā vietas izbūve būs sarežģītāka, tas prasīs lielākas
investīcijas.
Atkritumi tiek turēti vindrovos 6 līdz 8 mēnešus. Pirmo pāris mēnešu laikā, lai nodrošinātu
kompostēšanas procesa uzsākšanai nepieciešamos apstākļus, atkritumi tiek regulāri grozīti un
mitrināti. Pēc tam seko pāris mēneši, kuros komposts gatavojas. Pēc tam, materiāls tiek izsijāts,
lai izņemtu no tā nesadalāmos elementus un, iespējams, arī materiālu, kas nav pilnībā
sadalījies.
Parasti saņemtais materiāls pēc svara satur aptuveni 90% atkritumus un 10% struktūru
veidojošā materiāla. Pēc kompostēšanas, ūdens iztvaikošanas rezultātā, svars samazinās līdz
40% no sākotnējā svara. No tā, aptuveni 5% nebūs izmantojams kā komposta materiāls un tiks
nosūtīts apglabāšanai sanitārajā izgāztuvē. Kompostam neizmantojamo materiālu sastāda
galvenokārt akmeņi un neorganiskais materiāls, kas nav ticis atšķirots atkritumu šķirošanas
laikā.
Galvenā vides aizsardzības problēma, kas saistās ar centralizētu atkritumu kompostēšanu, ir
smago metālu saturs gala produktā. Pēdējo 10 gadu laikā jautājumā par smago metālu saturu
lauksaimniecībā izmanojamās notekūdeņu attīrīšanās iekārtu dūņās un kompostā attīstījusies
stingra likumdošana. Paaugstinātās normatīvu prasības liek pašvaldību un uzņēmumu
atbildīgajiem darbiniekiem novērst smago metālu piesārņojumu pirms pārstrādes, piemēram,
ieviešot mājsaimniecību atkritumu šķirošanu to rašanās vietās.
Siltākā laikā var parādīties traucējumi, ko rada smakas un mušas. Šādiem traucējumiem
jāpievērš uzmanība, jo cilvēki tos varētu uztvert kā zīmi, ka process netiek kārtīgi vadīts. Tomēr,
labākais veids, kā novērst šādus traucējumus, ir nenovietot šādas pārstrādes iekārtas/centrus
apdzīvotu vietu tuvumā.
Raugoties no vides aizsardzības viedokļa, ieguvumi, ko rada kompostēšana, ir sanitāro
izgāztuvju nepieciešamo jaudu samazināšanās un derīgu materiālu atgriešana apritē.
Kompostēšana mazos apjomos jau tiek plaši praktizēta Latvijā, tā ir efektīva. Pilsētu atkritumu
kompostēšana lielos apjomos varētu būt lietderīga, ja kompostam atrastos noiets.
Kompostēšana lielos apjomos ir vidēji vai augsti kapitālietilpīga.
Slēgta tipa kompostēšanas uzņēmumam ar jaudu 200.000 tonnas gadā nepieciešamās
investīcijas sastādītu aptuveni Ls 15.000.000. Atkarībā no tā, cik lielu investīciju daļu finansētu